— Ko tad? — Denisons pilnīgi citādā tonī vaicāja.
— Viņa ir tūristu pavadone.
— Jā. Jūs to jau tikāt teicis.
— Un vēl es teicu, ka viņa ir dīvaina asistente fiziķim.
— Patiesībā es esmu tikai fiziķis amatieris, un tādam, šķiet, asistente amatiere ir īsti piemērota.
Gotšteins vairs nesmaidīja.
— Jokus pie malas, doktor! Es esmu papūlējies izdibināt par viņu visu, ko varēju. Viņas biogrāfija daudz ko atklāj un būtu atklājusi, ja kādam būtu ienācis prātā agrāk tajā ieskatīties. Manuprāt, viņa ir intuitīviste.
— Daudzi no mums ir, — Denisons sacīja. Nešaubos, ka jūs pats arī savā veidā esat intui-
tīvists. Un es noteikti tāds esmu.
— Tas ir citādi, doktor. Jūs esat izcils zinātnieks, un es, ceru, esmu izcils administrators … Bet mis Lindstroma, kaut gan ir pietiekamā mērā intuitīviste, lai būtu jums noderīga modernajā teorētiskajā fizikā, strādā par tūristu pavadoni.
— Viņai ir diezgan maz izglītības, — mirkli vilcinājies, Denisons sacīja. — Viņas intuitīvisms ir neparasti augsts, bet tikpat kā nepakļaujas apziņas kontrolei.
— Vai tas ir kādreizējās ģenētiskās inženierijas programmas rezultāts?
— Nezinu. Taču nebrīnītos, ja tā būtu.
— Vai jūs viņai uzticaties?
— Kādā ziņā? Viņa man ir daudz palīdzējusi.
— Vai jūs zināt, ka viņa ir doktora Berona Nevila sieva?
— Tās ir neoficiālas attiecības, nevis juridiskas, man šķiet.
— Šeit uz Mēness nevienas attiecības nav tādas, ko mēs sauktu par juridiskām. Vai tas ir tas pats Nevils, ko jūs gribat uzaicināt par trešo autoru savam ziņojumam?
— Jā.
— Vai tā ir tikai sagadīšanās?
— Nē. Nevils interesējās par manu ierašanos un, šķiet, lūdza Selēnu man palīdzēt.
— Viņa jums to teica?
— Viņa teica, ka Nevils interesējoties par mani. Man tas likās gluži dabiski.
— Vai jums, doktor Denison, nav ienācis prāta, ka varbūt viņa strādā pati savās un doktora Nevila interesēs?
— Kādā veidā viņu intereses atšķirtos no mūsējām? Viņa ir man palīdzējusi, cik spējusi.
Gotšteins pārmainīja pozu un vairākkārt izstaipīja plecus, it kā izdarītu muskuļu stiepšanas vingrojumu.
— Doktors Nevils nevar nezināt, ka viņam tik tuva sieviete ir intuitīviste, — viņš sacīja. — Vai tad viņš to neizmantotu? Kāpēc viņa joprojām strādā par tūristu pavadoni? Vai ne tāpēc, lai maskētu savas spējas?
— Cik man zināms, tāds spriešanas veids ir raksturīgs doktoram Neviļam. Es nemēdzu noņemties ar aizdomām par neesošām sazvērestībām.
— Kā jūs zināt, ka tās ir neesošas.. . Kad mans raķeškuģis lidinājās virs Mēness īsi pirms spožā punkta izveidošanās virs jūsu iekārtas, es skatījos lejup. Jūs tobrīd nebijāt pie pionora.
Denisons padomāja.
— Nē, nebiju. Es raudzījos uz zvaigznēm. Atrodoties virspusē, man vienmēr tīk tās vērot.
— Ko darīja mis Lindstroma?
— Es neredzēju. Viņa teica, ka esot pastiprinājusi magnētisko lauku, un tad beidzot radās sūce.
— Vai viņa bieži manipulē ar iekārtu bez jums?
— Nē. Bet es varu saprast viņas nepacietību.
— Vai šajā procesā nenotika arī kaut kāda veida izgrūšana?
— Es jūs nesaprotu.
— Neesmu pārliecināts, ka es pats saprotu. Zemes gaismā pavīdēja blāva dzirkstele, it kā kaut kas aizšautos projām. Es nezinu, kas tas bija.
— Es arī ne, — Denisons sacīja.
— Un jus nevarat iedomāties neko tadu, kam būtu tiešs sakars ar eksperimentu …
— Nē.
— Ko tad mis Lindstroma izdarīja? > — Es nezinu.
Kādu brīdi valdīja saspringts klusums. Pēc tam pilnvarotais sacīja:
— Tātad jūs mēģināsiet novērst sūces nestabilitāti un gatavosiet ziņojumu. Es sākšu kustināt šo jautājumu no otras puses, sava apmeklējuma laikā uz Zemes izkārtošu ziņojuma publicēšanu un sacelšu kājās valdību.
Tas nepārprotami nozīmēja sarunas beigas. Def nisons piecēlās, un pilnvarotais šķietami nevērīgi sacīja:
— Un padomājiet par doktoru Neviļu un mis Lindstromu.
17
Šoreiz radiācijas zvaigzne bija intensīvāka, prāvāka un spožāka. Denisons juta tās siltumu uz sava sejsega un pakāpās atpakaļ. Izstarojumā neapšaubāmi bija arī rentgenstari, un, kaut gan uz * ekranētāju varēja droši paļauties, pārāk to noslogot nebija jēgas.
— Manuprāt, šaub.u vairs nevar būt, — viņš nomurmināja. — Sūces punkts ir stabils.
— Esmu par to pārliecināta, — Selēna atteica.
— Tad izslēgsim iekārtu un atgriezīsimies pilsētā.
Viņi kustējās lēnām, un Denisons jutās dīvaini nomākts. Vairs nebija nenoteiktības, nebija satraukuma. No šī brīža neveiksme viņus vairs nevarēja
piemeklēt. Valdība bija ieinteresējusies, un tas viss arvien vairāk izslīdēs no viņa rokām.
— Šķiet, tagad es varu ķerties pie ziņojuma, — Denisons sacīja.
— Es arī tā domāju, — Selēna piesardzīgi bilda.
— Vai jūs vēlreiz runājāt ar Beronu?
— Jā.
— Vai viņa attieksmē kas mainījies?
— Nē. Viņš nepiedalīsies, Ben.
— Tā?
— Es domāju, ka nav vērts ar viņu vairāk runāt. Viņš nevēlas nevienā projektā sadarboties ar Zemes valdību.
— Bet vai jūs viņam izskaidrojāt situāciju?
— Pilnīgi.
— Un viņš tomēr negrib …
— Viņš lūdza audienci pie Gotšteina, un pilnvarotais apsolīja viņu pieņemt pēc atgriešanās no Zemes. Mums jāpagaida līdz tam. Varbūt Gotšteins spēs Beronu ietekmēt, taču šaubos.
Denisons paraustīja plecus, kaut arī skafandrā šai kustībai nebija jēgas.
— Es viņu nesaprotu.
— Es gan saprotu, — Selēna klusu sacīja.
Denisons neko neatbildēja. Viņš iebīdīja pionoru
un palīgaparātus klintī izveidotajā nišā un jautāja: — Ejam?
— Ejam.
Viņi klusēdami ienira virspuses lūkā pie izejas P-4, un Denisons sāka lēnām kāpt lejup. Selēna aizslīdēja viņam garām brīvā kritienā un tikai šad tad veikli pieķērās pie kāda šķērša. Arī Denisons bija apguvis šo prasmi, taču šobrīd jutās nomākts un kāpa lejup pamazām, iecirtīgi nevēlēdamies atzīt savu aklimatizāciju.
Izejas priekštelpā viņi novilka skafandrus un novietoja skapīšos. .
— Vai jūs ieturēsiet kopā ar mani lenču, Selēna? — Denisons jautāja.
— Jūs esat tāds sadrūmis, — Selēna bažīgi sacīja. — Vai kas noticis?
— Laikam reakcija. Nu, vai ēdīsim?
— Jā, protams.
Viņi ēda Selēnas dzīvoklī. Viņa bija pastāvējusi uz to, teikdama: — Es gribu ar jums parunāt, bet kafetērijā tas nebūs ērti.
Un nu, kad Denisons lēnām gremoja kaut kādu masu, kas mazliet atgādināja teļa cepeti zemesriekstu mērcē, viņa sacīja:
— Ben, jūs visu laiku klusējat un esat tā klusējis jau veselu nedēļu.
— Nekā tamlīdzīga, — Denisons, raukdams pieri, atteica.
— Jā, tomēr, — Selēna sirsnīgi ielūkojās viņam acīs. — Es īsti nezinu, kāda ir mana intuīcija ārpus fizikas, taču man liekas, ka jūs no manis kaut ko slēpjat.