Iepriekšējā Mēness naktī Denisons, mazliet nobažījies, bija pievērsis Selēnas uzmanību līdzīgai parādībai. Viņa pavisam mierīgi bija paskaidrojusi:
«Meness libracijas deļ Zeme debesīs nedaudz pārvietojas, un laiku pa laikam tās gaisma, slīdot pāri kādam virsmas izcilnim, apspīd grunts laukumiņu aiz tā. Tad izskatās, it kā tur paceltos mazs putekļu mākonītis. Tā ir parasta parādība. Mēs tai nepievēršam uzmanību.»
«Bet tas varētu būt arī meteorīts,» Denisons bija iebildis. «Vai uz Mēness nekad nenokrīt meteorīti?»
«Protams, nokrīt. Droši vien jums pašam, uzturoties virspusē, ne viens vien ir trāpījis. Bet jūs aizsargā skafandrs.»
«Es runāju nevis par mikroskopiskajām daļiņām, bet īstiem meteorītiem, kas patiešām uzvērstu putekļus … un varētu nogalināt cilvēku.»
«Nu, nokrīt arī tādi, bet ļoti reti, un Mēness ir liels. Līdz šim neviens nav cietis.»
Vērojot debesis un atceroties šo sarunu, Denisons piepeši ieraudzīja kaut ko tādu, ko pirmajā brīdī noturēja par meteorītu. Taču skrejoša gaismas šautra debesīs varēja būt meteorīts tikai uz Zemes, kam ir atmosfēra, nevis uz Mēness, kur nav gaisa.
Šī gaisma bija cilvēku radīta, un Denisons vēl nebija paguvis attapties, kad spožais punkts pārvērtās par skaidri saskatāmu mazu raķeškuģi, kas ātri nosēdās netālu no viņa.
No kuģa izkāpa skafandrā tērpts stāvs, bet pilots palika kabīnē — tikko saskatāms tumšs plankums uz žilbinošas gaismas fona.
Denisons gaidīja. Mēness etiķete prasīja, lai, sastopoties virspusē skafandros, jaunpienācējs pirmais nosauktu sevi.
— Pilnvarotais Gotšteins, — vīrieša balss sacīja. — To droši vien var tūlīt uzminēt pēc manas gāzelīgās gaitas.
— Bens Denisons, — Denisons atbildēja.
— Jā, tā jau es domāju.
— Vai jūs šeit ieradāties, lai uzmeklētu mani?
— Tieši tā.
— Ar raķeškuģi? Jūs taču varējāt…
— Es varēju, — Gotšteins sacīja, — izmantot izeju P-4, kas atrodas nepilnus tūkstoš jardus no šejienes. Jā, patiešām. Bet mans nolūks nebija tikai satikt jūs.
— Nejautāšu, ko jūs ar to gribat teikt.
— Man nav iemesla kaut ko slēpt. Jūs tagad izdarāt eksperimentus Mēness virspusē, un pilnīgi dabiski, ka es par tiem interesējos.
— Tas nav nekāds noslēpums, un katrs var par to interesēties.
— Taču neviens neko tuvāk nezina par šiem eksperimentiem. Izņemot, protams, to, ka jūsu darbs kaut kādā veidā ir saistīts ar Elektronu Sūkņa problēmu.
— Tas ir gluži loģisks pieņēmums.
— Jā? Bet šāda veida eksperimenti, lai tiem vispār būtu kāda jēga, prasa milzīgu iekārtu. Protams, to es pats neizdomāju, es konsultējos ar speciālistiem. Un ir pilnīgi skaidrs, ka jūs nestrādājat ar šādu iekārtu. Tāpēc man ienāca prātā, ka varbūt jūs nemaz neesat.īstais, par ko man jāinteresējas. Kamēr mana uzmanība piesaistīta jums, varbūt citi dara ko daudz svarīgāku.
— Kāpēc mani lai izmantotu par aizsegu?
— Nezinu. Ja zinātu, tad raizētos mazāk.
— Tātad es esmu ticis novērots.
— Jā gan, — Gotšteins noklukstēja. — Jau no ierašanās dienas. Bet, kopš jūs strādājat virspusē, mēs esam novērojuši visu šo rajonu jūdzēm tālu. Liekas diezgan dīvaini, ka jūs, doktor Denison, ar savu palīdzi esat vienīgie, kas Mēness virspusē izdara šādus specifiskus eksperimentus.
— Kas tur dīvains?
— Tas, ka jūs acīmredzot patiešām cerat kaut ko paveikt ar šo savu pašizgudroto ierīci, lai kas tā būtu. Es neapšaubu jūsu kompetenci, tādēļ, šķiet, būtu vērts paklausīties, ja jūs pastāstītu par savu darbu.
— Es izdaru eksperimentus parafizikā, mister Gotštein, tieši tā, kā par mani baumo. Varu vēl piebilst, ka līdz šim mani eksperimenti bijuši tikai daļēji veiksmīgi.
— Jums palīdz, ja nemaldos, Selēna Lindstroma L., tūristu pavadone?
— Jā.
— Visai neparasts asistents zinātniekam.
— Viņa ir inteliģenta, enerģiska, ieinteresēta un ārkārtīgi pievilcīga.
— Un labprāt strādā kopā ar zemieti?
— Pavisam labprāt — ar imigrantu, kas kjūs par Mēness pilsoni, tiklīdz būs šim statusam sagatavojies.
Pie viņiem pienāca Selēna, un austiņās atskanēja viņas balss.
— Sveicināti, pilnvarotais! Es negribēju noklausīties un iejaukties jūsu sarunā, taču skafandrā neizbēgami jādzird viss, kas notiek redzeslauka robežās.
Gotšteins pagriezās pret Selēnu.
— Hello, mis Lindstroma! Man nav runājams nekas slepens. Tātad jūs interesējaties par parafiziku?
— O jā!
— Un neveiksmīgie eksperimenti nav atņēmuši jums drosmi?
— Tie nemaz nav tik neveiksmīgi, — Selēna sacīja. — Mums ir paveicies vairāk, nekā doktors Denisons šobrīd domā.
— Ko? — Denisons strauji pagriezās uz papēža, gandrīz zaudēdams līdzsvaru un uzvērsdams putekļu mākoni.
Visi trīs tagad stāvēja ar sejām pret pionoru. Apmēram piecas pēdas virs tā kvēloja gaismas punkts, līdzīgs spožai zvaigznei.
— Es paaugstināju magnētiskā lauka intensitāti, — Selēna sacīja, — un kodollauks palika stabils … tad sākās izkliede un …
— Radās sūce! — Denisons iesaucās. — Sasodīts! Es neredzēju, kā tas notika.
— Man ļoti žēl, Ben, — Selēna teica. — Sākumā jūs bijāt nogrimis savās domās, tad ieradās pilnvarotais, un es nevarēju noturēties, nepamēģinājusi pati uz savu roku.
— Bet kas tas ir, ko es tur redzu? — Gotšteins jautāja.
— Spontāna enerģijas izdalīšanās no matērijas, kas iesūcas mūsu Universā no cita Universa, — Denisons paskaidroja.
Tikko viņš bija to pateicis, gaisma nodzisa, un tai pašā mirklī krietni tālāk iedegās cita, blāvāka zvaigzne.
Denisons metās pie pionora, bet Selēna, likdama lietā savu lunietes izveicību, aizspērās viņam garām un sasniedza to pirmā. Viņa izjauca lauka struktūru, un tālā zvaigzne nodzisa.
— Jūs redzat, sūces punkts nav stabils, — viņa sacīja.
— Pavisam nedaudz, — Denisons iebilda. — Ņemot vērā, ka nobīde par vienu gaismas gadu teorētiski ir tikpat iespējama kā nobīde par simt jardiem, mums ir izdevies panākt brīnumlabu stabilitāti.
— Ar to tomēr nepietiek, — Selēna kategoriski sacīja.
— Ļaujiet man uzminēt, par ko ir runa, — iejaucās Gotšteins. — Tātad matērija var iesūkties mūsu Universā gan te, gan tur, gan jebkurā citā vietā, kā pagadās.
— Ne jau nu, kā pagadās, — Denisons sacīja. — Jo tālāk no pionora, jo sūces varbūtība ir mazāka, un tā samazinās ļoti strauji. Tas atkarīgs no dažādiem faktoriem, un, šķiet, mums šajā ziņā ir ārkārtīgi paveicies. Tomēr nobīde par dažiem simtiem jardu ir pilnīgi iespējama, jūs pats to redzējāt.
— Un tas būtu varējis notikt kaut kur pilsētā vai pat mūsu skafandros?
— Nē, nē! — Denisons nepacietīgi atteica. — Sūce, vismaz lietojot tādu tehniku kā mūsējā, ir lielā mērā atkarīga no mūsu Universā esošās matērijas blīvuma. Praktiski nepastāv tāda varbūtība, ka sūces punkts nobīdītos no vietas ar pilnīgu vakuumu uz tādu, kur būtu atmosfēra, kaut vai tikai vienu simtdaļu tik blīva kā pilsētā vai mūsu skafandros. Sūce vispirmām kārtām var notikt vakuumā, kaut kur citur to gaidīt būtu nereāli, tādēļ jau mums vajadzēja šos mēģinājumus izdarīt te virspusē.