To teikdama, viņa izdarīja ķengurlēcienu, īsi pirms piezemēšanās pavērsa seju pret Denisonu un sacīja:
— Esam uzkāpuši. Apsēdieties, es jums pielikšu …
Denisons apsēdās ar seju pret ieleju. Šaubīdamies viņš palūkojās uz nogāzi.
— Vai jūs tiešām te slidināties lejā?
— Protams. Uz Mēness gravitācija ir vājāka nekā uz Zemes, tādēļ ķermenis spiež uz virsmu mazāk spēcīgi, un tas nozīmē, ka berze ir daudz mazāka. Uz Mēness viss ir slidenāks nekā uz Zemes. Tādēļ mūsu eju un telpu grīdas jums šķita it kā neapstrādātas. Vai gribat dzirdēt mazu lekciju par šo tematu? Tādu, kā es nolasu tūristiem?
— Nē, Selēna.
— Turklāt mēs lietosim slidinātājus.
Denisons ieraudzīja Selēnai rokā mazu cilindru,
kam bija piestiprinātas skavas un divas tievas caurules.
— Kas tas ir? — viņš jautāja.
— Mazs šķidras gāzes baloniņš. Tas pados gāzes strūklu tieši zem jūsu zābakiem. Plānais gāzes slānis starp zābakiem un nogāzes virsmu reducēs
berzi praktiski līdz nullei. Jūs kustēsieties, it kā atrastos bezsvara stāvoklī.
— Es neesmu ar mieru, — Denisons sacīja, juzdamies neērti. — Uz Mēness tērēt gāzi šādam nolūkam taču ir izšķērdība.
— O nē! Kā jūs domājat, kādu gāzi mēs lietojam slidinātājos? Oglekļa dioksīdu? Skābekli? Jūsu zināšanai — šī ir dabas gāze. Tas ir argons, kas izplūst no Mēness grunts tonnām un ir tur krājies miljardiem gadu kālija 40 sabrukšanas rezultātā … Tā ir daļa no manas lekcijas, Ben… Uz Mēness argonam ir maz izmantošanas iespēju. Mēs varētu to lietot slidinātājos miljons gadu, neizsmeļot tā krājumus … Tā. Jūsu slidinātājs ir piestiprināts. Tagad pagaidiet, kamēr es pielieku savējo.
— Kā tas darbojas?
— Pilnīgi automātiski. Tiklīdz jūs sākat slīdēt, ieslēdzas kontakts un izplūst gāze. Tās pietiks tikai dažām minūtēm, bet vairāk jums arī nevajadzēs.
Selēna piecēlās un palīdzēja Denisonam pierausties kājās.
— Pagriezieties ar seju lejup! Drošāk, Ben, drošāk! Šī taču nav stāva nogāze. Nu, paraugieties! Tā izskatās pilnīgi lēzena.
— Neizskatās vis, — Denisons drūmi bilda. — Man tā izskatās kā klints krauja.
— Muļķības! Tagad klausieties un iegaumējiet, ko teikšu. Turiet kājas apmēram sešu collu atstatumā un vienu dažas collas priekšā otrai. Nav svarīgi, kura kāja ir priekšā. Ceļgaliem jābūt saliektiem, bet ķermeni nevajag saliekt, jo vēja šeit nav. Nemēģiniet skatīties uz augšu vai atpakaļ, bet sānis, ja gribat, varat skatīties. Un galvenais — kad būsiet lejā, nemēģiniet pārāk strauji apstāties.
Ātrums būs daudz lielāks, nekā jums liksies. Ļaujiet slidinātājam iztukšoties, un tad berze lēnām jūs nobremzēs.
— Es ne mūžam to visu neatcerēšos.
— Atcerēsieties gan. Un es katru brīdi būšu gatava jums palīdzēt. Bet, ja es nepagūstu jūs noturēt un jūs nokrītat, nemēģiniet neko darīt, tikai atbrīvojiet muskuļus un ļaujiet ķermenim velties vai slīdēt. Šeit nekur nav akmeņu, kuriem varētu uzgrūsties.
Denisons norīstījās un paraudzījās uz priekšu. Pret dienvidiem pavērstā nogāze mirdzēja Zemes gaismā. Aiz sīkajiem, spoži apspīdētajiem izcilnīšiem vīdēja tumši ēnas laukumiņi, tā ka visa virsma izskatījās mirguļojoši izraibumota. Uzblīdušais Zemes pusaplis pacēlās melnajās debesīs gandrīz tieši priekšā.
— Vai esat gatavs? — Selēna vaicāja. Viņas skafandra cimdā tērptā roka atradās starp Denisona pleciem.
— Gatavs, — Denisons vārgi sacīja.
— Tad laidieties! — Selēna uzsauca un pagrūda viņu. Denisons juta, ka sāk kustēties. Sākumā kustība bija pavisam lēna. Viņš pagriezās pret Selēnu un sagrīļojās.
— Neuztraucieties! Es esmu jums blakus, — viņa sacīja.
Kādu brīdi viņš vēl juta pamatu zem kājām, un tad … vairs to nejuta. Slidinātājs bija sācis darboties.
Vienu mirkli Denisonam likās, ka viņš stāv uz vietas. Nebija ne gaisa spiediena pret ķermeni, ne arī berzes sajūtas zem kājām. Bet, atkal pagriezies pret Selēnu, viņš ievēroja, ka gaismas un ēnas vienā pusē slīd atpakaļ arvien pieaugošā ātrumā.
— Nenovērsiet skatienu no Zemes, — Selēnas balss sacīja viņam ausī, — kamēr uzņemsiet ātrumu. Jo ātrāk jūs slīdēsiet, jo stabilāk jutīsieties. Turiet ceļgalus saliektus… Jums iznāk ļoti labi, Ben!
— Priekš imiķa, — Denisons izdvesa.
— Kāda ir sajūta?
— Kā lidojot, — viņš atbildēja. Gaismas un tumsas raksts abās pusēs joņoja atpakaļ neskaidrā jūklī. Viņš mirkli palūkojās uz vienu pusi, tad uz otru, mēģinādams apkārtnes atpakaļlidojuma sajūtu pārvērst sajūtā, ka pats traucas uz priekšu. Tiklīdz tas izdevās, viņš attapās, ka ar steigu atkal jāskatās uz Zemi, lai saglabātu līdzsvaru. — Jums gan šis salīdzinājums laikam neko neizsaka, — viņš piemetināja. — Luniešiem nav priekšstata par lidošanu.
— Bet man tagad ir. Tātad lidošana līdzinās slīdēšanai, un šo sajūtu es pazīstu labi.
Selēna viegli turējās viņam līdzās.
Tagad Denisons slīdēja jau tik ātri, ka sajuta savu kustību pat tad, kad raudzījās uz priekšu. Mēness ainava traucās viņam pretī un vīdēja garām abās pusēs.
— Cik ātri ir iespējams slīdēt? — viņš jautāja.
— Mēness sacīkstēs, — Selēna sacīja, — ir sasniegti ātrumi vairāk nekā simt jūdžu stundā — protams, stāvākās trasēs par šo. Jūs droši vien sasniegsiet trīsdesmit piecas.
— Nez kāpēc liekas, ka ātrums ir daudz lielāks.
— Nav vis. Nu, Ben, mēs esam jau gandrīz lejā, un jūs neesat nokritis. Tagad tikai turieties, slidinātājs beigs darboties, un jūs sajutīsiet berzi. Nedariet neko, lai to pastiprinātu. Mierīgi turpiniet slīdēt.
Tikko Selēna bija to pateikusi, Denisons sāka just spiedienu pret saviem zābakiem. Tūlīt pat viņu pārņēma milzīga ātruma sajūta, un viņš cieši sažņaudza dūres, lai nepaceltu rokas gandrīz instinktīvā žestā, vairoties no sadursmes, kas nemaz nedraudēja. Viņš zināja: ja tagad spēji pacels rokas, tad nogāzīsies augšpēdus.
Denisons piemiedza acis un aizturēja elpu, līdz šķita, ka plaušas pārsprāgs, un tad izdzirda Selēnu sakām:
— Lieliski, Ben, lieliski! Es nezinu nevienu imiķi, kas savā pirmajā slīdējumā nebūtu nokritis, tā ka nebūs nekas briesmīgs, ja arī jūs nokritīsiet. Par to nav jākaunas.
— Es nemaz netaisos krist, — Denisons nočukstēja. Viņš dziļi, drudžaini ierāva elpu un plati atvēra acis. Zeme bija tikpat mierīga kā iepriekš, tikpat vienaldzīga. Tagad viņš kustējās lēnām … arvien lēnāk … arvien lēnāk …
— Vai es esmu apstājies, Selēna? — viņš jautāja. — Es pats neesmu par to pārliecināts.
— Jā, esat. Tagad nekustieties. Jums jāatpūšas, pirms mēs dodamies atpakaļ uz pilsētu … Sasodīts, es to atstāju kaut kur te, kad kāpām augšā.
Denisons neticīgi vēroja viņu. Selēna bija kāpusi augšup kopā ar viņu, laidusies lejā kopā ar viņu. Viņš bija pusdzīvs aiz noguruma un sasprindzinājuma, bet Selēna lieliem ķengurlēcieniem pārmeklēja apkārtni. Kādu simt jardu attālumā viņa iesaucās: — Te tas ir! — un viņas balss skanēja Denisona ausī tikpat skaļi kā tad, kad viņi bija līdzās.
Vienā mirklī Selēna bija atpakaļ ar salocītu ietilpīgu plastikāta maisu padusē.
— Atcerieties, — viņa jautri sacīja, — kad jūs šurpnākot man prasījāt, kas tas ir, es atbildēju, ka mēs to izmantosim pirms atgriešanās lejā. — Viņa atlocīja maisu un izklāja uz Mēness putekļainās virsmas. — Tā pilnais nosaukums ir lunārais zvilnis, bet mēs to saucam tikai par zvilni, jo šajā pasaulē apzīmētāju «lunārais» uzskatām kā pašu par sevi saprotamu. — Viņa pievienoja maisam balonu un nospieda slēdzi.