— Mums ir gandrīz tikpat maz iespēju kā jums … Taču kaut ko es varu piedāvāt. Mēs esam iekārtojuši paši savas laboratorijas. Mēs varam dot jums telpu darbam, varbūt arī šo to no aparatūras. Man grūti pateikt, cik noderīgas jums būs mūsu ierīces, taču kaut ko darīt jūs varēsiet.
— Vai jūs domājat, ka man būs iespējams izdarīt novērojumus parateorijā?
— Manuprāt, tas daļēji atkarīgs no jūsu paša atjautības. Vai jūs gribat pierādīt šā Lemonta teoriju?
— Vai arī to atspēkot. Varbūt.
— Jūs to atspēkosiet, ja vispār ko paveiksiet. Par to man nav nekādu šaubu.
— Bet jūs taču zināt, ka es neesmu fiziķis pēc specialitātes. Kādēļ jūs tik labprāt piedāvājat man vietu laboratorijā?
— Tādēļ, ka jūs esat no Zemes. Es jau teicu, mēs to augsti vērtējam, un tas, ka jūs par fiziķi esat kļuvis pašmācības ceļā, varbūt ir taisni labi. Selēna par jums galvo, un, iespējams, es tam piešķiru lielāku nozīmi, nekā vajadzētu. Turklāt kā jūs, tā mēs esam Helama upuri. Ja jūs vēlaties sevi reabilitēt, mēs jums palīdzēsim.
— Piedodiet, ja esmu cinisks. Ko jūs cerat no tā iegūt?
— Jūsu palīdzību. Starp Zemes un Mēness zinātniekiem ir diezgan liela nesaprašanās. Jūs esat Zemes cilvēks, kas labprātīgi atbraucis uz Mēnesi, un jūsu darbība varētu būt kā tilts starp mums, no kā būtu labums abām pusēm. Jums jau ir kontakts ar jauno pilnvaroto, un iespējams, ka, reabilitēdams sevi, jūs reabilitēsiet arī mūs.
— Citiem vārdiem sakot: ja mans veikums mazinās Helama ietekmi, tas nāks par labu arī Mēness zinātnei?
— Lai ko jūs darītu, tas katrā ziņā būs derīgi… Bet tagad es iešu, lai jūs varat pagulēt. Piezvaniet man tuvākajās dienās, es iekārtošu jūs kādā laboratorijā. Un parūpēšos, — Nevils pavērās apkārt, — lai jums ierāda kaut cik ērtāku dzīvokli.
Viņi paspieda viens otram roku, un Nevils aizgāja.
8
— Man šķiet, — Gotšteins sacīja, — lai cik grūti jums te būtu klājies, aizbraukšanai jūs pošaties ar ne visai vieglu sirdi.
Montess izteiksmīgi paraustīja plecus.
— Ar joti smagu, kad iedomājos gravitāciju uz Zemes. Apgrūtināta elpošana … sāpošas kājas … svīšana. Es mirkšu vienos sviedros.
— Tas pats kādu dienu sagaidīs mani.
— Došu jums padomu. Nekad neuzturieties šeit ilgāk kā divi mēneši no vietas. Nav svarīgi, ko saka ārsti un kādus izometriskus vingrinājumus liek jums izdarīt, pēc katrām sešdesmit dienām dodieties atpakaļ uz Zemi un palieciet tur vismaz nedēļu. Ir nepieciešams saglabāt Zemes sajutu.
— Es to paturēšu prātā … O, ziniet, es tikos ar savu draugu.
— Kādu draugu?
— Ar to cilvēku, kas lidoja šurp reizē ar mani. Man likās, ka esmu viņu jau kādreiz redzējis, un tā arī bija. Šis cilvēks ir Denisons, radioķīmiķis. Izrādījās, ka es vinu gluži labi atceros.
— Jā?
— Es atminējos, ka toreiz mani ieinteresēja viņa neprātīgā ideja, un mēģināju tikt par to skaidrībā. Viņš atvairījās visai izmanīgi. Runāja saprātīgi, tik saprātīgi, ka man radās aizdomas. Ir tāds maniaku tips, kam piemīt apbrīnojama loģiskas spriešanas spēja — savdabīgs aizsardzības mehānisms.
— Ak dievs! — Montess ar acīm redzamu nemieru nogaudās. — Es nespēju sekot jūsu domai. Ja jums nav nekas pretī, es uz brīdi apsēdīšos. Pārbaudot, vai viss ir pienācīgi sakravāts, un kaujoties ar domām par Zemes gravitāciju, esmu galīgi aizkusis … Kas tā par neprātīgu ideju?
— Šis cilvēks pūlējās mums iestāstīt, ka Elektronu Sūknis esot bīstams. Tā lietošana varot novest pie Universa eksplozijas.
— Patiešām? Un vai tā ir taisnība?
— Ceru, ka ne. Toreiz viņa viedoklis tika strupi noraidīts. Kad zinātnieki strādā pie problēmas, kas atrodas uz sapratnes robežas, viņi kļūst nervozi. Es pazinu psihiatru, kurš to dēvēja par «Kas zina?» sindromu. Ja cilvēks nekādā veidā nespēj noskaidrot to, kas viņam vajadzīgs, viņš galu galā pasaka: «Kas zina, kas notiks?» un ļauj vaļu fantāzijai.
— Jā, bet ja fiziķi, kaut vai daži, sāk klāstīt ladas lietas …
— Viņi to nedara. Oficiāli ne. Ir tāds jēdziens kā zinātnieka atbildība, un žurnāli sargās publicēt muļķības … Vai vismaz to, ko uzskata par muļķībām. Redzat, apmēram pirms gada šis jautājums uzpeldēja atkal. Kāds fiziķis, vārdā Lemonts, griezās pie senatora Bērta, pie tā pašgudrā vides glābēja Cena un vēl pie dažiem citiem. Arī viņš apgalvo, ka iespējama kosmiska eksplozija. Neviens viņam netic, bet šī versija paklusām izplatās, un, jo vairāk par to runā, jo intriģējošāka tā kļūst.
— Un šis uz Mēnesi atbraukušais cilvēks tai tic?
Gotšteins plati pasmaidīja.
— Man ir aizdomas, ka tic. Velns ar ārā, nakts vidū, kad nevaru gulēt, jo visu laiku veļos ārā no gultas, es pats esmu gatavs tai ticēt. Iespējams, ka viņš grib šo teoriju te eksperimentāli pārbaudīt.
— Nu, un?
— Lai viņš to dara. Es liku manīt, ka mēs viņam palīdzēsim.
Montess pašūpoja galvu.
— Tas ir riskanti. Man nepatīk dulnu ideju oficiāla atbalstīšana.
— Ziniet, var tomēr izrādīties, ka tās nav galīgas muļķības. Bet tas nav galvenais. Svarīgi ir kas cits, proti — ja mēs palīdzēsim viņam iekārtoties šeit, uz Mēness, varbūt no viņa mums izdosies uzzināt, kas te notiek. Viņš ļoti vēlas reabilitēties, un es devu mājienu, ka mēs to varētu sekmēt, ja viņš ar mums sadarbotos… Es parūpēšos,
lai jūs tiekat slepeni par visu informēts. Tā sakot, draugu starpā.
— Pateicos! — Montess sacīja. — Un palieciet sveiks!
9
Nevils bija sapīcis.
— Nē. Man viņš nepatīk.
— Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir zemiķis? — Selēna notrauca pūciņu no savas labās krūts, noķēra to un kritiski aplūkoja. — Tā nav no manas blūzes. Gaisa cirkulācija ir taisni šausmīga.
— Sis Denisons nav nekā vērts. Viņš nav parafiziķis. Viņš šo nozari esot apguvis pašmācības ceļā un tagad ierodas šeit ar gatavām nolādēti stulbām idejām.
— Piemēram?
— Viņš domā, ka Elektronu Sūknis novedīs pie Universa eksplozijas.
— Vai viņš tā teica?
— Es zinu, ka viņš tā domā … Ak, man šie argumenti ir zināmi. Esmu tos pietiekami bieži dzirdējis. Bet tas tā nav, un viss.
— Varbūt, — Selēna sacīja, saraukdama uzacis, — tu tikai negribi, ka tā būtu.
— Nu, nesāc atkal! — Nevils noburkšķēja.
Kādu brīdi viņi klusēja. Tad Selēna jautāja:
— Ko tu darīsi ar viņu?
— Došu viņam telpu darbam. Kā zinātnieks viņš nav nekā vērts, bet savs labums būs. Viņš piesaistīs uzmanību. Pilnvarotais ir jau ar viņu runājis.
— Es zinu.
— Redzi, tam visam ir tāda romantiska pieskaņa — cilvēks ar sabojātu karjeru mēģina sevi reabilitēt.
— Patiešām?
— Patiešām. Tev būs interesanti to dzirdēt. Ja tu palūgsi, viņš pastāstīs. Un tas ir ļoti labi. Ja te, uz Mēness, romantisks zemietis noņemsies ar dulniem eksperimentiem, pilnvarotais pirmām kārtām uzmanīs viņu. Šis Denisons noderēs mums par aizsegu. Un, kas zina, iespējams pat, ka ar viņa palīdzību mēs iegūsim labāku priekšstatu par to, kas notiek tur, uz Zemes … Tev, Selēna, vajag uzturēt ar viņu draudzīgas attiecības.
10