Выбрать главу

—       Diezvai. Nemaz tik ļauni nebija. Patiešām,— viņa pasmaidīja. — Viņš bija tik aizkustinošs. Bai­dījās būt neveikls un sākumā pat aizlika rokas aiz muguras, laikam tāpēc, lai mani nesaspiestu.

—   Aiztaupi man sīku izklāstu!

—       Bet tev taču tas ir vienalga! — Selēna pie­peši aizsvilās. — Tu esi misters Platoniskais, vai nav tiesa?

—   Tu vēlies, lai būtu citādi? Vēlies?

—   Tev nav jārīkojas pēc norādījumiem.

—       Bet būtu labi, ja ia to darītu. Kad mēs sa­ņemsim to, kas mums vajadzīgs?

—   Tiklīdz es varēšu, — Selēna neskanīgi teica.

—   Viņam nezinot?

—   Viņu interesē tikai enerģija.

—       Un pasaules glābšana, — Nevils izsmējīgi sacīja. — Un varoņa oreols. Un savas taisnības demonstrēšana visiem. Un skūpstīšanās ar tevi.

—   Viņš to arī nemaz neslēpj. Bet kas ir tevī?

—       Nepacietība, — Nevils dusmīgi noburkšķēja. — Briesmīga nepacietība!

14

—       Cik labi, ka diena ir beigusies, — Denisons sacīja. Viņš izstiepa savu aizsargapvalkā ietērpto labo roku un pavērās uz to. — Es nevaru pierast pie Mēness Saules un arī negribu pierast. Salīdzi­nājumā ar to pat šis tērps man šķiet dabisks.

—   Kas vainas Saulei? — Selēna jautāja.

—   Vai tad jums tā patīk, Selēna?

—        Nē, protams, nē. Es to nevaru ciest. Bet es jau Sauli gandrīz nekad neredzu. Jūs esat ze … Jūs esat pieradis pie Saules.

—        Ne jau pie tādas, kāda tā ir te uz Mēness. Tā spīd no melnām debesīm, ar savu žilbinošo gaismu burtiski aprij zvaigznes, nevis tās aizēno. Tā ir karsta, barga un bīstama. Te Saule ir ienaidnieks, un, kamēr tā kvēlo debesīs, mani neatvairāmi māc sajūta, ka mūsu mēģinājumi pazemināt lauka in­tensitāti neizdosies.

—       Tā ir māņticība, Ben, — Selēna mazliet neie­cietīgi sacīja. — Ar Sauli tam nav nekāda sakara.

Turklāt mēs taču atradāmies krātera ēnā, un tur bija gluži kā naktī. Zvaigznes un viss pārējais.

—    Ne gluži, — Denisons iebilda. — Ikreiz, pa­lūkojoties uz ziemeļiem, mēs varējām redzēt Sau­les apspīdēto joslu. Man ļoti negribējās uz to ska­tīties, taču acis pašas no sevis vērās tajā virzienā. Un ikreiz, kad paskatījos, es jutu, ka pret manu sejsegu atduras spēcīgs ultravioletais starojums.

—    Tās ir iedomas. Pirmkārt, reflektētā gaismā tikpat kā nav ultravioleto staru; otrkārt, skafandrs jūs aizsargā pret radiāciju.

—   Pret karstumu ne. Gandrīz nemaz.

—   Bet tagad ir nakts.

—    Jā, — Denisons apmierināts sacīja, — un tā man patīk.

Viņš palūkojās apkārt, joprojām nebeigdams brīnīties. Zeme, protams, bija debesīs savā paras­tajā vietā — tagad kā plats, pret dienvidrietumiem izliekts sirpis. Tieši virs tās mirdzēja Oriona zvaigznājs — līdzīgs medniekam, kas traucas aug­šup no spožā Zemes krēsla. Horizonts vizēja mai­gajā augošās Zemes gaismā.

—    Cik skaisti! — Denisons bilda. Tad iejautā­jās: — Selēna, vai pionors kaut ko rāda?

Selēna, kas klusēdama raudzījās debesīs, pie­gāja pie sarežģītās ierīces, kas pirms trim Mēness diennaktīm bija uzstādīta krātera ēnā.

—    Vēl ne, — viņa atteica, — bet tā ir laba zīme. Lauka intensitāte turas mazliet virs piec­desmit.

—   Tā nav pietiekami zema, — Denisons sacīja.

—    To var vēl pazemināt. Esmu pārliecināta, ka visi parametri ir atbilstoši.

—   Arī magnētiskais lauks?

—   Par magnētisko lauku neesmu droša.

—  ja mēs to pastiprināsim, radīsies nestabi­litāte.

—   Tā nevajadzētu būt. Man ir tāda nojauta.

—   Selēna, es uzticos jūsu intuīcijai vienmēr, kad tā nerunā pretī faktiem. Mēs taeu jau mēģinā­jām, un radās nestabilitāte.

—   Es zinu, Ben. Bet tad situācija bija mazliet citāda. Intensitāte ir saglabājusies piecdesmit divi apbrīnojami ilgu laiku. Ja mēs to tādu uzturēsim nevis minūtēm, bet stundām ilgi, tad droši vien va­rēsim desmitkārt pastiprināt magnētisko lauku ne­vis uz dažām sekundēm, bet minūtēm … Pamēģi­nāsim!

—  Vēl ne, — Denisons sacīja.

Mirkli vilcinājusies, Selēna atgāja no pionora.

—   Ben, vai jūs vēl arvien skumstat pēc Ze­mes? — viņa jautāja.

—   Nē. Tas ir dīvaini, bet neskumstu. Es arī pats domāju, ka neatvairāmi ilgošos pēc zilām debesīm, zaļas zāles, plūstoša ūdens — pēc visām šīm Zemei raksturīgajām nodrāztajām adjektīvu un substantīvu kombinācijām. Taču es neilgojos pēc Zemes jaukumiem. Pat sapņos tos neredzu.

—   Dažreiz tā mēdz būt, — Selēna sacīja. — Vis­maz ir tādi imiķi, kas apgalvo, ka nemaz iesirg­stot ar nostalģiju. Viņu, protams, ir mazākums, un neviens tā arī nav spējis izdibināt, ar ko tas izskaidrojams. Tiek minēti visdažādākie cēloņi, sā­kot ar pilnīgu emocionālu trulumu, nespēju vispār kaut ko just, līdz pārmērīgai emocionalitātei, kad cilvēks baidās ļauties ilgām, lai tās nenovestu pie nervu sabrukuma.

—   Ar mani, šķiet, ir pavisam vienkārši. Vairāk nekā divus gadu desmitus man dzīve uz Zemes nebija diezcik priecīga, bet šeit es beidzot varu strādāt darbu, ko uzskatu par savu aicinājumu. Un man ir jūsu palīdzība … Vēl vairāk, Selēna, man ir jūsu draudzība.

—   Ļoti laipni no jums, — Selēna nopietni sa­cīja, — pirmajā plānā izvirzīt manu palīdzību. Taču nekāda lielā palīdzība jums nav vajadzīga. Vai jūs izliekaties, ka tā jums nepieciešama, lai varētu būt kopā ar mani?

Denisons klusu iesmējās.

—   Nezinu, kāda atbilde jums vairāk glaimos.

—   Sakiet patiesību.

—   Tas nav tik viegli, jo es ļoti augstu vērtēju kā jūsu palīdzību, tā draudzību. — Viņš atkal pie­vērsās pionoram. — Lauka intensitāte joprojām turas tāda pati, Selēna.

Selēnas sejsegs iespīdējās Zemes gaismā.

—   Berons saka, — viņa teica, — ka neskumt pēc Zemes esot dabiski un tas liecinot par veselīgu mentalitāti. Viņš apgalvo, ka, lai gan cilvēka ķer­menis ir piemērojies Zemei un tādēļ tam nepiecie­šams piemēroties Mēnesim, ar smadzenēm tas ne­pavisam tā nav. Cilvēka smadzenes kvalitatīvi tik ļoti atšķiras no visām citām smadzenēm, ka tās var uzskatīt par jaunu fenomenu. Tās nav vēl pa­guvušas īsti pierast pie Zemes apstākļiem un spēj bez jebkādas pielāgošanās iederēties citās vidēs. Berons domā, ka ieslēgtība Mēness alās varot būt smadzenēm visvairāk piemērota, tāpēc ka tā esot analoga pašu smadzeņu ieslēgtībai galvaskausā.

—   Un jūs tam ticat? — Denisons uzjautrināts jautāja.

—  Kad Berons runā, viņš prot iedvest pār­liecību.

—  Man šķiet, tikpat pārliecinoši var apgalvot, ka komforts, kāds nodrošināts Mēness alās, ir ra­dīts, īstenojot fantastisko ideju par atgriešanos mātes klēpī. Patiešām, — viņš domīgi piebilda, — ņemot vēlā stingri kontrolēto temperatūru un spiedienu, barības veidu un sagremojamlbu, pilnīgi var uzskatīt, ka Mēness kolonija — piedodiet, Se­lēna! — Mēness pilsēta ir apzināti rekonstruēta fetāla vide.

—   Berons tam neparko nepiekristu, — Selēna sacīja.

—   Skaidrs, ka ne, — Denisons atteica. Viņš rau­dzījās uz Zemes sirpi, pūlēdamies saskatīt tālos mākoņu vālus ap to. Viņš klusēja, iegrimis vēro­šanā, un neizkustējās no vietas pat tad, kad Se­lēna devās atpakaļ pie pionora.

Viņš vēroja Zemi tās zvaigžņu ligzdā, tad palū­kojās uz izroboto horizontu, kur brīžiem uzvirmoja tādi kā putekļu mākulīši, kas varētu būt radušies, nokrītot nelieliem meteorītiem.