— Likās, viņš kādu gaidīja. Uzdevos par apdrošināšanas aģentu, jautāju, vai kaimiņš mājās. Šis kaut ko norūca — kaimiņu nepazīstot, pašam savu rūpju gana … Ne visai laipns tips.
— Interesanti, — Deilijs noņurdēja.
— Turpiniet! — Mūns mudināja Nisonu.
— Neparasta situācija — dzīvoklis tukšs, bet duša darbojas. Un, ja kāds iekšā, tad kāpēc neatsaucas? Neatlika nekas cits kā atmūķēt. Skatos, tik tiešām — līķis. Simtprocentīgs.
— Vai slēdzene bija atslēgas caurumā?
— Jā. Nācās izstumt laukā.
— Atslēgu pārbaudījāt?
— Grehems nofotografēja. Nekādu pēdu.
Mūns atvēra durvis. Patumšajā priekštelpā nebija nekā ievērības cienīga. Uz vadža karājās gluži jauns pabiezs rudens mētelis. Platmale izskatījās krietni apvalkāta. Gaišs plankumiņš uz tās oderes ļāva secināt, ka tur vēl nesen atradusies monograma.
Aiz portjeras bija dzirdami smiekli — pie visvisādiem skatiem pieradušais policijas ārsts, fotogrāfs un vēl kāds, acīm redzot, žurnālists, kavēja laiku ar anekdotēm. Apstājies uz sliekšņa, Mūns ar vērīgu skatienu nopētīja istabu.
Logam priekšā aizvilkts biezs aizkars. Pie vienas
sienas neuzklāta gulta. Uz tās nevīžīgi nomesta svītraina pidžama. Blakām krēsls ar kārtīgi saliktām drēbēm. Pie otras sienas — skapis. Netālu no loga kaut kas vidējs starp rakstāmgaldu un ēdamgaldu. Uz tā — pelnu trauks, tintes pudele, pildspalva, bloknots. Sienas pilnīgi kailas. Palika iespaids, ka cilvēkam, kas te mitinājies, dzīvoklis bijis tikai pagaidu patvērums.
Mūna skatiens beidzot apstājās pie apgāzta krēsla, kas mētājās starp gultu un logu. It kā novēlies no tā, blakām gulēja pusmūža vīrietis, basās kājas izstiepis pret durvīm. Sastingusī seja pauda izbrīnu. Vīrietim mugurā bija vienīgi rītasvārki. Pašķīrusies uz krūtīm, tie atklāja tumšu brūci. Līdzās līķim gulēja avīze — rīta laikraksta speciālizdevums. Visu pirmo lappusi aizņēma milzīgi kliedzoši burti: «Ap zemeslodi riņķo divi mēneši! Palaists krievu mākslīgais pavadonis!»
Mūns pacēla apdrukāto lapu. Zem tās melnoja automātiskā pistole.
— Palieciet tādā stāvoklī, inspektor! Paldies! — noknikšķēja fotoaparāts, un apmierināta balss paziņoja: — Paraksts zem uzņēmuma: Inspektors Mūns atrod ieroci, ar kuru pastrādāta slepkavība!
Mūns pavērās svešiniekā.
— No kādas avīzes?
— Bliss Trolops no «Morning Sun»… Inspektors Torents piezvanīja man uz redakciju… Cerēsim, tā nebūs parasta ģimenes drāma. Pašlaik mums kā ēst vajadzīgs noslēpumains noziegums. Tāds, kas spētu saviļņot, uztraukt lasītājus, paši saprotat — līdzsvara labad. Nevar taču pieļaut, lai krievu sputņiks aizpildītu visas slejas.
— Tā, tā, no «Morning Sun». Jums veicies, tieši mana avīze.
Puisis likās patīkams. Pelēks tvīda uzvalks, zaļgani pelēks neilona krekls ar sarkanu tauriņveida kaklasaiti. Atklāta, simpātiska, saulē iedegusi seja. Gaiši mati. Nekā uzkrītoša, ja neskaita krokodila ādas kurpes.
— Jo labāk. Ceru, mēs sapratīsimies. — Trolops pakratīja inspektoram roku.
— Tas pilnīgi atkarīgs no jums. Brīdinu — reportieri, kas visur bāž savu nolādēto degunu un tēlo detektīvus, nav manā gaumē. Galvenais — bez izgudrojumiem. Ja rakstīsiet tikai to, ko pastāstīšu, apsolu jums monopoltiesības uz visu informāciju.
Trolopa smaids kļuva starojošs.
— Norunāts!
— Un tagad pie lietas… Deilij, vai esat ko pamanījis?
— Tieši tā! Džentlmeņi, vai kāds no jums te smēķējis?
— Gribēt jau gribēju, — Trolops pasmaidīja. — Bet doktors, paldies dievam, brīdināja, ka jūs man to nekad nepiedotu. Tagad, cerams, drīkst?
Trolops izvilka portsigāru.
Deilijs uzmeta viņam greizu skatienu, tad atkal pievēra acis un ievilka nāsīs gaisu.
— Bet kāds te noteikti smēķējis … Šorīt… Cester- fīldu un … — Deilijs mirkli vilcinājās, — lai velns mani parauj, ja te nav smēķētas īstās «Simon Arzt»! — Pēdējos vārdus viņš izrunāja tik svinīgi, it kā būtu atklājis jaunu Ameriku.
— «Simon Arzt»? Dīvains nosaukums tabakas šķirnei.
Seržanta atklājums tā ieinteresēja Trolopu, ka viņš pat aizmirsa atvērt portsigāru.
— Nevis tabakai, bet cigaretēm. Visdārgākajām Ēģiptes cigaretēm! Šī marka pastāv kopš simt gadiem. Khedivam Fuadam I bija galma ārsts vārdā Simons, musulmaņu ticībā pārgājis vācu ebrejs, kas visu mūžu lietojis tikai paša izgudrotu labāko Ēģiptes tabaku maisījumu. Lūk, no kurienes nosaukums. Un bez tam …
— Un bez tam, seržant, šo lekciju Trolopam nolasīsiet ārpus darba laika… Man bija prātā gluži kas cits1 . Skatieties! Rītasvārki uzvilkti ačgārni, — Mūns noliecās pār mironi un pasita rītasvārkus vaļā.
Trolops iebāza portsigāru kabatā un arī noliecās.
— Neparasts musturs, — Deilijs konstatēja.
Tiešām, auduma raksts bija neikdienišķs — nesimetriski raibi plankumi bez jebkādas sistēmas viļņveidīgi plūda pa rītasvārkiem.
— Eksotika! — Nisons noteica.
— Āfrika, vai Āzija, — fotogrāfs sacīja.
— Katrā ziņā kaut kas austrumniecisks, — Mūns piebalsoja.
— Varbūt Ēģipte? — Trolops minēja.
— Vai es neteicu, ka te ož pēc vāraviem? — Deilijs ar gandarījumu iesaucās. — Tūlīt pierādīšu! — Viņš piesteidzās pie pelnu trauka. Bet tajā atradās tikai divi smēķu gali, abi ar Cesterfīlda markas spiedogu.
— Šoreiz izgāzāties, seržant! Oža pievīla? — Mūns pasmīnēja.
— Nevar būt. Esmu pārliecināts … Tikai jāpameklē, kā nākas …
— Vēlāk. Nu, doktor, ko teiksiet?
Uailders, izšķērdīgi bārstīdams medicīniskus terminus, izklāstīja savu slēdzienu.
— Tātad klīniskā un faktiskā nāve iestājusies vienlaicīgi, pēc jūsu domām starp astoņiem un pusde- viņiem?
— Kādēļ pēc manām domām? Tas ir neapstrīdams fakts, — ārsts aizvainoti atcirta.