namā, kur dzīvoja Spituels, brauciet ātrāk, es visa trīcu, nez kuru nelaimīgo viņš šodien taisās slepkavot! …
Beidzot Mūns varēja iestarpināt kādu jautājumu:
— Kur jūs atrodaties?
— Pie loga, savā dzīvoklī.
— Kad viņš iegāja?
— Nupat, paguvu tikai pieskriet pie telefona.
— Un vēl nav iznācis laukā?
— Vēl nav, bet es …
— Palieciet pie loga, vērojiet ielu. Tūlīt būšu klāt.
Mūns nosvieda klausuli un pagriezās pret Diku.
— Sazinieties ar iecirkni Van Strātena ielas rajonā. Visām policijas mašīnām, kas atrodas tuvumā, nekavējoties doties turp un ielenkt māju. Lai pievērš uzmanību jumtiem… Seržant Deilij, sapulciniet brīvos vīrus!
Pēc trim minūtēm mašīnas, kā ar katapultu mestas, izšāvās no garāžas un, pašķirdamas sev ceļu ar griezīgiem sirēnu kaucieniem, aizjoņoja uz Van Strātena ielu.
— Runājiet skaļāk, Deilij! —'Mūns kliedza. Sirēnu dēļ nebija iespējams sarunāties normālā balsī.
— Tā vien liekas, ka raksts tomēr ticis uzrakstīts- un pēc tam paslēpts kaut kur tai mājā …
— Tad jūs cerat tur ieraudzīt Trolopu?
— Ko gan citu? Ne jau pašu misteru Alisonu.
Mašīnas aizdrāzās gar kapsētu un strauji apstājās
pie nama numurs 30. Ielas pretējā pusē jau stāvēja policisti un skatījās uz jumtu.
Atstājis Deilija ziņā policistus, Mūns uzskrēja p; e Lanoveras.
— Vai nav vēl aizgājis?
— Nav, bet es …
— Kas viņam mugurā?
— Zila žakete, tāda pati kā toreiz …
Mūns uzmeta skatienu Spituela dzīvokļa logiem. Abi bija aizvērti, bet vienam aizkars atvilkts vaļā. Mūns zināja, ka dzīvoklis aizzīmogots, un atcerējās, ka pēdējo reizi aizvilcis visus aizkarus.
— Paldies! — un Mūns pagriezās uz iešanu.
Misis Lanovera grasījās sekot, bet inspektors ar spēku iegrūda viņu atpakaļ istabā.
— Ja ievajadzēsies, pasaukšu. Stāviet pie loga un nemaisieties pa kājām.
Lejā detektīvi joprojām turēja rokas labajā svārku kabatā. Apkārtējos logos parādījās ziņkārīgas galvas.
— No mājas neviens nav iznācis, — Deilijs ziņoja. — Tikai kāda meitenīte ar suni. Caur garāžu viņš arī nevareja iziet, vārtus apsargā.
Mūns devās pa kāpnēm augšā. Apstājās pie Spituela dzīvokļa durvīm. Zīmogs bija norauts. Durvis aizslēgtas. Deilijs izvilka no kabatas sarežģītu mūķīzeri un atslēdza. Viņi uzmanīgi iegāja. Uz putekļainās grīdas bija skaidri saskatāmas kādas pēdas. Rievotas pazoles ar spilgtu rakstu. Pēdas veda uz logu, no turienes uz vannas istabu, tad atpakaļ pie durvīm.
— Dzīvoklis tukšs, — Deilijs teica. — Aizlaidies!
— Ja viņš nav spoks, tad slēpjas kaut kur šajā namā … Bedstrep, jūs paliksiet šeit.
— Kas man jādara?
— Košļājiet savu gumiju! Tikai nesabradājiet pēdas. Jāizsauc Grehems, lai nofotografē… Seržant, saksim ar mistera Šipa dzīvokli.
Deilijs pacēla roku, lai piezvanītu, bet tad pārdomāja un paraustīja rokturi. Durvis bija vaļā.
Pūlēdamies netrokšņot, viņi iegāja dzīvoklī. Pirmajā istabā neviena. Otrajā tas pats. Durvis uz trešo tikai pievērtas. Deilijs atrāva tās vaļā.
Pār Šipa rakstāmgaldu bija noliecies kāds cilvēks spilgti zilā žaketē.
Durvīm veroties, svešais izslējās un ar strauju kustību pagriezās pret ienācējiem. Rokā viņam bija pistole.
Mūnam nepatika dramatiski izteicieni, tomēr šoreiz viņš bija spiests pavēlēt:
— Rokas augšā! Nomest ieroci!
— Varbūt pie viena pacelt arī kājas? — svešais ironiski teica. Vienu kāju viņš tiešām izslēja gaisā, ļaudams apbrīnot rievoto gumijas pazoli. Nevarēja būt šaubu, ka tieši šī kurpe atstājusi pēdas Spituela dzīvoklī.
Deilijs palūkojās pretējā namā. Pie loga stāvēja misis Lanovera un izmisīgām roku kustībām deva saprast, ka viņi noķēruši īsto.
— Neākstieties! — Mūns teica. — Kas jūs tāds esat? Ko jūs te darāt!
— Tīrīju ieroci pirms kārtējās slepkavības… Nē, nē, nedomājiet nekā ļauna, uz jums es netaisījos šaut, tikai uz zvirbuļiem… Vai jūs neapsēstos? Varbūt iedzersiet kādu glāzīti brendija?
Pēkšņi svešais zibenīgi pieliecās, pacēla nomesto pistoli un notēmēja.
— Ķepas gaisā! Priecājos, ka beidzot esmu jūs sastapis vaigu vaigā, inspektor Mūn! Tā bija sena vēlēšanās, atļausiet stādīties priekšā — misters Sips, juniors!
Šipa dels nometa ieroci un sāka smieties.
— Neņemiet ļaunā, tas bija tikai mazs revanšs par to, ka tonakt garāžā izjokojat manu veco. Ja būtu zinājis, būtu speciāli atbraucis no koledžas, lai noskatītos.
Humors ir mana stiprākā puse. Un tagad- — Šipa
dēls pastiepa rokas, — varat mani iekalt važās! Negribu, lai aizdomas kristu uz nevainīgiem cilvēkiem, tāpēc atzīstos — es esmu bijis tas… kas… nē, nē, es tikai norāvu šodien zīmogu no Spituela durvīm!
Istabā ielauzās misis Lanovera. Viņas varenās miesas drebēja no ātrās skriešanas un uzbudinājuma.
— Tas ir viņš! Viņš! Es viņu pazīstu! Paldies dievam, inspektor, ka paguvāt laikā, citādi viņš būtu mūs visus apšāvis, tāpat kā nabaga nelaiķi misteru Sinisti…
— Nomierinieties, misis Lanovera, jūsu dzīvībai nekas nedraud, varbūt vienīgi infarkts no uztraukuma, — Mūns pievērsās Šipa dēlam. — Kā jūs iekļu- vāt Spituela dzīvoklī un ko tur meklējāt?
— Pavisam vienkārši, ar slēdzeni. Manam vecajam, kā jau nama īpašniekam, ir lieka atslēga no visiem dzīvokļiem. Kas attiecas uz otro jautājumu, vaļsirdīgi atzīšos, es neko nemeklēju. Gribēju, lai jūs meklētu. Mans vecais, ieraudzījis norauto zīmogu, tūlīt ziņotu jums. Es pats šai laika jau būtu dažu stundu braucienā no šejienes. Pirmīt iztēlojos, ka jūs mērīsiet un pētīsiet