Helams brīdi klusēja un domāja. Viņam bija pazudis volframs, un viens no tā izotopiem — volframs 186 — bija stabils. Volframa 186 kodolā bija septiņdesmit četri protoni un simt divpadsmit neitronu. Vai kaut kas varēja pārvērst divdesmit
neitronus divdesmit protonos? Nē, tas nebija iespējams.
— Vai ir kādas radioaktivitātes pazīmes? — Helams jautāja, taustīdamies pēc ceļa, kas vestu laukā no labirinta.
— Arī es par to domāju, — Treisijs sacīja. — Tas ir stabils. Absolūti stabils.
— Tad tas nevar būt plutonijs 186.
— Es visu laiku jums to saku, dok.
— Labi, dodiet man to, — Helams bezcerīgi noteica.
Palicis viens, viņš apsēdās un, galīgi apstulbis, blenza uz pudeli. Kaut cik stabils plutonija izotops bija plutonijs 240, kuram vajadzēja simt četrdesmit sešus neitronus, lai deviņdesmit četri protoni daudzmaz turētos kopā.
Ko viņš tagad lai dara? Helama prātam tas nebija aptverams, un viņš nožēloja, ka sācis ar šo lietu krāmēties. Galu galā viņam taču ir savs darbs, kas lūgtin lūdzas darāms, un gar šo mistisko vielu viņam nav nekādas daļas. Treisijs būs pieļāvis kādu muļķīgu kļudu, varbūt masspektrometrs nav kārtībā, vai arī…
Nu, un tad? Aizmirsti to visu!
Taču Helams nevarēja to tā pamest. Agrāk vai vēlāk Denisons noteikti iegriezīsies pie viņa un ar savu kaitinošo pussmaidiņu pavaicās par volframu. Ko tad Helams sacīs? Vai viņš var atbildēt: «Tas nav volframs, kā jau es jums teicu.»
Denisons katrā ziņā jautās: «Ak tā, bet kas tad tas ir?» — un nekas visā pasaulē nepiespiestu Helamu kļūt par izsmiekla objektu, kā notiktu, ja viņš apgalvotu, ka tas ir plutonijs 186. Viņam bija jānoskaidro, kas tā ir par vielu, turklāt jādara tas pašam. Skaidrs, ka viņš nevarēja uzticēties nevienam.
Pēc nedēļām divām Helams iedrāzās Treisija laboratorijā tādā stāvoklī, ko nepārspīlējot varētu apzīmēt par niknuma augstāko pakāpi.
— Ei, vai jūs man neteicāt, ka tā viela nav radioaktīva?
— Kāda viela? — Treisijs automātiski jautāja, iekams atcerējās.
— Tā, ko jūs nosaucāt par plutoniju 186, — Helams sacīja.
— Ā! Jā, tā bija stabila.
— Tikpat stabila kā jūsu garīgais stāvoklis. Ja jūs šo te saucat par neradioaktīvu, tad jūsu vieta ir skārdnieka darbnīcā.
Treisijs sarauca pieri.
— Labi, dok. Dodiet šurp, pārbaudīsim!
Un tad viņš iesaucās:
— Neticami! Tā ir radioaktīva. Nedaudz, bet ir. Nesaprotu, kā es varēju to nepamanīt.
— Un kā es lai varu ticēt jūsu muldēšanai par plutoniju 186?
Tagad šī lieta bija neglābjami pārņēmusi Helamu savā varā. Noslēpums bija kļuvis tik kaitinošs kā pret viņu vērsts publisks apvainojums. Tas, kurš bija apmainījis pudeli vai tās saturu, noteikti bija vai nu izdarījis to vēlreiz, vai arī speciāli izgudrojis šo metālu ar nolūku pataisīt Helamu par muļķi. Jebkurā gadījumā Helams, lai atrisinātu šo problēmu, bija gatavs apgriezt pasauli otrādi, ja tas būtu nepieciešams… un ja viņš to varētu.
Helamam piemita neatlaidība un spars, ko nebija viegli atvairīt, un viņš taisnā ceļā devās pie Dž. K. Kantroviča, kurš tolaik vadīja savas spožās karjeras pēdējo gadu. Kantroviča atbalstu bija grūti iegūt, bet, reiz iegūts, tas ātri pašķīra ceļu.
Pēc divām dienām Kantrovičs iedrāzās Helama laboratorijā, ārkārtīgi uztraucies.
Vai jūs šo vielu esat aizticis ar rokām?
— Gandrīz nemaz, — Helams atbildēja.
Nedariet to! Ja jums ir vēl šī viela, nepieskarieties tai! Tā emitē pozitronus.
— Ko?
Pozitronus ar tik augstu enerģiju es vēl nekad neesmu redzējis… Un jūsu skaitļi par tās i adioaktivitāti ir pārāk zemi.
Pārāk zemi?
-— Neapšaubāmi. Un mani uztrauc tas, ka katrā mērīšanas reizē šī radioaktivitāte ir mazlietiņ augstāka nekā iepriekš.
Bronovskis no savas žaketes ietilpīgās kabatas izvilka ābolu un iekoda tajā.
Okei, jūs tikāties ar Helamu, un viņš jūs izsvieda laukā, kā jau varēja sagaidīt. Ko tālāk?
— Es vēl neesmu īsti izlēmis. Bet, lai nu kā, viņa resnā pakaļa dabūs ciest. Zināt, es vienreiz jau tikos ar viņu, pirms vairākiem gadiem, kad likko biju šeit ieradies, un domāju, ka viņš ir liels cilvēks. Liels cilvēks… Viņš ir lielākais nelietis zinātnes vēsturē! Un viņa Sūkņa īstā vēsture, zināt, tagad ir ierakstīta te … — Lemonts piesita •■cv pie deniņiem. — Helams tic pats savai fantāzijai un cīnās par to ar slimīgu niknumu. Viņš ir pigmejs ar vienu vienīgu talantu — spēju pārliecināt citus, ka ir milzis.
Lemonts pacēla acis uz Bronovska plato, miermīlīgo seju, kas bija savilkta smaidā, un izspieda smiekliņu.
— Nu labi, ko tur runāt, esmu taču to visu jums jau agrāk stāstījis.
— Ne vienreiz vien, — Bronovskis piekrita.
— Bet man nedod miera tas, ka visa pasaule …
2
Pīteram Lemontam bija divi gadi, kad Helams pirmoreiz paņēma rokā pudeli ar pārvērtušos volframu. Divdesmit piecu gadu vecumā, tikko publicējis savu doktora disertāciju, Lemonts sāka strā: dāt Pirmajā Sūkņa Stacijā un vienlaikus dabūja vietu universitātes fizikas fakultātē.
Jaunajam cilvēkam tas bija ievērojams sasniegums. Pirmajai Sūkņa Stacijai trūka vēlāko staciju spožuma, taču tā bija vecmāmiņa visām pārējām, kas tagad veselā ķēdē apjoza planētu, kaut arī pašai tehnoloģijai bija tikai pārdesmit gadu. Līdz tam neviens lielāks tehnikas jaunums nebija ieviesies tik ātri un plaši kā Elektronu Sūknis — un kāpēc gan lai tā nebūtu? Tas nozīmēja brīvu enerģiju neierobežotā daudzumā un bez jebkādām problēmām. Tas bija visas pasaules Santa Klauss un Aladīna lampa.
Lemonts bija atnācis te strādāt, lai nodarbotos ar visai abstraktām teorētiskām problēmām, taču drīz vien viņu ieinteresēja Elektronu Sūkņa pārsteidzošā vēsture. To nekad visā pilnībā nebija uzrakstījis cilvēks, kas īsti izprastu teorētiskos principus (ciktāl tie vispār bija izprotami) un kam būtu spējas sarežģīto izklāstīt populāri. Tiesa, Helams pats bija publicējis vairākus rakstus vidusmēra lasītāja līmenim, taču tos nevarēja uzskatīt par secīgu, nopamatotu Elektronu Sūkņa vēsturi, kādu sapņoja uzrakstīt Lemonts.
Sākumam viņš vērīgi izlasīja Helama rakstus
UN citas publicētas atmiņas — tā sakot, oficiālus dokumentus, meklēdams tajos apstiprinājumu Helama frāzei, kas bija satricinājusi pasauli, Dižajai Idejai, kā to nereti dēvēja (un vienmēr rakstīja ar lielajiem burtiem).
Protams, vēlāk, kad Lemonts. bija piedzīvojis vilšanos, viņš sāka rakties dziļāk, un viņam radās jautājums, vai Helama slavenā replika maz ir piederējusi Helamam. Tā bija izteikta seminārā, kas iezīmēja īsto Elektronu Sūkņa sākumu. Un tad izrādījās, ka ir ārkārtīgi grūti par semināru uzzināt kaut ko sīkāk un dabūt runu ierakstus absolūti nav iespējams.
Galu galā Lemontam modās aizdomas, ka neskaidrība, kas klāja laika smiltīs atstātās semināra pēdas, nav gluži nejauša. Ja prasmīgi konfrontēja vairākus materiālus, sāka likties pilnīgi iespējams, ka Džons F. K. Makfārlends ir pateicis kaut ko ļoti līdzīgu izšķirošajam secinājumam, kuru izdarījis Helams, — turklāt pateicis to pirms Helama.
Lemonts aizgāja pie Makfārlenda, kas oficiālajos atreferējumos nemaz nebija pieminēts un tagad pētīja atmosfēras augšējos slāņus, īpašu uzmanību pievēršot Saules vējam. Tas nebija augsta ranga darbs, taču tam bija savas priekšrocības un ciešs sakars ar Sūkņa darbību. Makfārlends acīmredzot nebija kritis par upuri aizmirstībai, kā bija noticis ar Denisonu.