Selēna devās uz priekšu lēniem, slaidiem lunietes lēcieniem, un Denisons sekoja, pūlēdamies atdarināt viņas kustības.
— Redziet, tur, tur! — Selēna rādīja ar pirkstu.
Denisons pavērās norādītajā virzienā.
— Žēlīgais dievs! — viņš iesaucās. — No kurienes tas nāk?
Tur pilēja dzidrs ūdens. Pilēja lēnām, un katrs piliens iekrita mazā keramikas silītē, kas bija iestiprināta sienā.
— No klintīm. Mums uz Mēness, kā zināt, ir ūdens. Mēs to iegūstam galvenokārt no ģipša, un mūsu vajadzībām tā pietiek, jo mēs ar ūdeni apejamies joti taupīgi.
— Es zinu. Zinu. Man vēl nekad nav izdevies nomazgāties īstā dušā. Nesaprotu, kā jūsu cilvēki spēj būt tīri.
— Es jūs jau mācīju. Vispirms saslapinieties. Tad nogrieziet ūdeni un nedaudz noziedieties ar deterģentu. Ierīvējiet to … Ak Ben, es neatkārtošu to visu! Turklāt uz Mēness nav nekā, kas jūs padarītu īpaši netīru … Bet ne par to mēs tagad runājam. Šur tur ir arī dabas ūdens iegulas, parasti ledus veidā tuvu pie virspuses, kalnu ēnā. Ja rnēs uzduramies tādai vietai, ūdens sāk pilēt laukā. Šeit tas pil kopš ejas ierīkošanas, un tas bija pirms astoņiem gadiem.
— Bet kāda te māņticība?
— Neapšaubāmi ūdens ir svarīgs materiāls resurss, no kā atkarīgs Mēness. Mēs to dzeram, ar to mazgājamies, audzējam savu barību, no ūdens iegūstam skābekli, vispār tas nodrošina normālu dzīvi. Gribot negribot pret dabasūdeni cilvēki jūt lielu respektu. Kad tika atklāts šis avots, plānu cirst tālāk tuneļus šajā virzienā atlika, kamēr ūdens izbeigsies. Pat ejas sienas palika neapstrādātas.
— Tas tiešām izklausās pēc māņticības.
— Nu, drīzāk tā ir sava veida bijība. Toreiz nedomāja, ka ūdens pilēs ilgāk par dažiem mēnešiem, jo parasti tā nemēdz būt. Kad šim avotam apritēja pirmā gadskārta, tas sāka likties mūžīgs. Un tā to arī nosauca: «Mūžīgais». Pat uz kartēm jūs atradīsiet šo apzīmējumu. Dabiski, ka cilvēki te piepinuši klāt mazliet mistikas, un ir radies uzskats: ja ūdens beigs pilēt, tā būs slikta zīme.
Denisons pasmējās.
— Neviens īsti tam netic, — Selēna silti sacīja, — taču daļēji tic visi. Skaidrs, ka šis avots nav mūžīgs un reiz tam jāizsīkst. Jau tagad ūdens pil trīsreiz lēnāk nekā sākumā, tātad avots pamazām izsusē. Man liekas, cilvēki domā tā: tos, kas gadīsies šeit tajā brīdī, kad ūdens izbeigsies, piemeklēs nelaime. Vismaz tā ar prātu var izskaidrot viņu nevēlēšanos nākt uz šejieni.
— Bet jūs taču tam neticat?
— Ticu vai ne, nav svarīgi. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ūdens nepārstās pilēt tik pēkšņi, lai būtu jābaidās kļūt par aculiecinieku. Tas tikai pilēs arvien lēnāk un lēnāk, un neviens nevarēs precīzi pateikt, kurā brīdī tas izbeidzies. Kāpēc tad raizēties?
— Piekrītu jums.
— Taču man ir citas raizes, — Selēna sacīja, veikli mainīdama tematu, — un es gribētu parunāt par tām ar jums, kamēr esam vieni. — Viņa izklāja pledu un apsēdās uz tā ar sakrustotām kājām.
— Tad tāpēc jūs mani atvedāt šurp? — Denisons nometās uz gūžas un elkoņa viņai pretī.
— Nu redzat, — Selēna sacīja, — tagad jūs gluži mierīgi varat uz mani skatīties. Sākat pie manis pierast… Un patiešām, uz Zemes taču arī bija laiki, kad par kailumu nevienam ne prātā nenāca uztraukties.
— Bija tādi laiki un vietas, — Denisons piekrita, — taču ne vairs pēc Lielās krīzes. Es savā mūžā …
— Uz Mēness labākais uzvešanās princips ir — sekot luniešu paraugam.
— Vai jūs beidzot pateiksiet, kāpēc īsti atvedāt mani šurp? Citādi sākšu turēt jūs aizdomās par pavedināšanas plānu. *
— Pateicos, to es pavisam ērti varētu realizēt mājās. Runa ir par ko citu. Vislabāk būtu bijis iziet virspusē, taču gatavošanās tam piesaistītu mums uzmanību. Surp mēs atnācām nemanīti, un šī ir vienīgā vieta visā pilsētā, kur varam būt droši, ka mūs netraucēs. — Selēna apklusa.
— Nu? — Denisons jautāja.
— Berons ir nikns. Ļoti nikns.
— Neesmu pārsteigts. Es jūs brīdināju: viņš būs nikns, ja pateiksiet, ka esmu uzzinājis pār jūsu intuitīvismu. Kāpēc gan jums tik loti vajadzēja viņam to stāstīt?
— Tāpēc, ka ir grūti kaut ko ilgi noklusēt savam … draugam. Kaut gan viņš droši vien mani par to vairs neuzskata.
— Man Joti žēl.
— Ak, tik un tā tas jau gāja uz beigām. Mūsu attiecības ir bijušas pietiekami ilgas. Mani vairāk, daudz vairāk uztrauc tas, ka viņš kategoriski atsakās uzklausīt jūsu paskaidrojumus par datiem, ko esat ieguvis, strādājot ar pionoru pēc novērojumiem virspusē.
— Es jums teicu, ka tā būs.
— Viņš saka, ka esot redzējis jūsu rezultātus.
— Viņš uzmeta tiem skatienu un kaut ko noņurdēja.
— Diezgan bezcerīgi. Vai tiešām cilvēks tic vienīgi tam, ko pats vēlas?
— Cik ilgi iespējams. Dažreiz pat ilgāk.
— Un jūs?
— Jūs jautajat, vai es esmu tāds pats ka visi cilvēki? Protams. Es neticu, ka patiešām esmu vecs. Es ticu, ka esmu gluži pievilcīgs. Es ticu, jūs tik bieži mēdzat būt kopā ar mani tāpēc, ka liekos jums apburošs … kaut arī jūs allaž pievēršat sarunu fizikai.
— Nē! Es jums jautāju pavisam nopietni.
— Redzat, Nevils droši vien jums teica, ka manis atklātās novirzes var būt eksperimenta kļūda, tādēļ šie dati nav nekā vērts, un viņam ir sava daļa taisnības… Tomēr es uzskatu par labāku ticēt, ka esmu ieguvis apstiprinājumu tam, kādēļ sāku šos pētījumus.
— Tikai tāpēc, ka jūs gribat tam ticēt?
— Ne tikai tāpēc. Ir vēl arī citi iemesli. Pieņemsim, ka Sūknis nepavisam nav bīstams, bet es stūrgalvīgi turos pie uzskata, ka ir. Tādā gadījumā galu galā izrādīsies, ka es esmu muļķis, un mana zinātnieka reputācija smagi cietīs. Taču es jau esmu muļķis ietekmīgu personu acīs, un nekādas zinātnieka reputācijas man nav.
— Kāpēc, Ben? Jūs šad tad esat par to ieminējies. Bet vai jūs nevarat man izstāstīt visu pēc kārtas?
— Jūs būsiet pārsteigta, cik maz tur ir ko stāstīt. Divdesmit piecu gadu vecumā es vēl biju tāds bērns, ka atļāvos uzjautrināties, apvainojot kādu muļķi tikai tāpēc, ka viņš bija muļķis. Tā kā viņš nebija vainīgs pie sava stulbuma, mana rīcība bija jo muļķīgāka. Mana apvainojuma urdīts, viņš uzkāpa tādos augstumos, kādus citādi nekad nebūtu sasniedzis …
— Vai jūs runājat par Helamu?
— Jā, protams. Un, viņam kāpjot augšup, es kritu lejup. Un galu galā nokritu … uz Mēness.
— Vai tas ir tik slikti?
— Nē, es drīzāk domāju, ka labi. Citiem vārdiem sakot, viņš aplinkus ceļā izdarīja man pakalpojumu … Un tagad atgriezīsimies pie tā, par ko es runāju. Es tikko teicu: ja es uzskatu, ka Sūknis ir bīstams, un man nav taisnība, es nezaudēju neko. No otras puses: ja es uzskatu, ka Sūknis ir nekaitīgs, un maldos, tad palīdzu iznīcināt pasauli. Es esmu jau nodzīvojis sava mūža lielāko daļu un, protams, varētu sev iedvest, ka man nav sevišķa iemesla mīlēt cilvēci. Taču ļaunu man ir darījuši tikai daži cilvēki, un es neesmu tik atriebīgs, lai tādēļ pazudinātu visus. Un vēl — ja jūs, Selēna, vēlaties mazāk cildenu iemeslu — man taču ir meita. Tieši pirms manas aizbraukšanas uz Mēnesi viņa lūdza atļauju dzemdēt bērnu. Droši vien viņa to dabūs, un drīz es būšu — ja jums nav iebildumu, ka tā izsakos, — vectētiņš. Man gribētos, lai manam mazbērnam ir normālas dzīves perspektīvas. Tādēļ es uzskatu par pareizāku ticēt, ka Sūknis ir bīstams, un rīkoties atbilstoši šai pārliecībai.