— Nē, Ben, es runāju nopietni. Vai drīkstu jautāt par jūsu darbu?
— Protams, Selēna. Tikai nezinu, cik daudz es varēšu jums paskaidrot.
— Redziet… Jūs zināt, ka Berons un es …
— Jā, zinu, — Denisons strupi bilda.
— Mēs mēdzam aprunāties. Dažreiz viņš man šo to pastāsta. Viņš teica: jūs domājot, ka Elektronu Sūkņa darbošanās rezultātā Universs eksplodēs.
— Universa mūsu sektors. Elektronu Sūknis var pārvērst daļu no mūsu Galaktikas zara par kva/. aru.
— Tiešām? Vai jūs patiešām tā domājat?
— Kad ierados uz Mēness, — Denisons sacīja, — es vēl šaubījos. Tagad vairs ne. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas notiks.
— Kad, pēc jūsu domām, tas notiks?
— To es precīzi nevaru pateikt. Varbūt pēc dažiem gadiem. Varbūt pēc dažiem gadu desmitiem.
Pēc brītiņa Selēna klusi sacīja:
— Berons tā nedomā.
— Zinu. Es arī nemēģinu viņu pārliecināt. Nevēlēšanos ticēt nevar sagraut ar frontālu uzbrukumu. Tā bija Lemonta kļūda.
— Kas tas par Lemontu?
— Piedodiet, Selēna! Es runāju pats ar sevi.
— Nē, Ben! Lūdzu, pastāstiet man! Es gribu zināt. Lūdzu!
Denisons pagriezās uz sāniem, ar seju pret Selēnu.
— Labi, — viņš sacīja. — Man nav nekas pretī jums to pastāstīt. Lemonts, fiziķis uz Zemes, mēģināja brīdināt pasauli, ka Sūknis ir bīstams. Viņš cieta neveiksmi. Zemiešiem Sūknis ir vajadzīgs, viņi grib lētu enerģiju, grib to tik ļoti, ka atsakās ticēt briesmām un nepieciešamībai no tās atteikties.
— Bet kā gan viņi var to gribēt, ja tā nozīmē bojāeju?
— Viņiem vienīgi jāatsakās ticēt bojāejas draudiem. Visvieglākais veids, kā atrisināt problēmu, ir — noliegt tās pastāvēšanu. Jūsu draugs doktors Nevils dara to pašu. Viņam nepatīk virspuse, tādēļ viņš piespiež sevi ticēt, ka Saules baterijas nekam neder, kaut gan objektīvi tās Mēnesim ir ideāls enerģijas avots. Viņš grib Elektronu Sūkni, lai varētu palikt pazemē, un tāpēc atsakās ticēt, ka tas varētu būt bīstams.
— Es nedomāju, — Selēna sacīja, — ka Berons atteiktos ticēt, ja tam būtu pārliecinoši pierādījumi. Vai jums tādi ir?
— Manuprāt, jā. Tas ir patiešām pārsteidzoši, Selēna. Visnozīmīgākie te ir daži gandrīz netverami faktori, kas saistīti ar kvarka-kvarka mijiedarbībām. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē?
— Nevajag paskaidrot. Es esmu tik daudz runājusi ar Beronu par visdažādākajām lietām, ka spēšu jūs saprast.
— Redziet, sākumā es domāju, ka man šim nolūkam būs nepieciešams Mēness protonu sinhrotrons. Tā diametrs ir divdesmit piecas jūdzes, tajā ir supravadītāju magnēti, un tas var attīstīt pāri par divdesmit tūkstošiem gigaelektronvoltu enerģiju. Taču izrādījās, ka jums te ir iekārta, tā sauktais pionors, kas ietilpst vidēja lieluma istabā un veic visas sinhrotrona funkcijas. Mēnesi var apsveikt par šo apbrīnojamo sasniegumu.
— Pateicos, — Selēna gandarīti sacīja. — Mēness vārdā.
— Nu tad, redziet, mani pionorā iegūtie rezultātiparāda ātrumu, kādā pieaug kodolu stiprā mijiedarbība, un šis ātrums ir tāds, kā apgalvo Lemonts, nevis tāds, kāds figurē ortodoksālajā teorijā.
— Un jūs esat šos datus parādījis Beronam?
— Nē, neesmu. Un, ja es to darīšu, domāju, Nevils tik un tā neticēs. Viņš teiks, ka rezultāti nav pārliecinoši. Viņš teiks, ka esmu pielaidis kādu kļūdu. Viņš teiks, ka neesmu ņēmis vērā visus faktorus. Viņš teiks, ka esmu lietojis neatbilstošas kontrolierīces … Un ar visu to patiesībā tiks pateikts viens: ka viņš grib Elektronu Sūkni un nedomā no tā atsacīties.
— Un, jūsuprāt, izejas nav?
— Protams, ir, bet te neder tāds ceļš, kādu iet Lemonts.
— Ko tas nozīmē?
— Lemonts uzskata, ka cilvēce jāpiespiež atteikties no Sūkņa, bet nav iespējams iet atpakaļ. Nevar iebāzt cāli atpakaļ olā, vīnu vīnogu ķekarā, mazuli mātes miesās. Ja jūs gribat, lai bērns atdod jums jūsu pulksteni, tad taču nemēģināt ieskaidrot, ka viņam tas jādara, bet gan piedāvājat mazajam kaut ko citu, kas viņam labāk patīk.
— Un tas būtu?
— Ak, par to es vēl neesmu īsti pārliecināts. Man ir viena ideja, vienkārša ideja — varbūt pārāk vienkārša, lai būtu ko vērta, — un tā balstās uz acīmredzamo faktu, ka skaitlis «divi» ir bezjēdzīgs un nevar eksistēt.
Iestājās klusums, kas ilga labu brīdi, un tad Selēna ieinteresēti sacīja:
— Ļaujiet man uzminēt jūsu ideju.
— Tā man pašam nav skaidra, — Denisons atteica.
— Lai, es tomēr mēģināšu. Varbūt bija sava loģika pieņēmumā, ka mūsu Universs ir vienīgais, kas eksistē vai var eksistēt, jo mēs dzīvojam vienīgi tajā un vienīgi to varam apzināt. Taču, ja reiz ir pierādījumi, ka eksistē vēl viens Universs, tas, ko mēs saucam par Parauniversu, tad būtu smieklīgi iedomāties, ka pastāv tikai šie divi Universi. Ja var eksistēt otrs Universs, tad Universu var būt bezgalīgi daudz. Starp vienu un bezgalību šādos gadījumos nav nekādu konkrētu skaitļu. Ne tikai divi, bet jebkurš galīgs skaitlis te ir smieklīgs un nevar eksistēt.
— Tieši tā es spriežu … — Denisons ierunājās un aprāvās pusvārdā. Atkal iestājās klusums.
Denisons piecēlās sēdus un palīikojās lejup uz skafandrā tērpto sievieti.
— Man liekas, ir laiks doties atpakaļ uz pilsētu, — viņš sacīja.
— Es tikai minēju, — Selēna bilda.
— Nav tiesa. Lai nu kas, bet tikai minēšana tā nebija.
11
Berons Nevils platām acīm blenza viņā, uz brīdi zaudējis valodu. Selēna vērās pretī ar mierīgu skatienu. Debess panorāma viņas logos atkal bija pārmainījusies. Vienā no tiem tagad varēja redzēt Zemi, kas bija mazliet pāri pusei.
— Kāpēc? — viņš beidzot noprasīja.
— Tas patiešām iznāca nejauši, — Selēna sacīja. — Es pēkšņi uztvēru viņa domu un tā aizrāvos, ka nenoturējos. Man vajadzēja tev to pateikt jau sen, bet es baidījos, ka tava reakcija būs tieši tāda, kāda tā ir.
— Tātad viņš zina. Ak tu, muļke\parSelēna sarauca pieri.
— Ko tad viņš zina? Vienīgi to, ko agrāk vai vēlāk būtu atklājis, proti, ka es patiesībā neesmu tūristu pavadone, ka esmu tava intuitīviste. Intuitīviste, kas galīgi neorientējas matemātikā. Apžēliņ, nu lai taču viņš to zina! Kas tur pavisam, ka man ir intuīcija? Cik reižu tu esi teicis, ka manai intuīcijai nav nekādas vērtības, kamēr to neapstiprina matemātiska analīze un eksperimentāli novērojumi? Cik reižu tu esi man teicis, ka pat visspējīgākā intuitīvista spriedumi var būt aplami? Nu, kādu gan nozīmi viņš piešķirs tīram intuitīvismam?
Nevils nobālēja, un Selēna nevarēja pateikt — aiz dusmām vai ļaunām aizdomām.
— Tu esi citāda, — viņš sacīja. — Vai tava intuīcija vienmēr nav bijusi pareiza? Tad, ja esi bijusi par to pārliecināta?
— Ak, bet viņš taču to nezina!
— Viņš to atklās. Un ies pie Gotšteina.
— Ko viņš teiks Gotšteinam? Par mūsu īstajiem plāniem viņam joprojām nav ne jausmas.
— Tu domā, nav?
— Nav. — Selēna piecēlās un pagājās pa istabu. Tad pagriezās pret Neviļu un iesaucās: — Nav! Tas ir zemiski no tevis — likt manīt, ka es varētu nodot tevi un pārējos. Ja tu šaubies par manu godīgumu, tad nenoliedz vismaz manu veselo saprātu. Kāpēc gan es viņiem lai stāstītu? Kāds labums viņiem vai mums no tā, ja mēs visi iesim bojā?