Jā, cs zinu.
Tas acīmredzot viņiem būtu pārāk riskanti — !,ipat kā lietot tonnām nitroglicerīnu raķešu dzinējos, tikai vēl bīstamāk.
Ļoti labi. Un jūs rakstāt arī Sūkņa vēsturi?
Neoficiālu, ser. Kad manuskripts būs gaIavs, es lūgšu jūs to izlasīt, ja drīkstu, — man tas lil'itu ļoti noderīgi, jo jūs šos notikumus zināt visos sīkumos. Patiesībā man gribētos tūlīt pat izmantot l/.devību un šo to pajautāt, ja jums būtu mazliet laika.
Dažas minūtes varu jums veltīt. Ko tad jūs vēlaties zināt? — Helams smaidīja. Tā bija pēdējā reize, kad viņš smaidīja Lemonta klātbūtnē.
— Efektīvs un praktisks Sūknis, profesor Helain, tika konstruēts ārkārtīgi īsā laikā, — Lemonts iesāka. — Tiklīdz Sūkņa projekts . ..
— Starpunivcrsu Elektronu Sūkņa projekts, — lielāms, joprojām smaidīdams, izlaboja.
— Jā, protams, — Lemonts sacīja un nokremšļojās. — Es tikai lietoju populāro nosaukumu. Tiklīdz projekts bija pieņemts, visas tehniskās detaļas tika izstrādātas ļoti ātri un veiksmīgi.
— Tā ir taisnība, — Helams sacīja, un viņa balsī ieskanējās pašapmierinātība. — Man ir daudzkārt teikts, ka tas esot mans nopelns, ka izšķirošais faktors bijusi mana enerģiskā un gudrā vadība, taču jums savā grāmatā nevajadzētu to pārāk uzsvērt. Faktiski mums projekta izstrādāšanā piedalījās daudzi ārkārtīgi talantīgi cilvēki, un es negribētu, ka manas lomas pārspīlēšana aizēnotu atsevišķu grupas locekļu spožumu.
Lemonts mazliet īdzīgi papurināja galvu — viņam šķita, ka šī Helama piezīme neattiecas uz lietu. Viņš turpināja:
— Es nepavisam nedomāju to. Es gribēju runāt par saprātīgajām būtnēm Sūkņa otrā pusē — par paracilvēkiem, kā tās mēdz dēvēt. Viņi to iesāka. Mēs viņus atklājām tikai pēc tam, kad volframs pirmoreiz bija apmainīts ar plutoniju, bet viņi mūs atklāja pirmie, lai izdarītu šo transferāciju, un vadījās vienīgi no teorijas, nesaņēmuši nekādu mājienu, kā mēs no viņiem. Un tā dzelzs folija, ko viņi atsūtīja …
Nu Helama smaids bija nozudis un uz visiem laikiem. Viņš sarauca pieri un skaļi sacīja:
— Šie simboli netika atšifrēti. Nekas par tiem …
— Ģeometriskās figūras bija saprotamas, ser. Es esmu šo foliju redzējis, un ir pilnīgi skaidrs, ka tajā doti norādījumi par Sūkņa uzbūvi. Man šķiet, ka …
Helama krēsls, dusmīgi iečīkstēdamies, atsprāga no galda.
— Par to nerunāsim, jaunais cilvēk! Sūkni uzbūvējām mēs, nevis viņi.
— Jā, bet vai tad nav tiesa, ka viņi . ..
— Ko viņi?
Tagad Lemonts aptvēra, kādu emociju vētru viņš izraisījis, taču nevarēja saprast tās iemeslu. Viņš nedroši turpināja:
— … ka viņi ir gudrāki par mums, ka patiesībā to izdarīja viņi. Vai tad to var apšaubīt, ser?
Pietvīkušais Helams bija pietrūcies kājās.
— Un kā vēl! — viņš kliedza. — Es neļaušu te ievazāt mistiku. Jau tā tās ir par daudz. Paklausieties, jaunais cilvēk, —■ Helams panācās tuvāk joprojām sēdošajam un galīgi pārsteigtajam Leinontain, kratīdams pret viņu savu resno pirkstu, — ja jūsu vēsture ieņems tādu viedokli, ka mēs esam marionetes paracilvēku rokās, Pirmā Stacija to nepublicēs un, ciktāl teikšana būs man, tā vispār neieraudzīs dienas gaismu. Es nevēlos, ka cilvēci un tās saprātu ierindo zemākā kategorijā un parabūtnes paceļ dievu lomā.
I emontam nekas cits neatlika kā doties projām. Viņš bija apmulsis un galīgi satriekts, ka izraisījis lādu naidīgumu cilvēkā, no kura bija gaidījis atsaucību.
Un tad Lemonts konstatēja, ka.vēsturiskie avoti viņam piepeši sāk izsīkt. Tie, kas pirms nedēļas bija bijuši diezgan runīgi, tagad neatcerējās vairs neko un nevarēja atlicināt laiku intervijām.
Sākumā Lemontu tas kaitināja, tad viņā palēnam sāka briest dusmas. Pārlūkojis savākto maIcriālu no cita redzesviedokļa, viņš tagad ņēmās tirdīt un piestāt, kur senāk bija tikai vaicājis. Kad Lemonts sastapa Helamu nodaļas sanāksmēs, tas saviebās un izlikās viņu neredzam, un Lemonts savukārt apveltīja Helamu ar nicīgu skatienu.
Rezultātā Lemonts saprata, ka viņa sākotnējā — parateorētiķa karjera lemta neveiksmei, un daudz nopietnāk nekā līdz tam pievērsās savai otrajai — zinātnes vēsturnieka karjerai.
6 (turpinājums)
— Sasodītais muļķis! — Lemonts murmināja, atcerēdamies savu pirmo vizīti pie Helama. — Jums, Maik, vajadzēja redzēt, kā viņš pārbijās, tiklīdz es ieminējos, ka virzošais spēks ir bijusi otrā puse. Tagad man pašam brīnums, kā gan, šad tad viņu jau sastapis, es varēju nezināt, ka viņš tā reaģēs. Esiet pateicīgs liktenim, ka jums nekad nav bijis jāstrādā kopā ar viņu.
— Esmu pateicīgs, — Bronovskis vienaldzīgi sacīja, — kaut gan ir brīži, kad arī jūs neesat eņģelis.
— Nesūdzieties. Jūsu darbā nav nekādu problēmu.
— Nav arī intereses par to. Kam gan rūp mans darbs, izņemot mani pašu un vēl piecus cilvēkus visā pasaulē. Nu, varbūt sešus. Vai atceraties?
Lemonts atcerējās.
— Jā, protams, — viņš sacīja.
4
Bronovska lēnīgais izskats nespēja apmānīt nevienu, kas viņu iepazina kaut cik tuvāk. Viņš bija enerģisks cilvēks ar asu prātu un urķējās problēmā, kamēr to atrisināja vai bija izurķējis tiktāl, ka zināja — atrisinājums nav iespējams.
Ņemsim kaut vai etrusku uzrakstus, kas viņu padarīja slavenu. Šī valoda bija bijusi dzīva līdz mūsu ēras pirmajam gadsimtam, bet pēc tam, romiešu kultūršovinisma nīdēta, gandrīz pilnīgi izzudusi. Uzraksti, kas bija pārdzīvojuši romiešu naidīguma asinspirti un vēl ļaunāko vienaldzību, bija rakstīti grieķu burtiem, tā ka izlasīt tos varēja, bet vairāk arī neko. Šķita, ka etrusku valoda nav radniecīga nevienai no apkārtējām valodām; tā likās ļoti arhaiska; likās pat, ka tā nepieder pie indoeiropiešu valodām.
Tādēļ Bronovskis pievērsās kādai citai valodai, kas arī, kā šķita, nebija radniecīga nevienai no apkārtējām valodām, likās ļoti arhaiska un it kā nepiederēja pie indoeiropiešu valodām, bet bija dzīva un tika runāta novadā, kas atradās ne visai tālu no tās teritorijas, kur kādreiz bija dzīvojuši ctruski.
Ja papētītu basku valodu? — Bronovskis prātoja. Un viņš izmantoja basku valodu par ceļvedi, (liti pirms viņa bija mēģinājuši to darīt un atmetuši ar roku. Bronovskis neatkāpās.
Tas bija milzīgs darbs, jo basku valoda, kas jau pati par sevi bija ārkārtīgi grūta, palīdzēja gaužām maz. Turpinot pētījumus, Bronovskis atklāja arvien jaunus faktus, kas vedināja uz domu, ka starp senās Itālijas ziemeļu un senās Spānijas ziemeļu iedzīvotājiem pastāvējuši kultūras sakari. Viņš varēja pat pierādīt, ka ķeltu priekšteči Rietumeiropā runājuši valodā, kuras attālas radinieces, kas to pārdzīvojušas, bijušas etrusku un basku valoda. Taču divos tūkstošos gadu basku valoda bija pārveidojusies un stipri piesārņojusies ar -pāņu valodas elementiem. Vispirms izpētīt, kāda bijusi tās struktūra romiešu laikā, un tad to izmantot etrusku valodas atšifrēšanai — tas bija izcils zinātnieka varoņdarbs, un Bronovska uzvara padarīja mēmus visas pasaules filologus.
Etrusku tekstu tulkojumi paši par sevi bija gaužām neinteresanti un nenozīmīgi — lielākoties parastas epitāfijas. Taču pats fakts, ka tie tika pārtulkoti, bija īsts brīnums un, kā vēlāk izrādījās, ļoti nozīmīgs Lemontam.
Bet ne sākumā. Patiesību sakot, šo uzrakstu pārtulkošana bija noticis fakts jau gandrīz piecus gadus, kad Lemonts vēl nebija pat dzirdējis, ka kādreiz dzīvojusi tāda tauta kā etruski. Bet tad universitātē ieradās Bronovskis, lai nolasītu vienu no gadskārtējām Sadraudzības lekcijām, un Lemonts, kas parasti izvairījās no fakultātes darbinieku pienākuma būt klausītāju vidū, šoreiz tomēr aizgāja.