— Bet es gribu zināt: vai Sūknis ir bīstams vai nav? Mani interesē patiesība, nevis kam kurš grib ticēt.
— Man vajadzētu to jautāt jums. Jūs esat intūitīviste. Ko saka jūsu intuīcija?
— Tieši tas mani satrauc, Ben. Es nevaru īsti tikt skaidrībā. Man vairāk ir sajūta, ka Sūknis ir bīstams, bet varbūt tāpēc, ka es gribu tam ticēt.
— Labi. Varbūt. Bet kāpēc jūs gribat tam ticēt?
Selēna vainīgi pasmaidīja un paraustīja plecus.
— Man ļoti patiktos, ja Beronam nebūtu taisnība. Kad viņš domā, ka ir par kaut ko pārliecināts, tad ir pārliecināts līdz negantībai.
— Saprotu. Jūs vēlaties redzēt Nevila ģīmi, kad viņš būs spiests piekāpties. Es gluži labi zinu, cik liela var būt šāda vēlēšanās. Piemēram, ja Sūknis būtu bīstams un es to pierādītu, mani droši vien pasludinātu par cilvēces glābēju, bet, varu zvērēt, man par visu vairāk interesētu, kādu ģīmi tad rādīs Helams. Tās ir diezgan zemiskas jūtas, tāpēc es laikam pastāvēšu uz to, ka man slavā jādalās ar Lemontu, kas galu galā ir to pelnījis, un aprobežošos ar prieku redzēt Lemonta gandarījumu, kad viņš redzēs Helama ģīmi. Mana patmīlība būs, tā sakot, otrā plānā … Bet es sāku runāt blēņas … Selēna?
— Jā, Ben?
— Kad jūs atklājāt, ka esat intuitīviste?
— Es pati īsti nezinu.
— Jūs koledžā mācījāties fiziku, vai ne?
— Jā. Arī matemātiku, bet tā man nepadevās. Un sevišķi spējīga es nebiju arī fizikā. Nonākusi bezcerīgā situācijā, es mēdzu minēt atbildes, saprotiet, minēt, kas būtu jādara, lai atrastu pareizo atbildi. Ļoti bieži tas palīdzēja, bet, kad man lūdza paskaidrot, kāpēc esmu to un to darījusi, es nevarēju pateikt. Mani turēja aizdomās par krāpšanos, bet pierādīt neko nevarēja.
— Vai neradās aizdomas par intuitīvismu?
— Nedomāju vis. Toreiz jau es pati to nezināju. Kamēr… nu, viens no maniem pirmajiem seksa partneriem bija fiziķis. īstenībā viņš bija arī mana bērna tēvs, nu, tādā ziņā, ka deva spermu. Viņš risināja kādu fizikas problēmu un reiz, kad bijām kopā, man par to stāstīja, droši vien tikai tāpēc, lai būtu ko runāt. Es pēkšņi sacīju: «Zini, kā to, manuprāt, vajadzētu darīt?» — un pateicu viņam. Viņš tāpat joka pēc izmēģināja šo variantu, un tiešām paveicās. Patiesībā tas bija pirmais solis uz pionoru, kas, pēc jūsu domām, ir daudz labāks par protonu sinhrotronu.
— Tā bija jūsu ideja? — Denisons palika pirkstu zem pilošā ūdens un, jau celdams to pie mutes, sastomījās. — Vai šis ūdens ir nekaitīgs?
— Tas ir absolūti sterils un ieplūst kopējā rezervuārā, — Selēna atbildēja. — Taču tas ir piesātināts ar sulfātiem, karbonātiem un dažām citām vielām. Jums nepatiks tā garša.
Denisons noslaucīja pirkstu pie biksītēm.
— Tātad jūs izgudrojāt pionoru?
— Nē. Es tikai devu sākotnējo koncepciju. Pie tā konstruēšanas strādāja ļoti daudz, galvenokārt Berons.
Denisons pašūpoja galvu.
— Zināt, Selēna, jūs esat apbrīnojams fenomens. Jums vajadzētu atrasties molekulārās bioloģijas speciālistu novērošanā.
— Man? Tā tikai vēl trūka!
— Pirms gadiem piecdesmit zinātne visai aktīvi pievērsās ģenētiskajai inženierijai…
— Zinu. Taču nekas prātīgs tur neiznāca, un ģenētiskajai inženierijai tika pārvilkts krusts. Tagad visi šāda veida pētījumi ir aizliegti — cik nu vispār pētījumus var aizliegt. Es zinu cilvēkus, kas joprojām strādā šajā virzienā.
— Ticu. Un tieši pie intuitīvisma problēmas?
— Nē. Nedomāju vis.
— Bet mani tā interesē. Ģenētiskās inženierijas ziedu laikos bija mēģinājumi stimulēt intuitīvismu. Gandrīz visiem lielajiem zinātniekiem, protams, piemita augsti attīstīta intuīcija, un likās, ka tieši tai ir galvenā nozīme radošas domāšanas procesā. Vairums ģenētiķu uzskatīja, ka paaugstinātas intuīcijas spējas pamatā ir īpaša gēnu kombinācija, un tika izvirzītas daždažādas hipotēzes, kāda šī kombinācija varētu būt.
— Man liekas, ka var būt daudzi šādu kombināciju tipi.
— Un man liekas: ja tā saka jūsu intuīcija, tad jums ir taisnība. Bet citi ģenētiķi pastāvēja uz to, ka šai kombinācijā sevišķi svarīgs ir viens gēns vai maza radniecīgu gēnu grupa, tā ka var runāt par īpašu «intuīcijas gēnu» … Un tad no ģenētiskās inženierijas vispār atteicās.
— Kā jau es sacīju.
— Bet, iekams tas notika, — Denisons turpināja, — bija izdarīti mēģinājumi pārveidot gēnus tā, lai palielinātu intuitīvisma pakāpi, un daži zinātnieki apgalvoja, ka gūti zināmi panākumi. Droši vien šie pārveidotie gēni nokļuva gēnu fondā, un, ja jūs gadījumā esat mantojusi … Vai kāds no jūsu vecvecākiem nebija iesaistīts šai programmā?
— Cik man zināms, nē, — Selēna sacīja, — bet kategoriski apgalvot to nevaru. Nav izslēgts, ka viens no viņiem ir piedalījies … Taču es netaisos pētīt šo jautājumu. Es negribu zināt.
— Varbūt patiešām tā ir labāk. Sabiedrības attieksme pret ģenētisko inženieriju ir visai negatīva, un uz cilvēkiem, ko tā kaut kādā veidā skārusi, apkārtējie skatās diezgan nelabvēlīgi… Saka, piemēram, ka intuitīvisms vienmēr esot saistīts ar dažām nevēlamām rakstura īpašībām.
— Pateicos!
— Ne jau es to saku. Pret cilvēku, kam piemīt intuīcija, citi jūt zināmu skaudību un naidīgumu. Pat tāds lēnprātīgs un sirdsšķīsts intuitīvists kā Maikls Faradejs izraisīja Hamfrija Deivija skaudību un naidu. Spēja izraisīt skaudību jau pati par sevi var negatīvi ietekmēt raksturu. Un jūs …
— Ceru, ka es neizraisu jūsos skaudību un naidu?
— Manī ne. Bet Nevilā?
Selēna klusēja.
— Kad jūs sākāt saieties ar Neviļu, tad jau bija zināms, ka esat intuitlviste, vai ne?
— Gluži tā nevarētu teikt. Dažiem mūsu fiziķiem bija tādas aizdomas, esmu pārliecināta. Taču viņiem, tāpat kā zemiešiem, negribas dalīt savus nopelnus, un tāpēc viņi sev iestāstīja, ka visas manas idejas ir tikai nejauši minējumi, nekas vairāk. Bet Berons, protams, zināja.
— Skaidrs, — Denisons zīmīgi sacīja.
Selēna pašķobīja lūpas.
— Man likās, ka jūs gribat teikt: «Ahā, tad tāpēc viņš ar jums draudzējas!»
— Nē, protams, nē, Selēna. Jūs esat pietiekami pievilcīga, lai jūs iekārotu jūsu pašas dēļ.
— Es arī tā domāju, bet labs labu nemaitā, un Beronu mans intuitīvisms ļoti ieinteresēja. Kādēļ gan ne? Viņš tikai pastāvēja uz to, lai es turpinu strādāt par tūristu pavadoni. Viņš teica, es esot liela Mēness dabas bagātība un viņš nevēloties, ka Zeme mani monopolizētu, tāpat kā monopolizējusi sinhrotronu.
— Dīvaina doma. Bet varbūt viņš spriež tā: jo mazāk cilvēku zinās par jūsu intuitīvismu, jo mazāk būs aizdomu, ka viņa atklājumos ir arī jūsu ieguldījums.
— Tagad jūs runājat tāpat kā Berons!
— Jā? Iespējams, ka viņš pat dusmojas uz jums, kad jūsu intuitīvisms darbojas īpaši labi.
Selēna paraustīja plecus.
— Berons neuzticas cilvēkiem. Mums visiem piemīt savas vājības.
— Vai tādā gadījumā ir prātīgi tik bieži būt divatā ar mani?