— Priecājos jūs redzēt, inspektor, — Alisons teica.
— Diemžēl mans laiks ļoti ierobežots. Divpadsmitos man apspriede ar šefredaktoriem. Ar ko varu pakalpot?
— Negribu jūs ilgi kavēt, mister Alison. Atnācu tikai uzzināt kaut ko tuvāku par materiāliem, ko Trolops jūsu vārdā taisījās pirkt vai arī nopirka no Spituela.
— No Spituela?… Trolops?… Ak tā… Miglaini atceros… Bet kas tur īsti bija, tiešām nezinu. Kāpēc tas jūs interesē?
Alisons runāja vienaldzīgā tonī. Vienaldzība atspoguļojās arī viņa sejā. Bet Mūns skatījās uz Alisona kājām — tās nervozi šūpojās.
— Kāpēc? Mēs, kriminālisti, reizēm pieķeramies pat salmiņam. Man tāds iespaids, ka šis raksts spētu dot kadu papildu izskaidrojumu Spituela nāves apstākļiem.
— Diemžēl Spituels nomira, tā ir neuzrakstījis mums šo rakstu. Vai jums viss? Tādā gadījumā lūdzu piedošanu, pēc… — Alisons palūkojās pulkstenī,
— pēc divām minūtēm sāksies apspriede.
Redaktori jau gaidīja priekštelpa. Izejot Mūns atstāja durvis pusvirus. Gaitenī viņš varēja saklausīt Alisona neapmierināto balsi:
— Vel neesmu atbrīvojies! Sēdiet un gaidiet. Mis Džekson, Trolopu pie manis! Nekavējoties! Nav redakcijā? Aizsūtiet mašīnu. Lai dabū rokā, vienalga, kur. Pēc pusstundas viņam jābūt šeit, dzīvam vai mirušam.
Sekretāre paskrēja Mūnam garām. Inspektors lēnām devas lejā. Uz ielas viņš vēlreiz paskatījās augšup.
— Paldies, mister Alison, — Mūns teica, pavēries kādā logā. — Uzzināju tieši to, kādēļ biju nācis.
Ceļā uz parvaldi, Mūns iegriezās banka, lai noņemtu no konta kādu simtu. Džīnas jaunais viesību tērps bija cirtis jūtamu robu budžetā. Gaidīdams savu rindu pie lodziņa, Mūns nodomāja, ka nežēlotu par Spituela pazudušo rakstu divreiz desmit tūkstošus, ja vien būtu tik bagats.
Deilijs sagaidīja viņu ar jautājošu skatienu:
— Šodien ir apsolītā pirmdiena! — viņš atgādināja.
— Te būs atbildes. Pirmā — raksts ir pie Alisona. No tā izriet otrā — desmit tūkstoši ir pie Trolopa. No šīm abām varētu izlobīt trešo — Spituelu nogalinājis Trolops, lai piesavinātos šo naudu. Bet nezinu nevienu gadījumu, kad vienu personu ar vienu lodi nogalinājuši reizē divi cilvēki. Tātad radies ceturtais jautājums — Trolops vai Ivanovs?
— Trolops! — Deilijs kategoriski sacīja.
— Es par to neesmu tik drošs. Ivanovs tikpat kā atzinies, un kāda velna pēc viņam tas jādara, ja viņš ir bez vainas? Tiesa, mani joprojām mulsina krievu pistole. Bet, piemēram, itāļu «Melnā roka» vai īru slepenā militārā organizācija, sodot nodevējus, par biedinājumu citiem allaž atstāja blakus līķiem savu vizītkarti. Neaizmirstiet, ka no krievu viedokļa Spituels tiešām bija nodevējs. Tas ir, ja viss ir tā, kā viņš stāstīja tiesā.
Deilijs paraustīja plecus.
— Kopš piedalījos spiritiskajā seansā, esmu kļuvis ciniķis. Man sāk likties, ka gandrīz visur notiek tas pats — viens paslēpis zem galda radioaparātu, bet cilvēkiem iestāsta, ka runā gars. Un pats jocīgākais, ka viņi tam tic.
Mājās pārnācis, Mūns ilgi stagāja no viena istabas kakta otrā. Astoņpadsmit bloknota lappuses ar Spituela rakstu neļāva domāt ne par ko citu. Kāpēc Alisons nav publicējis šos materiālus? Desmit tūkstoši ir iespaidīga summa, tai jādod peļņa. Kāpēc tad viņš aizlaida šo naudu pa skursteni? Un kāpēc viņš mēģināja iegalvot, ka nav saņēmis rokrakstu, ka nezina ta saturu? Lūk, kur jāmeklē atrisinājums! Neviļus Muns atcerējās sarunu ar profesoru Holmenu.
— Es neticu Rotbahu vainai, — Holmens bija teicis. — Vispirms tāpēc, ka personīgi pazīstu viņus — viscaur godīgi cilvēki. Nekādi komunisti viņi pie tam nebija, tieši otrādi, ļoti lojāli pilsoņi. Arī «Kustībā par atomieroču aizliegšanu» viņi bija iestājušies tikai tādēļ, ka vēlēja labu savai zemei.
— Bet liecinieki? Ekspertīze? — Mūns toreiz bija iebildis. — Ari pie mums, protams, iespējamas justīcijas kļūdas, bet šai gadījumā domāju, ka kļūdās nevis tiesa, bet jūs.
Spituela raksts vajāja Mūnu līdz pašam vakaram. Viņš bija gandrīz vai priecīgs par Peta ierašanos. Pets vicināja kādu avīzi.
— Še, palasi, uzzināsi patiesību par savu Spituelu!
Mūns pastiepa roku, bet izlasījis laikraksta nosaukumu, pasmīnēja:
— Atkal tava sarkanā propaganda! Tencinu. Kāpēc dievs sodījis mani ar tādiem radiem!
Kad Pets aizgāja, viņa seja izskatījās līksmāka nekā parasti. Sīs jautrības iemeslu Mūns saprata tikai vēlāk. Pets bija paslēpis savu avīzi starp «Evening Star» lappusēm, un Mūns savā izklaidībā izlasīja Peta ieteikto rakstu, nemaz nenojauzdams, ka ieelpo kaitīgus mikrobus. Divdesmit divu ievērojamu fiziķu paziņojums sākās ar vārdiem: «Pēc ilgas cīņas ar savu sirdsapziņu nācām pie slēdziena, ka nedrīkstam noklusēt patiesību.» Visi divdesmit divi fiziķi vienprātīgi atzina, ka tiesai uzrādītie rasējumi, kurus Spituels it kā saņēmis no Rotbahiem, neatklājot nekādus valsts noslēpumus. Tie saturot vienīgi raķešu būves pamatprincipus, kas pazīstami kuram katram šaja nozarē strādājošam zinātniekam …
Nākamajā rītā Mūns paziņoja Deilijam:
— Esmu nolēmis pāriet no aizsardzības uzbrukuma.
— Sen bija laiks! Trolops nekavējoties jāapcietina!
— Ne tik strauji, Deilij! Man liekas, ka beidzot esmu pa pusei atrisinājis mīklu ap Spituela slepkavu. Bet manai hipotēzei vajadzīgs apstiprinājums. Pats nevaru to sameklēt, bet ceru to saņemt no pretiniekiem. Esmu iecerējis rīcības programu ar trim punktiem. Pirmais: piezvaniet reportieriem un kā labu joku pastāstiet mūsu vakardienas piedzīvojumus ar Sipu jaunāko. Pasakiet, kada laikā tas atradies uz jumta. Ko toreiz un tagad liecinājusi misis Lanovera un tā tālāk.
— Tas nav iespējams, inspektor! Tas nozīmē nostādīt sevi idiotiskā stāvoklī. Par mums zobosies visa pilsēta!
— Lai! Smejas tas, kas smejas pēdējais.
— Labi, tiks izpildīts. Tikai pēc tam labāk veselu nedēļu nekur nerādīties.