— Lūdzu, Selēna! — Nevils noraidoši pavēcināja roku. — Nesāc par to!
— Nē, uzklausi mani! Bens runāja ar mani un stāstīja par savu darbu. Tu mani slēp kā slepenu ieroci. Tu saki, ka es esmu vērtīgāka par jebkuru aparātu un jebkuru viduvēju zinātnieku. Tu spēlē savu konspirācijas spēlīti un pastāvi uz to, ka visu acīs man joprojām jābūt tikai tūristu pavadonei, lai manas izcilās spējas vienmēr kalpotu luniešiem. Tev. Un ko tu esi panācis?
— Tu taču mums esi, vai ne? Nedomā, ka tu ilgi būtu palikusi brīvībā, ja viņi…
— Tu vienmēr tā runā. Bet vai kāds ir ieslodzīts cietumā? Vai kādam ir aizliegts strādāt? Kur ir pierādījums lielajai sazvērestībai, kas tev rādās visapkārt? Zemieši nelaiž tevi un tavu grupu pie savām lielajām iekārtām galvenokārt tāpēc, ka tu viņus kaitini, nevis aiz ļauna prāta. Un tas ir
mums nācis vairāk par labu nekā par sliktu, jo esam bijuši spiesti izgudrot citus, jutīgākus aparātus un iekārtas.
— Pateicoties tavai teorētiskajai nojautai, Selēna.
Selēna pasmaidīja.
— Es zinu. Bens par tiem izteicās ļoti cildinoši.
— Tu un tavs Bens! Velns parāvis, kam tev vajadzīgs šis nožēlojamais zemiķis?
— Viņš ir imigrants. Un es no viņa varu dabūt informāciju. Vai tad tu man ko stāsti? Tu briesmīgi baidies, ka mani pieķers, tāpēc es nedrīkstu satikties ne ar vienu fiziķi, izņemot tevi, un tu esi mans … Iespējams, ka tikai tādēļ…
— Nu, nu, Selēna! — Nevils samierinoši sacīja, taču viņa balsī bija vairāk neiecietības nekā maiguma.
— Patiesībā man tas ir vienalga. Tu teici, ka man jāveic šis uzdevums, un es cenšos tam koncentrēties. Dažreiz man liekas, ka to spēšu bez visas matemātikas. Es varu to iztēloties, it kā saprotu, kas jādara … bet tad atkal viss pagaist. Bet kāda gan tam jēga, ja tik un tā Sūknis iznīcinās mūs visus … Vai es tev netiku teikusi, ka lauku intensitāšu apmaiņa manī vieš bažas?
— Es tev jautāšu vēlreiz, — Nevils sacīja. — Vai tu vari man teikt, ka Sūknis mūs noteikti iznīcinās? Nevis «varbūt», nevis «domājams», nevis «iespējams», bet «noteikti»?
Selēna dusmīgi pakratīja galvu.
— Nevaru. Tas viss ir tik neskaidri. Es nevaru apgalvot, ka tā notiks. Bet vai šādā gadījumā nepietiek ar «varbūt»?
— Ak dievs!
— Nebolies! Un neņirdz! Tu neesi šo hipotēzi pārbaudījis. Es tev teicu, kā to var izdarīt.
— Tu nebiji par to tik noraizējusies, kad vel neklausījies šai savā zemiķī.
— Viņš ir imigrants. Un tu arī netaisies to pārbaudīt?
— Nē! Tas nepavisam nav tik vienkārši, kā tev liekas. Tu neesi eksperimentators, un tas, kas tev liekas pareizs, ne vienmēr attaisnojas reālajā aparātu, nejaušību un nenoteiktības pasaulē.
— Tā sauktajā tavas laboratorijas reālajā pasaulē! — Selēnas seja kvēloja dusmās, un sažņaugtās dūres viņa bija pacēlusi zoda augstumā. — Tu izšķied tik daudz laika, mēģinādams iegūt pietiekami labu vakuumu. .. Tur augšā, kur es rādu, tur augšā, virspusē, ir vakuums un temperatūra, kas dažreiz tuvojas absolūtajai nullei. Kāpēc tu nemēģini izdarīt eksperimentus virspusē?
— Tas neko nedotu.
— Kā tu to zini? Tu tikai negribi mēģināt. Bens Denisons mēģināja. Viņš papūlējās konstruēt ierīci, ko var lietot virspusē, un to uzstādīja, kad devās apskatīt Saules baterijas. Viņš aicināja tevi līdz, bet tu atteicies. Vai atceries? Tā bija pavisam vienkārša ierīce — pat es varētu tev to izskaidrot pēc tā vien, ko Bens man stāstīja. Viņš ieslēdza to dienas temperatūrā un pēc tam nakts temperatūrā, un ar to pietika, lai viņam rastos doma sākt jauna veida pētījumus ar pionoru.
— Cik vienkārši tas izklausās tavā mutē!
— Tas arī ir vienkārši. Atklājis, ka esmu intuitīviste, Bens runāja ar mani tā, kā tu nekad neesi runājis. Viņš izskaidroja, kāds pamats ir viņa domai, ka kodolu stiprā mijiedarbība Zemes apkaimē patiešām katastrofiski palielinās. Paies tikai daži gadi, un Saule eksplodēs un pieaugošā mijiedarbība viļņiem izplatīsies …
— Nē, nē, nē! — Nevils iekliedzās. — Es esmu redzējis viņa rezultātus. Tie nav nopietni ņemami.
— Tu esi tos redzējis?
— Jā, protams. Vai tiešām tu domā, ka es ļauju b viņam strādāt mūsu laboratorijās, nepārbaudot, ko
viņš dara. Es esmu redzējis viņa rezultātus, un tie nav nekā vērts. Viņš ir atklājis niecīgas novirzes, kas pilnīgi var būt eksperimenta kļūdas robežās. Ja viņš grib ticēt, ka šīs novirzes ir nozīmīgas, un ja tu gribi ticēt, dariet to veseli! Bet ticība vien nepadarīs tās nozīmīgas, ja faktiski tā nav.
— Kam tu gribi ticēt, Beron?
— Es gribu patiesību.
— Bet vai tu jau iepriekš neesi nolēmis, kādai šai patiesībai jābūt? Tu gribi Sūkņa Staciju uz Mēness, lai tev nebūtu nekādas darīšanas ar virspusi. Un tas, kas varētu to aizkavēt, nav patiesība — un viss.
— Es nestrīdēšos ar tevi, Selēna. Jā, es gribu Elektronu Sūkni, vēl vairāk — es gribu arī to otro. Vienam bez otra nav jēgas. Vai tikai tu neesi…
— Nē taču!
— Bet tu tomēr …
Selēna aši pieskrēja viņam klāt, lēkājot sandaļu dusmīgās klaboņas ritmā.
— Es viņam nekā neteikšu, — viņa sacīja, — bet man ir vajadzīgs vairāk informācijas. Tev šādu datu nav, bet viņam varbūt ir vai viņš tos iegūs eksperimentos, kurus tu negribi veikt. Man jārunā ar viņu un jāuzzina, ko īsti viņš grib noskaidrot. Ja tu nostāsies starp viņu un mani, tad nekad nedabūsi to, ko vēlies. Un tev nav jābaidās, ka viņš pie tā nonāks pirms manis. Viņš ir pārāk pieradis pie Zemes domāšanas veida un nespers šo pēdējo soli. To izdarīšu es.
— Labi. Un arī tu neaizmirsti atšķirību starp Zemi un Mēnesi. Sl ir tava pasaule, citas tev nav. Šis cilvēks, šis Denisons, šis Bens, šis imigrants, kas ieradies uz Mēness no Zemes, var tur atgriezties, ja vēlas. Bet tu nevari doties uz Zemi. Nekad! Tu esi luniete uz visiem laikiem.
— Mēness meitene, — Selēna izsmējīgi sacīja.
— Ne jau meitene, — Nevils teica. — Kaut gan tev varbūt būs ilgi jāgaida, kamēr es atkal apstiprināšu šo faktu.
Šķita, ka Selēna to uzņem vienaldzīgi.
— Un par šīm lielajām eksplozijas briesmām, — Nevils turpināja. — Ja Universa fundamentālo konstanšu pārmaiņas ir saistītas ar tādu risku, kāpēc gan paracilvēki, kas tehnikas ziņā ir tik tālu mums priekšā, nav izbeiguši sūknēšanu?
Un viņš devās projām.
Selēna, zobus sakodusi, raudzījās uz aizvērtajām durvīm. Tad nomurmināja: — Tāpēc, ka viņu stāvoklis ir citāds nekā mūsējais, tu, neiedomājamais tiepša! — Bet viņa to teica pati sev; Berons bija jau gabalā.
Ar kāju nospiedusi sviru, kas nolaida viņas gultu, Selēna iemetās tajā, trīcēdama aiz niknuma. Vai viņa bija tikusi kaut soli tuvāk tam, pēc kā Berons ar saviem domubiedriem tiecās nu jau gadiem ilgi?
Nebija.
Enerģija! Visi dzinās pēc enerģijas! Maģiskais vārds! Pārpilnības rags! Vienīgais ceļš uz vispārēju labklājību! … Un tomēr enerģija vēl nebija
viss.
Taču abas šīs problēmas bija cieši saistītas. Ja atrastu enerģiju, pavērtos ceļš arī uz to otro. Selēna zināja, ka ce š uz to būtu skaidrs, ja vien viņai izdotos uztvert kādu būtisku finesi, kas tajā momentā liktos acīm redzams fakts. (Žēlīgās debesis, viņa bija tā inficējusies ar Berona hronisko aizdomīgumu, ka pat domās šo luniešu ieceri sauca par «to otro».)