Selēna smējās, un Denisona austiņās viņas smiekli skanēja metāliski. Viņas augums bija paslēpts skafandrā.
— Nu, nāciet, Ben! — viņa sacīja. — Nav ko baidīties. Jūs taču tagad esat tikpat kā vietējais — jau veselu mēnesi dzīvojat šeit.
— Divdesmit astoņas dienas, — Denisons nomurmināja. Viņam bija tāda sajūta, ka skafandrā trūkst gaisa.
— Mēnesi, — Selēna palika pie sava. — Kad jūs ieradāties, Zeme bija krietni pāri pusei, tieši tāpat kā tagad. — Viņa norādīja uz spoži starojošo Zemi dienvidu debesīs.
— Mazliet pagaidiet! Šeit ārā es nejustos tik drošs kā apakšā. Ja nu es nokrītu?
— Kas tur pavisam? Gravitācija ir zema, nogāze lēzena, skafandrs izturīgs. Ja jūs pakrītat, mierīgi ļaujiet ķermenim slīdēt un velties. Tas būs ne mazāk interesanti.
Denisons šaubīdamies palūkojās apkārt. Aukstajā Zemes gaismā Mēness ainava izskatījās skaista. Tajā mijās melns ar baltu, un šis baltums šķita maigs un smalks salīdzinājumā ar Saules apspīdētajām ainavām, ko viņš bija redzējis, kad pirms nedēļas devās apskatīt Saules baterijas, kuras stiepās no horizonta līdz horizontam Lietus jūras dibenā. Un arī melnais bija it kā maigāks, jo trūka īstas dienas asā kontrasta. Zvaigznes bija dievišķīgi spožas, un Zeme… Zeme ar saviem baltajiem mutuļiem uz zila fona un šad tad pavīdošām dzeltenbrūnāin svēdrām likās bezgala aicinoša.
— Labi, — Denisons sacīja. — Vai neņemsiet ļaunā, ja es turēšos jums cieši līdzās?
— Protams, ne. Un līdz pašai augšai mēs nekāpsim. Pirmajai reizei pietiks ar iesācēju trasi. Mēģiniet iet vienā ritmā ar mani. Es kustēšos lēnām.
Selēna sāka kāpt augšup gariem, lēniem Iīgaganiem soļiem, un Denisons centās tiem piemēroties. Nogāze zem viņu kājām bija putekļiem klāta, un katrs solis uzvandīja smalku mākonīti, kas ātri nosēdās bezgaisa telpā. Denisons visiem spēkiem pūlējās pieskaņoties Sclēnas gaitai.
— Jauki! — Selēna sacīja, paņemdama viņu zem elkoņa un apstādinādama. — Jūs turaties ļoti braši, ņemot vērā, ka esat zerniķis … nē, es gribēju teikt imiķis …
— Pateicos!
— Bet tas jau nav daudz labāks vārds. Imigrantam «imiķis» ir tikpat apvainojošs apzīmējums kā zemietim «zemiķis». Es labāk teikšu, ka jūs saviem gadiem esat brašs vīrietis.
— Ne! Tas ir vel sliktāk. — Denisons bija mazliet aizelsies un juta, ka piere kļūst mitra.
— Ikreiz, kad jūs taisāties likt pēdu pie zemes,— Selēna sacīja, — mazlietiņ atsperieties ar otru kāju. Tas padarīs soli garāku un atvieglos iešanu. Nē, ne tā! Skatieties uz mani!
Denisons, pateicīgi klusēdams', vēroja, kā Selēna, kas, par spīti skafandra ērmīgumam, kustoties šķita slaida un gracioza, attālinājās lēniem, lēcienveidīgiem soļiem. Tad viņa atgriezās un nometās ceļos pie Denisona kājām.
— Tagad lēni lieciet soli, Ben, un es pagrūdīšu jūsu pēdu tai momentā, kad vajag atsperties.
Viņi pamēģināja dažas reizes, un Denisons sacīja:
— Tas nogurdina vairāk nekā skriešana uz Zemes. Es mazliet atpūtīšos.
— Labi. Jums ir grūti tikai tāpēc, ka jūsu muskuļi nav pieraduši pie pareizas koordinācijas. Jūs cīnāties pats ar sevi, nevis ar gravitāciju. Apsēdieties un atvelciet elpu! Tālu es jūs vairs nevedīšu.
— Vai es nesabojāšu skafandru, ja atlaidīšos uz muguras? — Denisons jautāja.
— Nē, protams, nē, taču uz kailas grunts nevajag gulēt. Tās temperatūra ir tikai simt divdesmit kelvinu jeb'simt piecdesmit grādu zem nulles, ja tā jums labāk tīk, un, jo mazāka ķermeņa virsma ar to saskaras, jo labāk. Jūsu vietā es tikai apsēstos.
— Lai notiek! — Denisons norūca un piesardzīgi apsēdās, tīšām novietodamies ar seju pret ziemeļiem, projām no Zemes. — Paraugieties uz Јīm zvaigznēm!
Selēna nosēdās viņam tieši pretī. Šad un tad, Zemes gaismai krītot attiecīgā leņķī, viņš caur sejsegu neskaidri varēja saskatīt viņas vaibstus.
— Vai jūs uz Zemes neredzat zvaigznes? — Selēna jautāja.
— Redzam, bet ne tādas kā šeit. Pat ja nav mākoņu, gaiss absorbē daļu gaismas. Atmosfēras dažādo slāņu temperatūras atšķirību dēļ tās mirgo, un lielpilsētu ugunis, pat attālas, izdzēš to spožumu.
— Cik nožēlojami!
— Vai jums patīk šeit ārā, Selēna? Mēness virspusē?
— Ne pārāk, bet dažreiz pabūt te man nav nekas pretī. Un tas jau ir mans pienākums — vest šurp tūristus.
— Bet tagad jums tas jādara manis dēļ.
— Kā gan jūs nesaprotat, Ben, ka tas nepavisam nav viens un tas pats? Tūristiem mums ir noteikts maršruts. Tas ir ļoti garlaicīgs, ļoti neinteresants. Jūs taču nedomājat, ka mēs vedam tūristus uz šo slīdtrasi? Šurp nāk lunieši un imiķi. Patiesībā galvenokārt imiķi.
— Tā acīmredzot nav diezcik populāra. Izņemot mūs, te neviena cita nav.
— Ak, šīm nodarbībām ir īpašas dienas. Jums vajadzētu redzēt šo nogāzi sacīkšu reizē. Kaut gan — droši vien tad jums te nepatiktu.
— Neteikšu, ka tagad man te patīk. Vai slidināšanās ir īpašs sporta veids imiķiem?
— Gandrīz tā. Luniešiem parasti nepatīk uzturēties virspusē.
— Un doktoram Neviļam?
— Jūs interesē, kāda ir viņa attieksme pret virspusi?
— Jā.
— Atklāti sakot, man liekas, ka viņš nekad šeit nav bijis. Viņš ir īsts pilsētnieks. Kāpēc jūs jautājat?
— Redziet, kad es izteicu vēlēšanos doties līdzi kārtējā Saules bateriju pārbaudē, viņš labprāt to atļāva, bet pats man nepiebiedrojās. Es lūdzu viņu mani pavadīt, lai būtu kāds, kam es varētu uzdot jautājumus, bet viņš kategoriski atteicās.
— Ceru, ka atradās kāds cits, kas varēja atbildēt uz jūsu jautājumiem.
— O jā. Manuprāt, viņš arī bija imiķis … Varbūt tieši tas izskaidro doktora Nevila attieksmi pret Elektronu Sūkni.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Redziet… — Denisons atliecās atpakaļ un pārmaiņus svieda augšup kājas, ar laisku prieku vērodams, kā tās paceļas un lēnām nolaižas. —He, nemaz nav slikti! Redziet, Selēna … Es" runāju par to, ka Nevils tik ļoti vēlas ierīkot Sūkņa Staciju uz Mēness, kaut gan Saules baterijas dod pietiekami daudz enerģijas. Mēs uz Zemes nevarētu tās lietot, jo tur Saule nespīd tik pastāvīgi, tik ilgi, nav tik spoža, nedod tik intensīvu visu viļņu garumu starojumu. Saules sistēmā nav nevienas planētas, neviena debess ķermeņa, kas būtu vairāk piemērots Saules bateriju izmantošanai nekā Mēness. Pat Merkurijs ir par karstu … Bet Saules bateriju lietošana saista jūs ar virspusi, un ja jums nepatīk virspuse …
Selēna pēkšņi piecēlās kājās un sacīja:
— Labi, Ben, jūs esat pietiekami atpūties. Augšā! Augšā!
Denisons ar pūlēm uzslējās stāvus
— Bet Sūkņa Stacija, — viņš turpināja, — nozīmētu, ka nevienam lunietim nekad nebūtu jānāk arā Mēness virspusē, ja viņš to nevēlētos.
— Tagad kāpiens būs stāvāks, Ben. Mēs aiziesim līdz tai korei, redzat, kur Zemes gaisma izbeidzas ar horizontālu līniju.
Viņi devās augšup klusēdami. Denisons ievēroja, ka iesānis no viņiem nogāzes virsma ir gludāka un tajā iezīmējas plata josla, kur gandrīz visi putekļi notraukti.
— Tur ir pārāk gluds, lai iesācējs tiktu augšā,— Selēna ierunājās, it kā atbildēdama uz viņa domām. — Nekļūstiet pārāk iedomīgs, citādi vēl sagribēsiet, lai es jums jau iemācu ķengurlēcienu.