Zvilnis sāka piepildīties. Denisons neviļus bija gaidījis, ka atskanēs šņākoņa, bet, protams, uz Mēness taeu nebija gaisa, kas vadītu skaņu.
— Lai jums nebūtu atkal jāapšauba mūsu taupības politika, — Selēna sacīja, — arī šis ir argons.
Maiss pārvērtās par matraci uz sešām resnām kājām.
— Tas jūs noturēs, — Selēna sacīja. — Tiešas saskares virsma ar zemi zvilnim ir ļoti maza, un apkārtējais vakuums saglabās to karstu.
— Vai tiešām tas ir karsts? — Denisons izbrīnīts sacīja.
— Argons ieplūstot tiek sakarsēts, bet tikai relatīvi. Tā temperatūra sasniedz divsimt septiņdesmit kelvinu — ar to gandrīz pietiek, lai izkausētu ledu, un pilnīgi pietiek, lai jūsu skafandrs nezaudētu siltumu ātrāk, kā jūs to spējat saražot. Nu, liecieties slīpi!
Denisons tīksmi izstiepās uz zviļņa.
— Burvīgi! — viņš, dziļi nopūzdamies, sacīja.
— Auklīte Selēna domā par visu, — Selēna pajokoja.
Ar kopā saspiestiem papēžiem viņa līgani slīdēja apkārt zvilnim, it kā atrastos uz slidām, tad pasita kājas augšup un graciozi nometās zemē uz vienas gūžas un elkoņa līdzās Denisonam.
Denisons iesvilpās.
— Kā jūs to izdarījāt?
— Treniņš! Nemēģiniet jūs tā darīt! Salauzīsiet elkoni. Taču brīdinu jūs: ja man kļūs par aukstu, es būšu spiesta likties jums blakus uz zviļņa.
— Pilnīgi droši, — viņš sacīja, — mēs abi esam skafandros.
— Ak, mans brašais izvirtuli… Kā jūs jūtaties?
— Rādās, pavisam labi. Kāds vienreizīgs piedzīvojums!
— Piedzīvojums? Jūs uzstādījāt nekrišanas rekordu. Vai neņemsiet ļaunā, ja es par to pastāstīšu citiem?
— Nē. Man allaž patīk atzinība … Bet jūs taču neliksiet man to darīt vēlreiz, ko?
— Tagad? Protams, nē. Arī es pati to nedarītu. Mēs tikai bridi atpūtīsimies, pārliecināsimies, ka jūsu sirdsdarbība ir atkal normāla, un tad dosimies lejā. Pastiepiet kājas uz manu pusi, es noņemšu slidinātāju. Nākamreiz es jums parādīšu, kā ar to rīkoties.
— Diez vai tāda nākamā reize būs.
— Noteikti būs. Vai tas jums nesagādāja baudu?
— Mazliet. Pa vidu bailēm.
— Nākamreiz jums būs mazāk bail, pēc tam vēl mazāk, un galu galā jūs izjutīsiet tikai patiku. Es no jums iztaisīšu īstu sportistu.
— Neiztaisīsiet vis. Es esmu par vecu.
— Uz Mēness ne. Jūs tikai izskatāties vecs.
Denisons juta, ka viņā ieplūst bezgalīgais Mēness miers. Tagad viņš gulēja ar seju pret Zemi. Tās nemainīgā atrašanās debesīs vairāk nekā jebkas cits bija viesusi viņā drošības sajūtu nesenā slīdējuma laikā, un viņš bija par to pateicīgs.
— Vai jūs bieži iznākat virspusē, Selēna? — Denisons jautāja. — Es gribēju teikt, viena pati vai kopā ar kādu? Tad, kad nenotiek sacensības?
— Gandrīz nekad. Ja apkārt nav cilvēku, es šeit jūtos nomākta. Tas, ka šodien te atrodos, patiesībā mazliet pārsteidz mani pašu.
— Hm-m, — Denisons izvairīgi novilka.
— Jūs par to nebrīnāties?
— Nē, kāpēc gan? Es uzskatu, ka katrs cilvēks rīkojas, kā pats grib, vai tā, kā viņam jārīkojas, un abos gadījumos tā ir viņa darīšana, nevis manējā.
— Pateicos, BenI Tik tiešām, ir patīkami to dzirdēt. Tā ir viena no jūsu jaukajām īpašībām, ka, būdams imiķis, jūs liekat mūs mierā. Mēs, lunieši, esam pazemes cilvēki, alu cilvēki, tune|u cilvēki. Un kas tur slikts?
— It nekas.
— Citi zemiķi tā nedomā. Un es esmu tūristu pavadone, un man viņos jāklausās. Visu, ko viņi saka, es esmu dzirdējusi miljons reižu, bet visbiežāk man jādzird… — Selēna pārgāja uz lipiska planētas kopvalodā runājoša zemiķa neskaidro artikulāciju: — «Bet, dārgā, kā gan jūs varat visu laiku dzīvot alās? Vai jūs nemāc šausmīga ieslodzitibas sajūta? Vai tiešām jums nekad negribas redzēt zilas debesis, kokus, okeānu, just vēju un puķu smaržu …» Ak Ben, es varētu turpināt tādā garā bez gala. Un tad viņi saka: «Bet jus jau nezināt, kādas izskatās zilas debesis un jura, un koki, tāpēc nejūtat to trūkumu …» It kā mēs neuztvertu Zemes televīzijas raidījumus, it kā mums nebūtu pieejama visa Zemes literatūra — kā vizuālā, tā auditorā un dažreiz arī olfaktorā.
Denisons jutās uzjautrināts.
— Un kā jūs atbildat uz šādām piezīmēm?
— Pavisam īsi. Mēs tikai pasakām: «Mēs esam pie tā pieraduši, madam.» Vai «ser», ja tas ir vīrietis. Parasti runātājas ir sievietes. Vīrieši, šķiet, ir pārāk aizņemti ar mūsu blūžu pētīšanu un prātošanu, kad mēs tās novelkam. Vai zināt, ko man gribētos pateikt šiem idiotiem?
— Lūdzu, pasakiet to man! Kamēr jums jāpatur blūze mugurā, jo tā ir zem skafandra, lai vismaz šis smagums noveļas no jūsu krūtīm.
— Ak, kā jums tīk spēlēties ar vārdiem! … Man gribētos viņiem pateikt: «Paklausieties, madam, kāda velna pēc mums vajadzīga jūsu nolādētā pasaule? Mēs nevēlamies dzīvot kādas planētas virspusē un gaidīt, kamēr no tās nokritīsim vai tiksim aizpūsti. Mēs negribam, lai mūs apņemtu drēgns gaiss un pār mums lītu netīrs ūdens. Mēs negribam jūsu sasodītos baciļus un jūsu smirdošo zāli, jūsu apnicīgās zilās debesis un jūsu apnicīgos baltos mākoņus. Mēs varam redzēt Zemi savās debesīs, kad vēlamies, un mēs to nevēlamies bieži. Mūsu mājas ir Mēness, un tas ir tāds, kādu mēs to veidojam, tieši tāds. Tas pieder mums, un mēs radām paši savu ekoloģiju, un mums nepavisam nav vajadzīgs, lai jūs ierodaties šeit un žēlojat mūs tāpēc, ka mēs ejam paši savu ceļu. Dodieties atpakaļ uz savu pasauli, un lai jūsu gravitācija nostiepj jūsu krūtis līdz ceļgaliem!» Tā es pateiktu.
— Labi, — Denisons sacīja. — Ikreiz, kad jums dikti gribas to pateikt kādam zemiķim, nāciet un pasakiet man, un jūs jutīsieties labāk.
— Vai zināt ko? Laiku pa laikam kāds imiķis ierosina, ka mums vajadzētu uz Mēness izveidot Zemes parku — nelielu teritoriju ar Zemes augiem un varbūt arī dzīvniekiem. Stūrītis no mājām — tā to parasti mēdz dēvēt.
— Kā saprotu, jūs esat pret to.
— Protams! Stūrītis no kādām mājām? Mūsu mājas ir Mēness. Imiķis, kam gribas «stūrīša no mājām», lai labāk dodas atpakaļ uz savām mājām. Imiķi dažreiz ir vēl ļaunāki nekā zemiķi.
— Es to paturēšu prātā, — Denisons bilda.
— Par jums to nevar teikt….— pagaidām, — Selēna sacīja.
Uz mirkli iestājās klusums, un Denisons domāja, vai Selēna tagad neierosinās doties atpakaļ uz pilsētu. No vienas puses, diezgan drīz viņam laikam būs neatliekama vajadzība iegriezties tualetē, no otras — nekad vēl viņš nebija tā izjutis atpūtas saldmi. Interesanti, cik ilgi pietiktu skābekļa viņa balonā? . . .
Tad Selēna ierunājās:
— Ben, vai drīkstu jums uzdot vienu jautājumu?
— Lūdzu! Ja jūs interesē mana personiskā dzīve, tajā nekādu noslēpumu nav. Esmu piecas pēdas deviņas collas garš, uz Mēness sveru divdesmit astoņas mārciņas, kādreiz sen biju precējies, tagad šķirtenis, viens bērns, meita, jau pieaugusi un apprecējusies, studēju universitātē …