— Ļoti laipni no jums, -— Nevils sacīja, nemaz nepūlēdamies slēpt sarkasmu. — Bet kas būvēs un apkalpos kosrnolodes sūkņa stacijas?
— Mēs ceram, ka lunieši, — Gotšteins teica.
— Jūs zināt, ka lunieši, — Nevils atcirta. — Zemieši uz Mēness ir par neveikliem, lai sekmīgi strādātu.
— Mēs to saprotam, — Gotšteins bilda. — Mēs ceram, ka Mēness cilvēki sadarbosies ar mums.
— Un kas noteiks, cik daudz enerģijas iegūt, cik izmantot vietējām vajadzībām, cik ļaut izstarot izplatījumā? Kas noteiks politiku?
— Tas būs jādara valdībai, — Gotšteins atbildēja. — Tas ir planētas mēroga jautājums.
— Tātad, redzat, Mēness cilvēki būs tie, kas strādās, bet Zemes cilvēki visu diriģēs.
— Nē, — Gotšteins mierīgi sacīja. — Nekādas diskriminācijas taču nav. Strādā tie no mums, kas strādā vislabāk, vada tie, kas var vislabāk izlemt problēmu kopumā.
— Lai kādos vārdos jūs to ietērpjat, •— Nevils teica, — vienalga, būtība ir tāda, ka mēs strādāsim un jūs būsiet noteicēji… Nē, pilnvarotais. Mana atbilde ir «nē».
— Tas nozīmē, ka jūs nebūvēsiet kosmolodes sūkņa stacijas?
— Būvēsim, bet tās piederēs mums. Mēs paši izlemsim, cik enerģijas iegūt un kā to izmantot.
— Diez vai tas būs ērti. Jums vajadzēs pastāvīgi uzturēt kontaktu ar Zemes valdību, jo kosmolodes sūkņa enerģijai precīzi jālīdzsvaro Elektronu Sūkņa enerģija.
— Zināmā mērā tā arī būs, taču mums ir padomā kas cits. Tagad es varu jums pateikt. Ja notiek Universu saskare, ne tikai enerģija vien kļūst neierobežota.
— Ir vesela virkne nezūdamības likumu, — iejaucās Denisons. — Mēs to zinām.
— Priecājos, ka zināt, — Nevils sacīja, pazibsnīdams viņa virzienā naidīgu skatienu. — To vidū ir impulsa un impulsa momenta nezūdamības likums. Kamēr kāds ķermenis reaģē vienīgi uz to gravitācijas lauku, kurā atrodas, tas brīvi krīt un saglabā savu masu. Lai ķermenis sāktu kustēties citā virzienā, tam jāiegūst negravitāls paātrinājums, bet tas var notikt tikai tad, ja daļai ķermeņa masas liek kustēties pretējā virzienā.
— Kā raķeškuģī, — Denisons bilda, — kas izsviež masu vienā virzienā, lai iegūtu paātrinājumu pretējā virzienā.
— Nešaubos, ka jūs saprotat, doktor Denison,— Nevils sacīja. — Es skaidroju pilnvarotā dēļ. Masas zaudējumu var samazināt līdz minimumam, ja
izsviešanas ātrums tiek milzīgi palielināts, jo impulss ir vienlīdzīgs masas un ātruma reizinājumam. Tomēr, lai cik liels būtu šis ātrums, kāda daļa masas jāzaudē. Ja masa, kam jāpiešķir paātrinājums, ir milzīga, tad arī aizmetamajai masai * jābūt milzīgai. Ja, piemēram, Mēnesi…
— Mēnesi?! — Gotšteins gandrīz uzsprāga gaisā.
— Jā, Mēnesi, — Nevils mierīgi atbildēja. — Ja Mēnesi gribētu izraut no tā orbītas un aizdzīt ārpus Saules sistēmas, impulsa momenta nezūdamības dēļ tas būtu kolosāls pasākums, un šo ideju praktiski realizēt vispār nebūtu iespējams. Taču, ja impulsa momentu varētu transferēt uz kosrnolodi citā Universā, Mēness iegūtu nepieciešamo paātrinājumu, nezaudējot no savas masas neko. Šis process būtu līdzīgs tam, kā laiva ar kārti tiek stumta pret straumi, — esmu redzējis tādu ainu kādreiz lasītā Zemes grāmatā.
— Bet kāpēc? Kāpēc gan jums vajadzētu pārvietot Mēnesi?
— Manuprāt, tas ir vairāk nekā skaidrs. Zeme ar savu klātbūtni mūs tikai traucē. Mums ir nepieciešamā enerģija, mums ir sava komfortabla pasaule, un uz Mēness pietiek vietas kur izvērsties vēl vismaz vairākus gadsimtus. Kāpēc neiet pašiem savu ceļu? Mēs katrā ziņā to darīsim. Es esmu atnācis, lai pateiktu, ka jūs nevarat mūs aizturēt, un atrunātu no mēģinājuma iejaukties. Mēs transferēsim impulsu un dosimies projām. Mums ir zināms, kā ierīkojamas kosrnolodes sūkņa stacijas. Ar tām mēs iegūsim visu sev nepieciešamo enerģiju un ražosim vēl arī papildu enerģiju, lai neitralizētu pārmaiņas, kādas rada jūsu spēkstacijas.
— Izklausās laipni no jūsu puses, — Denisons izsmējīgi sacīja, — ka jūs ražosiet papildu enerģiju it kā mūsu dēļ, bet tā, protams, nav. Ja mūsu Elektronu Sūkņi izraisīs Saules eksploziju, tā notiks, kad jūs vēl nebūsiet paspējuši izkļūt pat no iekšējās Saules sistēmas, un arī jūs pārvērtīsieties gāzes mutulī.
— Iespējams, — Nevils sacīja, —bet mēs katrā ziņā ražosim papildu enerģiju, tā ka tas nenotiks.
— Nē, jūs nedrīkstat doties projām! — Gotšteins uztraucies iesaucās. — Ja jūs aizlidosiet pārāk tālu, kosmolodes sūknis vairs neiedarbosies neitralizējoši uz Elektronu Sūkni, ko, Denison?
Denisons paraustīja plecus.
— Ja viņi atrastos jau kaut kur pie Saturna, būtu iemesls zināmām bažām, cik varu spriest pēc aprēķiniem, ko tikko izdarīju galvā. Taču paies daudzi gadi, kamēr viņi nokļūs tik tālu, un pa to laiku mēs droši vien būsim uzbūvējuši kosmosa stacijas kādreizējā Mēness orbītā un ierīkojuši kosmolodes sūkņus tajās. Patiesībā mums Mēness nav vajadzīgs. Tas var pamest Zemi, taču… tā nenotiks.
Nevils nevērīgi pasmaidīja.
— Kāpēc jūs domājat, ka mēs to neizdarīsim? Mūs nevar aizturēt. Zemieši nevar uzspiest mums savu gribu.
— Jūs to nedarīsiet, jo tam nav nekādas jēgas. Kāpēc aizraut projām visu Mēnesi? Lai tāda kolosāla masa iegūtu pienācīgu paātrinājumu, būs vajadzīgi daudzi gadi. Jūs kustēsieties gliemeža gaitā. Labāk būvējiet zvaigžņu kuģus — jūdzēm garus kuģus ar kosmolodes dzinējspēku un neatkarīgu ekoloģiju. Izmantojot impulsa transferāciju, jūs varēsiet darļt brīnumus. Pat ja kuģu būvēšana prasītu divdesmit gadu, tie iegūs paātrinājumu tik strauji, ka vienā gadā sasniegs vietu, kur būtu nokļuvis Mēness, ja tas jau šodien sāktu kustēties. Turklāt kuģi varēs mainīt kursu nesalīdzināmi ātrāk nekā Mēness.
— Bet kosrnolodes sūkņu nelīdzsvarotā darbība? Kā tā ietekmēs Universu?
— Kuģim vai pat vairākiem kuģiem vajadzēs daudz mazāk enerģijas nekā planētai, un tā izkliedēsies plašos Universa rajonos. Paies miljoniem gadu, iekams notiks kaut cik nozīmīgas pārmaiņas. Manevrēšanas spējas, ko jūs iegūsiet, ir to vērts. Bet Mēness kustēsies tik lēnām, it kā būtu pamests izplatījumā.
— Mēs nekur īpaši nesteidzamies — vienīgi projām no Zemes, — Nevils izsmējīgi bilda.
— Atrasties kaimiņos Zemei taču ir izdevīgi. Pie jums ierodas imigranti. Ir iespēja sadarboties kultūras laukā. Turpat līdzās ir planēta ar diviem miljardiem iedzīvotāju. Vai jūs gribat no tā visa atteikties?
— Ar lielāko prieku.
— Vai tāds ir visu luniešu viedoklis? Vai tikai jūsu? Jūs esat dīvains cilvēks, Nevil. Jūs it kā baidāties iziet Mēness virspusē. Citi lunieši to dara — kaut arī ne ar sevišķu patiku, taču bez bailēm. Viņiem Mēness iekšpuse nav mātes klēpis kā jums. Viņiem tā nav cietums kā jums. Jūs ciešat no neirotiska kompleksa, kāda nav vairumam luniešu, vismaz citos tas izpaužas stipri mazāk. Atraujot Mēnesi no Zemes, jūs to padarīsiet par cietumu visiem. Tas kļūs par ieslodzījumu izolētā pasaulē, no kura neviens — ne tikai jūs — nevarēs izkļūt, un nebūs iespējams pat redzēt citu apdzīvotu pasauli debesīs. Varbūt tieši to jūs arī gribat.
— Es gribu neatkarību, brīvu pasauli, ko nekas no ārienes neietekmē.
— Nu, tad būvējiet kuģus! Cik vien vēlaties. Ja izdosies transferēt impulsu uz kosmolodi, tie bez grūtībām varēs lidot ar gaismas ātrumam tuviem ātrumiem. Jūs varēsiet izpētīt visu Universu viena mūža laikā. Vai jūs negribētu lidot ar tādu kuģi?