Makfārlends izturējās pret Lemontu laipni un bija gatavs runāt par jebkuru tematu, izņemot semināra norisi. Viņš gluži vienkārši to neatcerējās.
Lemonts neatlaidās, un nocitēja liecības, kādas bija savācis.
Makfārlends izņēma pīpi, piebāza to, vērīgi aplūkoja tabaku un dīvaini saspringti sacīja:
— Es negribu atcerēties, jo tas nav svarīgi, patiešām nav. Pieņemsim, es paziņotu, ka esmu kaut ko teicis. Neviens tam neticētu. Es izskatītos pēc idiota, kas sirgst ar lieluma māniju.
— Un Helams parūpētos par to, lai jūs aizraida pensijā?
— To es nesaku, taču nedomāju, ka tas man nāktu par labu. Un kāda gan tur starpība?
— Runa ir par vēsturisko patiesību! — Lemonts teica.
— Ak, nieki! Vēsturiskā patiesība ir tāda, ka Helams bija neatlaidīgs. Viņš piespieda cilvēkus pētīt, vai viņi to gribēja vai ne. Bez Helama šis volframs galu galā būtu eksplodējis un prasījis nezin cik upuru. Varbūt nekad neatrastos jauns šīs vielas paraugs, un mēs nebūtu tikuši pie Sūkņa. Par to jāpateicas Helamam, pat ja viņš šo pateicību nav pelnījis, un, ja tas ir bezjēdzīgi, es tur neko. nevaru līdzēt, bezjēdzīga ir pati vēsture.
Lemontu tas neapmierināja, taču viņam bija vien ar to jāpietiek, jo Makfārlends vairāk par šo tematu runāt negribēja.
Vēsturiskā patiesība!
Šķietami neapstrīdams vēsturiskās patiesības fakts bija tas, ka tieši radioaktivitāte «Helama volframu» (tā to nosauca pēc vēsturiskas tradīcijas) padarīja slavenu. Nebija svarīgi, vai tas ir vai nav volframs, vai to kāds ir vai nav aizticis, vai tas ir vai nav neiespējams izotops. Visu citu nobīdīja malā izbrīns par vielu, kura uzrādīja nemitīgi pieaugošu radioaktivitāti apstākļos, kas izslēdza jebkura tipa radioaktīvās sabrukšanas iespēju jebkurā toreiz pazīstamā pakāpē.
… Pēc brīža Kantrovičs nomurmināja:
— Mums labāk vajadzētu to izkliedēt. Ja mēs šo ielu glabāsim vienkopus, tā iztvaikos vai eksplodēs, vai arī abi procesi notiks reizē un saindēs pusi pilsētas.
Tā metāls tika saberzts pulverī, sadalīts mazās porcijās un sajaukts vispirms ar parasto volframu mi vēlāk, kad arī tas kļuva radioaktīvs, ar grafītu, kam ir mazāks efektīvais šķērsgriezums.
Vēl nebija pagājuši ne divi mēneši, kopš Helams bija ievērojis pudeles satura pārvērtību, kad KanIrovičs, uzdodot Helamu par līdzautoru, ziņojumā žurnāla «Nticlear Reviews» redaktoram pavēstīja par plutonija 186 eksistenci. Tā tika apstiprināts Treisija sākotnējais formulējums, taču viņa vārds netika minēts ne tad, ne vēlāk. Līdz ar to Helama volframs sāka savu uzvaras gājienu pasaules mērogā, bet Denisons sāka manīt pārmaiņas, kas beidzās ar to, ka viņš tika pilnīgi nobīdīts malā.
Plutonija 186 eksistence jau pati par sevi bija nelāgs fakts. Tas, ka šis izotops sākumā bija bijis stabils un tad dīvainā kārtā kļuvis arvien vairāk radioaktīvs, bija vēl ļaunāk.
Tika noorganizēts seminārs šīs problēmas apspriešanai. Semināru vadīja Kantrovičs, un tas uzskatāms par interesantu vēsturisku momentu, jo tā bija pēdējā reize, kad lielu sanāksmi sakarā ar Elektronu Sūkni vadīja kāds cits, nevis Helams. Pēc pieciem mēnešiem Kantrovičs nomira, un tādējādi vienīgā personība, kam bija pietiekama autoritāte, lai Helams paliktu ēnā, vairs nestāvēja viņam ceļā.
Seminārs risinājās ārkārtīgi neauglīgi līdz tam brīdim, kad Helams nāca klajā ar savu Dižo Ideju, bet, pēc Lemonta rekonstruētās versijas, īstais pagrieziena punkts iezīmējās lenča pārtraukuma laikā. Tad Makfārlends, kurš oficiālajos ziņojumos ne ar vārdu netika pieminēts, kaut gan bija viens no semināra organizētājiem, pateica: «Zināt, kas mums te vajadzīgs — kripatiņa fantāzijas. Iedomājieties …»
Viņš runāja ar Didriku Van Klcmensu, un Van Klemenss to bija minējis savās personiskajā stenogrāfijā rakstītajās piezīmēs. Kad Lemontam beidzot izdevās to uzost, Van Klemenss jau sen bija miris, un, kaut gan viņa piezīmes pašu Lemontu pārliecināja, nācās atzīt, ka bez apstiprinošiem faktiem nevienu citu tās nepārliecinās. Turklāt nebija iespējams pierādīt, ka Helams šos Makfārlenda vārdus dzirdējis. Lemonts būtu bijis gatavs derēt uz nezin ko, ka Helams tobrīd atradies tuvumā, taču šī viņa dedzība arī nekāds pierādijums nebija.
Un, ja arī Lemonts varētu to pierādīt— kas tad? Tas varbūt aizskartu Helama pārspīlēto pašlepnumu, taču viņa stāvokli kaut cik jūtami satricināt nespētu. Tiktu apgalvots, ka Makfārlendam šie vārdi bijuši tikai nejauša iedoma, bet Helams tos uztvēris kā kaut ko vairāk. Tieši viņš nebaidījies iziet visu priekšā un oficiāli izvirzīt hipotēzi, riskēdams kļūt par izsmiekla objektu. Makfārlendam droši vien ne prātā nenācis ar šo savu «kripatiņu fantāzijas» bāzties iekšā semināra oficiālajā atreferējumā.
Lemonts varētu strīdēties pretī, ka Makfārlends bija labi pazīstams kodolfiziķis, kam vajadzēja domāt par savu reputāciju, bet Helams — jauns radioķīmiķis, kurš kodolfizikā varēja pateikt, ko vien gribēja, jo kā nespeciālistam viņam neviens neko nepārmestu.
Lai nu kā, saskaņā ar oficiālo stenogrammu Helams bija teicis šādu runu:
«Džentlmeņi, mēs netiekam ne soli uz priekšu. Tādēļ es gribu izteikt kādu pieņēmumu, kas nepavisam nepretendē uz diez kādu jēgu, taču nav arī gluži tik bezjēdzīgs kā viss cits, ko tiku te dzirdējis. …Mēs esam sastapušies ar vielu — plutoniju 186, kas vispār nevar eksistēt, nemaz nerunājot par to, ka tā kaut īsu brīdi varētu būt stabila viela, ja vien Universa dabas likumi joprojām ir spēkā. Tātad jāsecina: tā kā šī viela neapšaubāmi eksistē un sākumā bija stabila, tai jābūt eksistējušai, vismaz sākumā, kādā vietā vai laikā, vai apstākļos, kur Universa dabas likumi ir citādi. Īsi un skaidri — viela, kuru mēs pētījam, vispār nav radusies mūsu Universā, tā nāk no cita Universa — blakus Universa, paralēla Universa. Sauciet to, kā gribat.
Nokļuvusi šeit — es negribu izlikties, ka zinu, kā tā tikusi pāri, — šī viela vēl bija stabila, manuprāt, tāpēc, ka tā atnesa līdz sava Universa likumus. Fakts, ka tā lēnām kļuva radioaktīva un tās radioaktivitāte arvien pieauga, var nozīmēt, ka mūsu Universa likumi pamazām iesūcās tās substancē, ja tā varētu izteikties.
Atgādināšu, ka tai pašā laikā, kad parādījās plutonijs 186, volframa paraugs, kas sastāvēja no vairākiem stabiliem izotopiem, ieskaitot volframu 186, nozuda. Varbūt tas ir nokļuvis paralēlajā Universā. Galu galā ir loģiski pieņemt, ka vieglāk var notikt masu apmaiņa nekā masas transferācija vienā virzienā. Paralēlajā Universā volframs 186 varbūt ir tāda pati anomālija kā plutonijs 186 pie mums. Sākumā tas tur var būt stabila viela un pēc tam pamazām kļūt arvien radioaktīvāks. Tas tur var noderēt par enerģijas avotu, gluži tāpat kā plutonijs 186 šeit.»
Klausītāji acīmredzot bija gaužām pārsteigti, jo stenogrammā nav fiksēts neviens starpsauciens, vismaz līdz pēdējam šeit citētajam teikumam, pēc kura Helams laikam ieturēja pauzi, lai atvilktu elpu un varbūt pats pabrīnītos par savu pārdrošību.
Tad kāds no semināra dalībniekiem (domājams, Antuāns Džeroms Lepins, kaut gan pieraksts nav skaidrs) jautāja, vai profesors Helams domājot, ka kāda saprātīga būtne Parauniversā tīšām izdarījusi šo apmaiņu, lai iegūtu enerģijas avotu. Tā valodā ienāca apzīmējums «Parauniverss», acīmredzot kā ērts «paralēlā Universa» saīsinājums. Tas ir pirmais oficiāli reģistrētais šā vārda lieto, jums.