—Jā, tieši to es domāju.
— Kā es jums to varu pateikt? Man pašam ir tikai minējumi, nekā vairāk. Bet Lemonta teoriju es neesmu pamatīgi izstudējis. Tā netika publicēta. Ja arī es ar to iepazītos, iespējams, ka visa šī matemātika man nebūtu saprotama … Un galu galā — kāda tam nozīme? Lemonts nevienu nepārliecinās. Helams ir viņu pazudinājis, tāpat kā savā laikā pazudināja mani, un, ja Lemonts rīkotos, tā sakot, pār Helama galvu, sabiedrība viņam tik un tā neticētu, jo šāds viedoklis ir pretrunā ar tās pašreizējām interesēm. Cilvēki negrib atteikties no Sūkņa, un ir daudz vieglāk noraidīt Lemonta teoriju, nekā mēģināt to atbalstīt.
— Bet jūs joprojām esat par to noraizējies, vai ne?
— Jā, jo es domāju, ka mēs patiešām varam sevi iznīcināt, un, protams, man negribētos to piedzīvot.
— Un tagad jūs esat ieradies uz Mēness, lai darītu kaut ko tādu, ko Helams, jūsu senais ienaidnieks, uz Zemes jums neatļautu.
— Arī jums ir sliecība uz minējumiem, — Denisons lēni sacīja.
— Tiešām? — Gotšteins vienaldzīgi atsaucās.
— Varbūt arī es esmu izcili spējīgs cilvēks. Vai mans minējums ir pareizs?
— Iespējams. Es neesmu zaudējis cerību atgriezties pie zinātnes. Un, ja man izdotos atbrīvot cilvēci no bojāejas draudiem, vai nu noskaidrojot, ka tādu nav, vai arī pierādot, ka tādi ir un tos nepieciešams novērst, es būtu laimīgs.
— Saprotu. Doktor Denison, parunāsim vēl par vienu jautājumu. Mans priekštecis, līdzšinējais pilnvarotais misters Montess, apgalvo, ka progresīvās zinātnes galvenais centrs tagad atrodoties šeit, uz Mēness. Pēc viņa domām, te esot nesamērīgi daudz cilvēces domājošo smadzeņu un iniciatīvas.
— Viņam var būt taisnība, — Denisons sacīja.
— Es nezinu.
— Viņam var būt taisnība, — Gotšteins domīgi piekrita. — Ja tā, vai jums nav ienācis prāta, ka jūsu nolūkam tas var būt neizdevīgi. Lai ko jūs darīsiet, cilvēki teiks un domās, ka tas ir Mēness zinātnes sasniegums. Un, lai cik vērtīgi būtu jūsu darba rezultāti, jūs neiegūsiet plašu atzinību … Un tas, protams, būtu netaisni.
— Man ir apnikusi dzīšanās pēc nopelniem, pilnvarotais Gotštein. Es gribu rast interesi dzīvē, gūt savā darbā lielāku gandarījumu nekā būdams viceprezidents, kas pārzina ultraskaņas depilatoru ražošanu. Atgriešanās pie zinātnes man to dos. Ja es pats zināšu, ka esmu kaut ko sasniedzis, man ar to pilnīgi pietiks.
— Bet man ne. Jums jāsaņem tas, ko būsiet nopelnījis. Un man, pilnvarotajam, būs iespējams pasniegt faktus Zemes sabiedrībai tādā veidā, lai nodrošinātu jums. pienācīgu atzinību. Droši vien jūs, tāpat kā visi cilvēki, tomēr gribētu saņemt to, kas ir jūsu.
— Ļoti laipni no jums. Un kas man jādod pretī?
— Jūs esat cinisks. Bet pamatoti. Man vajadzīga jūsu palīdzība. Līdzšinējais pilnvarotais, misters Montess, nav varējis noskaidrot, kādā virzienā notiek zinātniskie pētījumi uz Mēness. Kontakti starp Zemes un Mēness cilvēkiem nav visai cieši, bet abu pasauļu pūliņu saskaņošana neapšaubāmi nāktu par labu visiem. Manuprāt, savstarpējā neuzticēšanās ir pilnīgi saprotama, bet, ja jūs varētu kaut ko darīt, lai šī neuzticēšanās izzustu, mums tas būtu tikpat vērtīgs ieguvums kā jūsu varbūtējie zinātniskie atklājumi.
— Vai tiešām, ser, jūs mani uzskatāt par vispiemērotāko cilvēku, kas apliecinātu luniešiem, cik taisnprātīga un labvēlīgi noskaņota ir Zemes zinātne?
— Doktor Denison, pēc viena atriebīga zinātnieka nedrīkst spriest par visiem zemiešiem kopumā. Teiksim tā: es gribētu vienmēr būt lietas kursā par jūsu zinātniskajiem atklājumiem, lai varētu palīdzēt jums iemantot godīgi nopelnīto atzinību, un, tā kā es pats neesmu zinātnieks, būtu ļoti noderīgi, ja jūs man tos izskaidrotu kopsakarā ar Mēness zinātnes pašreizējo stāvokli. Norunāts?
— Jūsu lūgumu man būs grūti izpildīt, — Denisons sacīja. — Ja pagaidu rezultātus vai nu aiz vieglprātības, vai pārliekas sajūsmas atklāj pāragri, tas var nodarīt zinātnieka reputācijai milzīgu ļaunumu. Es nemēdzu nevienam neko stāslīt, iekams pats neesmu pilnīgi pārliecināts. Pieredze ar komisiju, kuras darbā jūs piedalījāties, liek man būt piesardzīgam.
— Es jūs pilnīgi saprotu, — Gotšteins sirsnīgi sacīja. — Atstāju jūsu ziņā izlemt, kad būtu lietderīgi mani informēt… Bet ir jau vēls, jūs droši vien vēlaties doties pie miera.
Tas nozīmēja, ka saruna beigusies. Denisons devās projām, un Gotšteins domīgi nolūkojās viņam pakaļ.
7
Denisons atvēra durvis pats. Nospiežot attiecīgu slēdzi, tās būtu atdarījušās automātiski, bet viņš nomiegojies nevarēja to atrast.
Tumšmatains vīrietis, ar mierīgu, drūmu skatienu vērdamies viņā, sacīja:
— Lūdzu, piedodiet… Vai esmu ieradies par agru
— Par agru? … — Denisons atkārtoja, pūlēdamies cik necik atjēgties. — Nē. Es … es laikam esmu aizgulējies.
— Es jums zvanīju. Mēs norunājām …
Nu Denisons atcerējās.
— Jā. Jūs esat doktors Nevils?
— Pareizi. Vai drīkstu ienākt?
To jautādams, viņš jau kāpa pāri slieksnim. Denisona istaba bija maza, un sajauktā gulta aizņēma tās lielāko daļu. Ventilators maigi žužināja.
— Ceru, ka gulējāt labi, — Nevils izteica nenozīmīgu pieklājības frāzi.
Denisons palūkojās uz savu pidžamu un pārlaida roku izjukušajiem matiem.
— Nē, — viņš strupi sacīja. — Man bija drausmīga nakts. Vai jūs mani atvainotu uz kādu brīdi, kamēr es kaut cik sakārtojos?
— Protams. Ja vēlaties, es pa to laiku pagatavošu brokastis? Jūs droši vien vēl nepazīstat virtuves iekārtu.
— Tas būtu ļoti jauki no jums, — Denisons atteica.
Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņš atkal parādījās — nomazgājies un noskuvies, ģērbies biksēs un apakškreklā.
— Ceru, ka nesabojāju dušu, — viņš sacīja. — Ūdens apsīka, un es vairs nevarēju to atgriezt.
— Ūdens ir limitēts. Var dabūt tikai noteiktu devu. Te ir Mēness, doktor! Es pagatavoju mums abiem olu kulteni un karstu viru.
— Olu kulteni…
— Mēs to tā saucam. Zemieši laikam gan nesauktu.
— Eh! — Denisons noteica. Bez sevišķas sajūsmas viņš apsēdās pie galda un pagaršoja dzelteno, mīklai līdzīgo masu, ko lunietis acīmredzot
dēvēja par olu kulteni. Viņš pūlējās nesaviebties un vīrišķīgi norija pirmo kumosu, tad paņēma ar dakšiņu nākamo.
— Ar laiku jūs pie tā pieradīsiet, — Nevils sacīja. — Tas ir ļoti barojošs. Turklāt produktu augstais proteīna saturs un zemā gravitācija ievērojami samazina vajadzību pēc barības.
— Jo labāk, — Denisons noklepodamies atteica.
— Selēna man stāstīja, ka jūs domājot palikt uz Mēness, — Nevils turpināja.
— Tāds nodoms man bija, — Denisons atbildēja. Viņš paberzēja acis. — Taču šī nakts bija šausmīga. Tā pārbaudīja manu apņēmību.
— Cik reižu jūs izkritāt no gultas?
— Divas … Tātad tā ir parasta parādība?
— Cilvēkiem no Zemes — neizbēgama. Nomodā jūs staigājat, visu laiku paturot prātā Mēness gravitāciju, bet miegā grozāties tāpat kā uz Zemes. Taču kritiens pie mums vismaz nav sāpīgs.
— Otrreiz es pamodos tikai uz grīdas un nemaz neatcerējos kritienu. Velns parāvis, ko jūs man ieteiktu šai sakarā darīt?