noslēpumainā noziedznieka pēdas. Kolosāla mistifikācija!
— Misis Lanovera apgalvo, ka jūs ceturtā oktobra rītā stāvējāt uz jumta ar pistoli rokā. Vai tā ari bija mistifikācija?
— Uz jumta? Kādreiz šauju zvirbuļus. Pagaidiet, ceturtajā, kad krievi palaida pavadoni? Ha! Tas taču lielisks joks! Noturēt binokli par pistoli? To savā laikā nopirku, lai redzētu mūsu «Avangardu», tagad noderēja vismaz sputņikam.
— Jūs uzkāpāt uz jumta, lai vērotu pavadoni? Cikos?
— Tikko pa radio paziņoja, ka lidos pāri pilsētai, tas bija ap astoņiem. Augšā notupēju pusstundu un…
— Un laikam ieraudzījāt sputņika vietā pigu? — Deilijs minēja.
— Neņemiet ļaunā, man ir teleskopisks binoklis ar speciālu saules filtru. Redzēju ne tikai sputņiku, redzēju pat, ka atvērās garāžas vārti. Varat iedomāties, kā smējos. Pirmšķirīgs humors.
— Mister Sip, — Mūns pārtrauca, —• vai gadījumā neredzējāt cilvēku, kas tūlīt pēc tam izgāja pa garāžas vārtiem?
— Cilvēku? Pa vārtiem? Protams, redzēju.
— Vai varat aprakstīt viņa izskatu.
— Varu, bet, manuprāt, tas ir pilnīgi lieki.
— Kādēļ lieki? Mums katrs sīkums …
— Tādēļ, ka varu jums pateikt kaut ko daudz drošāku. Es pazīstu šo cilvēku!
— Tas bija Trolops?
— Nepazīstu tādu.
— Kas tad?
— Džoness Spituels alias Smiss!
Mūns un Deilijs apstulba.
Tikai, kad Šips juniors sāka raustīties smieklos, viņi saprata, ka tā bijusi kārtēja mistifikācija.
— Te nu bija vīrs uz jumta, — Deilijs drūmi teica.
— Un tomēr jāsaka paldies par šo atgadījumu. Pirmkārt, tagad zinām, kas bijis uz jumta. Otrkārt, tai brīdī, kad šodien iegāju Spituela dzīvoklī, kā fotogrāfijā atcerējos sīku, bet ļoti svarīgu detaļu. Vai tintes pudele bija vaļā, kad toreiz ienācām?
— Zinu tikai, ka protokolā atzīmēta aizkorķēta pudele.
— Bet es pirmīt skaidri atminējos, ka redzēju vaļēju!
— Ciet vai vaļā, viens pīpis. Jūsu detaļai, manuprat, tikai mākslinieciska vērtība.
— Nebūt ne, tā pierādītu, ka Spituels uzrakstījis apsolīto rakstu un pie tam īsi pirms nošaušanas! Atcerieties lielā formāta bloknotu, no kura bija izrautas astoņpadsmit lappuses?
Atgriezies pārvaldē, Mūns ieslēdzās savā kabinetā. Atvēra aktu vākus ar Spituela lietu. Mūns atrada protokolā attiecīgo vietu un pārlasīja: «bez tam vaļēja tintes pudele, vaļēja svītrot, pareizi: aizkorķēta.» Mūns ilgi nolūkojās šajā rindiņā. Kāpēc gan toreiz, diktējot protokolu, viņam atgadījusies šī kļūda?
Mūns iegaja operatīvajā istabā.
— Deilij, Nison, uzmanību! Uz Spituela galda stāvēja pudelīte ar pildspalvu tinti. Vai kāds no jums to neaiztaisīja?
— Neatceros, — teica Nisons.
— Cik atceros, es ne, — Deilijs paziņoja.
— Papūlieties atcerēties! Tas ir ļoti svarīgi.
— Ne, noteikti ne! — Deilijs teica.
— Un jūs, Nison?
— Manuprāt, ne.
— Tad maldījies esmu es. Neko darīt!
Inspektors lēnām atgriezās istabā. Tātad velti cerēts. Un viņam bija licies, ka uztaustīts jauns pavediens. Nebija nekādas nozīmes ilgāk kvernēt pie galda. Viņš ieslēdza aktu vākus seifā un uzvilka mēteli. Viņš bija jau pie durvīm, kad tās pēkšņi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja Deilijs un Nisons.
— Sasodīts, — Mūris nošķendējās. — Gandrīz iedragājāt man galvaskausu.
— Piedodiet, inspektor, — Deilijs teica. — Nisona sakāmais ir puna vērts.
— Tad tomēr!
— Jā, inspektor, tomēr … Nupat atcerējos, — Nisons stāstīja. — Sieva parasti baras, ka mūžīgi aizveru
visas pudeles, vai vajag vai nevajag. Pie Spituela laikam arī mehāniski aiztaisīju un vēlāk aizmirsu.
— Instinktīvs reflekss… Skaidrs. Jādomā, ka ienākot biju pamanījis atvērtu pudeli un tā arī diktējis. Pēc tam pārbaudīju un liku izlabot. Paldies, Nison, varat iet… Jūs, Deilij, palieciet.
Tikai pēc brīža inspektors atkal ierunājās.
— Tagad, seržant, paklausieties! Ceturtais oktobris. Spituela dzīvoklis. Uz galda bloknots, no kura izrautas astoņpadsmit lappuses, atvērta tintes pudele un pildspalva. Pildspalvā ļoti maz tintes. Tātad Spituels tajā rītā izrakstījis visu tinti, steigā — par to liecina neaizkorķētā pudelīte — iepildījis no jauna un rakstījis tālāk. Ko? Acīm redzot, materiālu par Rotbahu prāvu, ko piedāvājis Trolopam. Kāpēc tāda steiga? Tāpēc, ka viņš gaidīja Trolopu, kuram vajadzēja atnākt pēc raksta.
— Skan ļoti ticami. Un par cik dzīvoklī nekāda raksta neatradām, jāsecina, ka šīs astoņpadsmit bloknota lappuses pārceļoja pie Trolopa. Bet kad? Pirms vai pēc Spituela nāves? Ja pirms, tad mums vajadzēja atrast tos desmit tūkstošus, kurus Spituels bija pieprasījis par saviem materiāliem. Viņš nebija tāds cilvēks, kas dod uz krīta.
— Zināt, Deilij, kas man nupat iešāvās prātā? Lai cik sensacionāla būtu Rotbahu prāva, desmit tūkstoši tomēr ir pārāk kolosāla summa par vienkāršu rakstu. Tālāk — ja šis materiāls nokļuvis Alisona rokās, kāpēc tas nav publicēts? Jautājums jautājuma galā.
— Uz mata kā rēbusu nodaļa svētdienas pielikumā. Bet tur vismaz pirmdienās publicē atrisinājumu.
— Pirmdienās? Nu labi, seržant, arī šai gadījumā atbildi saņemsiet tieši pirmdien, — Mūns apsolīja, pievienodams lieku minējumu jau esošajam.
Mūns bija pratis iegrozīt tā, lai Alisons viņu pieņemtu redakcijas telpā. Visi Alisona izdevumi bija sakoncentrēti vienā ēkā — sākot ar modes žurnālu «Ieva», kas būtībā bija divu vadošo apģērbu firmu reklāmas prospekts, un tādēļ deva milzīgus ienākumus, beidzot ar zinātnisko «Ekonomikas problēmas», kas nekā neienesa, toties nodrošināja zināmu ietekmi uz rūpniecību un tirdzniecību. Alisona galvenā mītne atradās «Morning Sun» telpās.