— Neņemiet ļaunā, ka es viņu aizstāvu, — Selēna asi sacīja. — Viņš nekādā ziņā nepieļauj
domu, ka mums varētu būt intīmas attiecības. Jūs taču esat no Zemes. Patiesībā viņš pats atbalsta mūsu pazīšanos. Viņš domā, ka es varu no jums mācīties.
— Un esat kaut ko iemācījusies? — Denisons vēsi jautāja.
— Esmu.. . Taču man tas nav galvenais iemesls, kāpēc draudzējos ar jums.
— Kas tad?
— Kā jūs labi zināt, — Selēna sacīja, — un kā gribat no manis dzirdēt — man ir patīkami jūsu sabiedrībā. Pretējā gadījumā es būtu varējusi noskaidrot visu, ko vēlos, daudz īsākā laikā.
— Ļoti jauki, Selēna! Tātad draugi?
— Jā, draugi!
— Vai drīkstu jautāt, ko tad jūs esat no manis uzzinājusi?
— Tas nav dažos vārdos pasakāms. Jūs zināt, iemesls, kāpēc mēs nevaram ierīkot Sūkņa Staciju, kur vēlamies, ir tas, ka paši neprotam nodibināt kontaktu ar. Parauniversu, kaut gan viņi to spēj. Varbūt tāpēc, ka ir daudz gudrāki par mums vai tehnikas ziņā stipri tālu mums priekšā …
— Tas nav obligāti viens un tas pats, — Denisons nomurmināja.
21*
— Zinu. Tāpēc jau es sacīju «vai». Bet iespējams, ka mēs neesam ne sevišķi dumji, ne arī sevišķi atpalikuši. Varbūt gluži vienkārši viņus ir daudz grūtāk atklāt. Ja kodolu stiprā mijiedarbība Parauniversā ir stiprāka, viņu saulēm un acīmredzot arī planētam jābūt daudz mazākām. Tādēļ viņu pasaules grūtāk uztaustīt nekā mūsējās. Vai arī, — Selēna turpināja, — pieņemsim, ka viņi spēj konstatēt elektromagnētisko lauku. Planētas elektromagnētiskais lauks ir daudz lielāks nekā pati planēta, un to daudz vieglāk pamanīt. Tas no-
323
zīmētu, ka Zemi viņi ir varējuši atklāt, bet Mēnesi nevar, jo tam praktiski tikpat kā nav elektromagnētiskā lauka. Varbūt tāpēc mums nav izdevies ierīkot Elektronu Sūkni uz Mēness. Un, ja Parauniversa mazajām planētām nav kaut cik nozīmīga elektromagnētiskā lauka, mēs nevaram tās atrast.
— Tā ir interesanta doma, — Denisons bilda.
— Tālāk. Starp Universiem notiek matērijas apmaiņa, kuras rezultātā pie viņiem kodolu stiprā mijiedarbība pavājinās, viņu saules atdziest, bet mūsu Universā kodolu mijiedarbība pastiprinās, saules sakarst un var eksplodēt. Kas no tā izriet? Pieņemsim, ka viņi varētu iegūt enerģiju vieni paši, bez mūsu palīdzības, bet lietderības koeficients būtu ļoti zems. Parastos apstākļos tas būtu ārkārtīgi neizdevīgi. Un tādēļ mēs esam vajadzīgi, lai, apgādājot viņus ar volframu 186 un pretī saņemot plutoniju 186, palīdzētu viņiem iegūt koncentrētu enerģiju. Bet iedomājieties, ka mūsu Galaktikas zars eksplodē un pārvēršas par kvazāru. Tas radītu Saules sistēmas rajonā neizmērojami lielāku enerģijas koncentrāciju, nekā ir patlaban, turklāt tādu, kas eksistētu miljoniem gadu. Ja izveidojas šāds kvazārs, pat ārkārtīgi zems lietderības koeficients kļūst pietiekams. Tādēļ viņiem nebūtu svarīgi, vai mēs esam gājuši bojā vai ne. Patiesībā viņi varētu justies pat drošāk, ja mēs eksplodētu. Kamēr tas nav noticis, mēs šāda vai tāda iemesla dēļ varam izbeigt sūknēšanu, un to atkal atjaunot viņiem nebūtu iespējams. Pēc eksplozijas viņiem ir brīvas rokas, neviens nevar iejaukties … Un tāpēc tie, kas saka: «Ja Sūknis ir tik bīstams, kādēļ šie briesmīgi gudrie paracilvēki neizbeidz sūknēšanu?», nezina paši, ko runā.
— Vai Nevils izvirzīja šādu argumentu?
— Jā.
— Bet Parasaule taču joprojām turpinātu atdzist, vai ne?
— Kas par to? — Selēna neiecietīgi iesaucās. — Ja darbosies Sūknis, viņi vairs nebūs atkarīgi no savas Saules.
Denisons dziļi ievilka elpu.
— Jūs droši vien to nezināt, Selēna, bet uz Zemes bija tādas baumas, it kā Lemonts esot saņēmis no paracilvēkiem ziņojumu, ka Sūknis ir bīstams, bet viņi nevar pārtraukt sūknēšanu. Neviens to, protams, neņēma nopietni, bet iedomāsimies, ka tā ir taisnība, ka Lemonts tiešām ir saņēmis šādu ziņojumu. Varbūt daži no paracilvēkiem ir tik humāni, ka nevēlas iznīcināt pasauli, kurā mīt saprātīgas būtnes, kas neatsakās sadarboties, un viņiem stājas pretī ārkārtīgi praktiski noskaņots vairākums.
Selēna pamāja.
— Manuprāt, tas ir pilnīgi iespējams … Es to visu zināju vai, pareizāk sakot, nojautu, pirms satikos ar jums. Bet reiz jūs teicāt, ka nevienam konkrētam skaitlim starp vienu un bezgalību neesot jēgas. Vai atceraties?
— Protams.
— Labi. Tas, ka galvenā atšķirība starp mūsu Universu un Parauniversu ir dažādā kodolu stiprās mijiedarbības intensitāte, ir acīmredzams, un līdz šim pētījumi izdarīti tikai šajā virzienā. Bet tā nav vienīgā mijiedarbība — pavisam to ir četras. Līdztekus kodolu stiprajai mijiedarbībai eksistē elektromagnētiskā, kodolu vājā un gravitācijas mijiedarbība, un to intensitātes attiecība ir 130 : 1 : 10-10 : 10"42 . Bet, ja četras, kāpēc ne bezgalīgs skaits? Visas pārējās var būt pārāk vājas, lai tiktu atklātas vai jebkādā veidā ietekmētu mūsu Universu.
— Ja mijiedarbība ir pārāk vāja, lai tiktu atklāta vai jebkādā veidā ietekmētu, — Denisons sacīja, — tad atbilstoši akcijas definīcijai tā nepastāv.
— Šajā Universā! — Selēna atcirta. — Kurš zina, kas pastāv vai nepastāv Parauniversā? Ja ir iespējams bezgalīgs skaits dažādu mijiedarbību un katra no tām var bezgalīgi mainīties intensitātē salīdzinājumā ar standartpieņēmumu, tad var eksistēt arī bezgalīgs skaits dažādu Universu.
— Kontinuuma bezgalība … Drīzāk alef-viens nekā alef-nulle. *
Selēna sarauca pieri.
— Ko tas nozīmē?
— Nav svarīgi. Turpiniet!
— Tātad, vai nebūtu prātīgāk nevis sadarboties ar to vienu Parauniversu, kas mūs izmanto par partneri un varbūt nepavisam neatbilst mūsu vajadzībām, bet gan mēģināt noskaidrot, kurš no bezgala daudzajiem Univcrsiem ir mums visvairāk piemērots un visvieglāk atklājams? Ņemsim un izdomāsim vēlamo variantu, jo galu galā — lai kādu mēs šo Universu iecerētu, tādam ir jābūt, un tad to uzmeklēsim.
Denisons pasmaidīja.
— Selēna, es arī esmu par to domājis. Un, kaut gan nekur nav teikts, ka esmu absolūti nemaldīgs, nevarētu būt, ka tik gudrs cilvēks kā es kļūdos, ja otrs tik gudrs cilvēks kā jūs pilnīgi neatkarīgi izdara tieši tādu pašu secinājumu … Vai zināt ko?
— Nu? — Selēna jautāja.
— Man sāk garšot šī jūsu nolādētā Mēness barība. Vismaz sāku pie tās pierast. Dosimies mājās un paēdīsim, bet pec tam ķersimies pie savu plānu izstrādāšanas … Un zināt vēl ko?
— Nu?
— Ta ka mes strādāsim kopa, vai es nedrīkstētu jūs noskūpstīt — kā eksperimentators intuitīvisti?
Mirkli vilcinājusies, Selēna sacīja:
— Šķiet, mēs abi esam skūpstījuši un skūpstīti daudzas reizes. Lai jau tad būtu — kā vīrietis sievieti.
— Ceru, ka es to spēšu. Bet kā man jārīkojas, lai es nebūtu pārāk neveikls? Kādi ir skūpstīšanās likumi uz Mēness?
— Paļaujieties uz instinktu, — Selēna nevērīgi sacīja.
Denisons piesardzīgi salika rokas aiz muguras un paliecās pret Selēnu. Pēc brītiņa viņš tās sakļāva ap viņas pleciem.
13
— Un tad es savukārt noskūpstīju viņu, — Selēna domīgi sacīja.
— Ak tā gan! — Berons Nevils pikti iesaucās. — Nu, tā ir varonība, kas pārsniedz pienākuma ietvarus.