Neviens zemietis šo finesi neuztvers, jo nevienam zemietim nav pamata to meklēt.
Bens Denisons to atklās viņai, pats sev neatklādams. Ja tikai … Ja Universam jāiet bojā, tad tam visam nav nekādas nozīmes.
12
Denisons jutās gaužām neērti. Atkal un atkal viņš nevijus tiecās uzraustīt bikses, kuru nemaz nebija. Viņš valkāja tikai sandales un mazas, pārāk cieši piegulošas īsas biksītes. Un, protams, viņam bija pleds.
Selēna, kas bija līdzīgi ģērbusies, smējās.
— Ak, Ben, jūsu kailajam ķermenim taču nav nekādas vainas, izņemot zināmu ļenganumu. Pie mums ir pieņemts tā staigāt. Nu, novelciet arī biksītes, ja tās jūs traucē.
— Nē! — Denisons noburkšķēja. Viņš pavilka pledu tā, lai tas nosegtu vēderu, bet Selēna tūlīt to norāva.
— Atdodiet to man! Kas gan jūs būsiet par lunieti, ja neatmetīsiet savu Zemes puritānismu? Zināt, klīrība ir kārības māsa. Abi šie vārdi pat vārdnīcā atrodas bezmaz vienā lappusē.
— Man vajag pie tā pierast, Selēna.
— Jūs varētu sākt ar to, ka šad tad palūkotos uz mani, neļaujot skatienam noslīdēt sānis, it kā es būtu noziesta ar eļļu. Uz citām sievietēm taču jūs raugāties gluži normāli.
—
— Kad es skatos uz jums …
— Tad jūtat īpašu interesi un satraucaties. Bet, droši skatīdamies atkal un atkal, jūs pieradīsiet un vairs tā nereaģēsiet. Redzat, es stāvu mierīgi un jūs raugāties uz mani. Es novilkšu biksītes.
Denisons novaidējās.
— Selēna, visapkārt ir cilvēki, un jūs ar mani dzenat velnu. Lūdzu, iesim tālāk! Ļaujiet man aprast ar situāciju.
— Labi, bet ceru, jūs ievērojat, ka garāmejošie cilvēki uz mums nemaz neskatās.
— Viņi neskatās uz jums. Uz mani skatās. Droši vien viņi nekad nav redzējuši tādu vecu neglīteni.
— Iespējams, — Selēna jautri sacīja, — bet viņiem būs vien pie tā jāpierod.
Denisons nelaimīgs soļoja tālāk, mokoši sajuzdams katru sirmo spalvu uz savām krūtīm un katru vēdera notrīcelēšanos. Tikai tad, kad eja kļuva šaurāka un pretī nāca mazāk cilvēku, viņš sāka justies brīvāk.
Tagad Denisons ziņkāri raudzījās apkārt, nemaz vairs nevērodams Selēnas koniskās krūtis un slaidās gūžas. Eja šķita bezgalīga.
— Cik mēs esam nogājuši? — viņš jautāja.
— Vai jūtaties noguris? — Selēna bažīgi apvaicājās. — Mēs būtu varējuši izmantot elektrorolleru. Es allaž aizmirstu, ka jūs esat no Zemes.
— Ceru, jūs to aizmirsīsiet pavisam. Vai tad tas nav katra imigranta sapnis? Es nepavisam neesmu noguris. Nu, varbūt mazmazlietiņ. Bet man ir drusku vēsi.
— Tās ir tīrās iedomas, Ben, — Selēna stingri sacīja. — Jūs tikai sev iestāstāt, ka jābūt auksti, tāpēc ka esat gandrīz kails. Izmetiet to no galvas!
— Viegli pateikt, — Denisons nopūtās. — Bet eju es puslīdz labi, vai ne?
— Ļoti labi. Drīz jūs man iemācīsieties arī ķengurlēcienus.
— Un piedalīšos slidināšanās sacensībās pa virspuses nogāzēm. Jūs, šķiet, aizmirstat, ka esmu jau krietni gados. Bet patiešām, cik mēs esam nogājuši?
— Apmēram divas jūdzes.
— Mīļais dievs! Un kāds ir visu eju kopgarums?
— Baidos, ka nevarēšu jums pateikt. Dzīvojamā sektora ejas ir tikai maza daļa no visa kompleksa. Ir vēl rūdu atradņu, ģeoloģijas, rūpniecības, mikoloģijas sektors … Pavisam kopā eju garums būs vairāki simti jūdžu.
— Vai jums ir kartes?
— Protams. Mēs taču nevaram strādāt akli.
— Un jums līdz arī ir kāda karte?
— Nē, nav, bet šajā rajonā man karte nav vajadzīga, es to ļoti labi pazīstu. Bērnībā es bieži mēdzu te klaiņāt. Šīs ir vecas ejas. Lielākā daļa jauno eju — mēs vidēji gadā ierīkojam tās divu trīs jūdžu garumā —, manuprāt, ir ziemeļos. Tajās gan es bez kartes nespētu orientēties. Varbūt pat ar karti ne.
— Uz kurieni mēs ejam?
— Es apsolīju jums parādīt kaut ko sevišķu — nē, ne pati sevi, nesāciet nu atkal! … Tā ir Mēness visretākā dabas bagātība, un parasti tūristi to nekad nedabū redzēt.
— Vai tiešām jums te ir pat dimanti?
— Kaut kas vēl labāks.
Šeit ejas sienas bija neapstrādātas — raupja, pelēka klints, ko nespodri, bet pietiekami apgaismoja clektroluminiscējošas spuldzes. Temperatūra
bija vienmērīga un patīkama, ventilācija darbojās tik nevainojami, ka nebija jūtama ne vēsmiņa. Bija grūti iedomāties, ka pāris simt pēdu augstāk ir Mēness virspuse, kur valda gan svelmains karstums, kamēr Saule nostaigā savu divnedēļu ceļu no horizonta līdz horizontam, gan stindzinošs sals, kad tā uz tikpat ilgu laiku atkal nozūd.
— Vai te viss ir hermētiski noslēgts? — Denisons jautāja, piepeši juzdamies neomulīgi no apziņas, ka ne visai tālu virs viņa izplešas bezgalīgs vakuuma okeāns.
— O jā. Sīs sienas gaisu cauri nelaiž. Turklāt tajās ir avārijas signālsistēma. Ja kādā sektorā gaisa spiediens nokrītas par desmit procentiem, sākas tāda sirēnu kaukšana, kādu jūs nekad neesat dzirdējis, un visās malās iedegas bultas un gaismas zīmes, kas norāda glābšanās ceļu.
— Vai tas gadās bieži?
— Reti. Cik zinu, vismaz pēdējo piecu gadu laikā neviens nav gājis bojā gaisa trūkuma dēļ.— Selēnas balsī piepeši ieskanējās iecirtība: — Jums uz Zemes ir dabas katastrofas. Liela zemestrīce vai cunami var iznīcināt tūkstošus.
— Nestrīdos, Selēna! — Denisons pacēla rokas. — Padodos!
— Labi, — viņa sacīja. — Es nemaz tā negribēju … Vai dzirdat?
Viņa apstājās un ieklausījās.
Arī Denisons klausījās, taču neko nedzirdēja un papurināja galvu. Piepeši viņš pavērās apkārt.
— Te ir tāds klusums. Nevienas dzīvas dvēseles. Vai tikai mēs neesam apmaldījušies?
— Šī nav dabiska ala ar nezināmām ejām. Jums uz Zemes gan tādas ir, vai ne? Esmu redzējusi attēlus.
— Jā, vairums no tām ir kaļķakmens alas, ko izveidojis ūdens. Uz Mēness, protams, tādu nav.
— Tātad mēs nevaram būt apmaldījušies, — Selēna smaidīdama sacīja. — Un vieni mēs esam māņticības dēļ.
— Māņticības? — Denisons izbrīnījās, un viņa seja savilkās neticīgā grimasē.
— Nedariet tā! — Selēna bildā. — Jūs kļūstat galīgi grumbains. Nevajag sevi izķēmot. Zināt, jūs jau izskatāties daudz labāk nekā tad, kad tikko ieradāties. Re, ko nozīmē zema gravitācija un vingrošana!
— Un cenšanās turēties līdzi kailām jaunām dāmām, kam ir neparasti daudz brīva laika un nav nekā labāka ko darīt kā pat savā brīvdienā vadāt apkārt zemiķus.
— Nu jūs atkal izturaties pret mani kā pret tūristu pavadoni, turklāt es nemaz neesmu kaila.
— Starp citu, kailums mani biedē mazāk nekā intuitīvisms… Bet kas tā par māņticību?
— Ne jau īsti māņticība, taču lielākā daļa ķiniešu cenšas izvairīties no šīs eju kompleksa daļas.
— Kādēļ?
— Tā dēļ, ko es jums tūlīt parādīšu. — Viņi atkal sāka iet. — Vai tagad jūs dzirdat?
Selēna apstājās, un Denisons bažīgi ieklausījās.
— Jūs runājat par šo kluso, pakšķošo skaņu? — viņš jautāja. — Pak-pak … Jā?