— Un jūs varat iesūkt matēriju no tā … tā kosrnolodes Universa? — Gotšteins jautāja.
— Tas ir viegli. Ja reiz izveidojušies vārti, ieplūde notiek spontāni. Matērija ienāk ar saviem likumiem un sākumā ir stabila. Pamazām tajā iesūcas mūsu Universa likumi, stiprā mijiedarbība kļūst spēcīgāka, notiek kodoltermiskā sintēze, un izdalās milzīgs daudzums enerģijas.
— Bet, ja šī matērija ir ārkārtīgi blīva, kāpēc tā momentā nepārvēršas gāzu mutulī?
— Arī tad rastos enerģija, taču tas ir atkarīgs no elektromagnētiskā lauka, un šai gadījumā kodolu stiprā mijiedarbība ņem virsroku, jo mēs kontrolējam elektromagnētisko lauku. Būtu vajadzīgs daudz laika, lai to visu sīkāk izskaidrotu.
— Tātad tas gaismas fenomens, ko es redzēju virspusē, bija kosrnolodes matērijas daļiņa, kurā notika kodoltermiskā sintēze?
— Jā, ser.
— Un šo enerģiju var iegrožot, lai mērķtiecīgi izmantotu?
— Protams. Un neierobežotā daudzumā. Jūs redzējāt, kā mūsu Universā ieplūda mikromikrograms kosrnolodes matērijas. Teorētiski nekas mūs nevar kavēt transferēt to šurp tonnām.
— Tātad ar to varēs aizstāt Elektronu Sūkni?
Denisons papurināja galvu.
— Nē. Kosrnolodes enerģijas izmantošana ari ietekmēs abu Universu īpašības. Dabas likumiem sajaucoties, kodolu stiprā mijiedarbība kosrnolodes Universā pakāpeniski kļūs spēcīgāka, bet mūsu Universā vājāka. Tas nozīmē, ka kosrnolodes
Universā kodoltermiskā sintēze noritēs arvien straujāk un tas sakarsīs. Galu galā …
— Galu galā, — Gotšteins sacīja, sakrustodams rokas uz krūtīm un domīgi piemiegdams acis, f— tas ar lielu blīkšķi eksplodēs.
— Tieši tā.
— Vai jūs domājat, ka tā ir noticis arī ar mūsu Universu pirms desmit miljardiem' gadu?
— Iespējams. Kosmogonisti joprojām lauza galvu, kāpēc sākotnējā kosmiskā lode eksplodējusi vienā noteiktā laikā un nevis agrāk vai vēlāk. Viena hipotēze bija tāda, ka oscilējošā Universā izveidojusies kosmiskā lode un tūlit eksplodējusi. Sī hipotēze tika noraidīta, un tagad uzskata, ka kosmiskā lode eksistējusi ilgu laiku un tad iestājusies nestabilitātes krīze, kas radusies kāda nezināma iemesla dēļ.
— Bet iemesls varēja būt tās enerģijas aizsūknēšana uz citu Universu.
— Iespējams. Taču nav obligāti, ka to darījušas kādas saprātīgas būtnes. Varbūt rodas nejaušas, spontānas noplūdes.
— Un, kad notiks lielais sprādziens, vai mēs joprojām varēsim dabūt enerģiju no kosmolodes Universa? — Gotšteins jautāja.
— Neesmu pārliecināts, taču patlaban mums par to nav ko raizēties. Mūsu stiprās mijiedarbības lauka iesūkšanās kosmolodes Universā var turpināties miljoniem gadu, neradot tajā kritisku stāvokli. Un ir jābūt vēl citiem kosmolodes Universiem, varbūt tādu ir bezgala daudz.
— Un kā ar pārmaiņām mūsu Universā?
— Kodolu stiprā mijiedarbība pavājināsies. Lēnām, ļoti lēnām mūsu Saule atdzisīs.
— Vai mēs varēsim izmantot kosmolodes enerģiju, lai to kompensētu?
— Tas nebūs nepieciešams, — Denisons nopietni sacīja. — Kosrnolodes sūkņa darbības rezultātā kodolu stiprā mijiedarbība mūsu Universā kļūs vājāka, taču Elektronu Sūkņa darbība to pastiprinās.; Ja mēs līdzsvarosim abu sūkņu enerģijas ražo-, šanu, tad, kaut arī dabas likumi kā kosrnolodes* Universā, tā Parauniversā mainīsies, pie mums tie nemainīsies. Mēs būsim ceļš abos virzienos, bet ne gala stacija. Un par gala stacijām mums ari nav jāraizējas. Paracilvēki droši vien ir sagatavojušies savas Saules atdzišanai, jo tā acīmredzot nekad nav bijusi īsti karsta. Kas attiecas uz kosrnolodes Universu, tad nav pamata domāt, ka tur varētu eksistēt dzīvība. Patiešām, radot apstākļus, kas vajadzīgi lielajam sprādzienam, mēs varbūt palīdzēsim izveidoties jaunam Universam, kurš ar laiku kļūs apdzīvojams.
Kādu brīdi Gotšteins neteica ne vārda. Viņa tuklajā, mierīgajā sejā neatspoguļojās nekādas emocijas. Viņš pāris reižu pamāja, it kā apstiprinādams kādu sava paša domu, un tad beidzot sacīja:
— Zināt, Denison, es domāju, ka tas liks pasaulei vērīgi ieklausīties. Jebkuras grūtības, lai pārliecinātu zinātnisko vadību, ka Elektronu Sūknis apdraud pasauli, tagad izzudīs.
— Emocionālās barjeras, kas liedz pieņemt šo viedokli, vairs nav. Būs iespējams vienlaikus izvirzīt problēmu un dot tās atrisinājumu, — Denisons teica.
— Kad jūs varētu sagatavot ziņojumu šajā jautājumā, ja es garantēju tūlītēju publikāciju?
— Jūs varat to garantēt?
— Valdības izdotā brošūrā, ja ne citādi.
— Pirms sniedzu ziņojumu, es gribētu novērst sūces nestabilitāti.
— Protams.
— Un, man šķiet, būtu prātīgi, — Denisons sacīja, — uzaicināt doktoru Pīteru Lemontu par līdzautoru. Viņš var izdarīt precīzus matemātis-
us aprēķinus, man tas nav pa spēkam. Turklāt vieši viņa teorija deva man ierosmi strādāt šajā virzienā. Un vēl, mister Gotštein …
— Lūdzu?
— Es lieku priekšā iesaistīt arī Mēness fiziķus. Viens no viņiem, doktors Berons Nevils, varētu būt trešais autors.
— Bet kāpēc gan? Vai jūs to visu nevajadzīgi nesarežģījat?
— Bez viņu pionora es neko nebūtu izdarījis.
— Manuprāt, pietiks, ja to pieminēs .. . Vai tad doktors Nevils strādāja kopā ar jums?
— Tieši ne.
— Kāpēc tad iesaistīt viņu?
Denisons nodūra acis un domīgi nobrauca ar roku pār savas bikšu staras locījumu. Tad sacīja:
— Tas būtu diplomātisks gājiens. Kosmolodes sūknis būs jāierīko uz Mēness.
— Kāpēc ne uz Zemes?
— Pirmkārt, mums ir vajadzīgs vakuums. Tā ir vienpusīga vielas transferācija, nevis abpusēja kā ar Elektronu Sūkni, tādēļ priekšnoteikumi, lai to praktiski izdarītu, ir citādi. Mēness virspusē ir dabisks vakuums neierobežotā daudzumā, bet nepieciešamā vakuuma radīšana uz Zemes prasītu milzīgus pūliņus.
— Taču to varētu izdarīt, vai nav tiesa?
— Otrkārt, — Denisons turpināja, — tā kā mums būs divi milzīgi enerģijas avoti pretējās pusēs un mūsu Universs vidū starp tiem, tad var rasties kaut kas līdzīgs īssavienojumam, ja abas ierīces būs pārāk tuvu kopā. Ceturtdaļmiljona jūdžu vakuuma starp tārn, Elektronu Sūknim dar bojoties tikai uz Zemes un kosrnolodes sūknim tikai uz Mēness, — tas būtu ideāls atrisinājums faktiski — nepieciešamība. Un, ja mēs būvēsim šo sūkni uz Mēness, tad būtu gudri un pieklājīgi rēķināties ar Mēness fiziķiem. Mums jāsadarbojas ar viņiem.
Gotšteins pasmaidīja.
— Vai tas ir mis Lindstromas padoms?
— Esmu pārliecināts, ka viņa ieteiktu tā rīko ties, taču šī doma ir tik loģiska, ka ienāca prātā man pašam.
Gotšteins piecēlās, izstaipījās un divas trīs rei zes palēcās uz vietas, kustēdamies dīvaini lēnām, kā to lika Mēness gravitācija, un ikreiz saliekdams ceļgalus. Tad viņš atkal apsēdās un iejautājās:
— Vai esat to kādreiz pamēģinājis, doktor Denison?
Denisons papurināja galvu.
— Saka, tas veicinot asins cirkulāciju kājās. Es tā daru ikreiz, kad jūtu, ka kājas sāk tirpt. Drīz es došos īslaicīgā vizītē uz Zemi un cenšos pārāk nepierast pie Mēness gravitācijas … Vai mums nevajadzētu parunāt par mis Lindstromu, doktor Denison?