redzēt, ka esat pašnāvnieks? Kā prātīgs cilvēks lūdzu jūs atsaukt šo preses konferenci.
— Nelūdziet, ser.
— Tādā gadījumā ieteicu to kā draugs. No visas sirds. Jūs man vēl pateiksiet paldies.
— Es jau tagad pateicos par padomu, bet šoreiz tas paliks neizlietots.
— Tādā gadījumā pavēlu jums kā priekšnieks!
Mūns piecēlās.
— Preses konference notiks! Un nemēģiniet to izjaukt— iznāks divkāršs skandāls.
Piecēlās arī Lafajets.
— Labi, lai notiek! Bet neņemiet ļaunā, ka uz savām bērēm jūs neaicināšu. Pietiek ar to, ka man nāksies piedalīties jūsējās.
Pēc Mūna aiziešanas Lafajets kādas desmit minūtes stāvēja nekustīgs. Tad lēni izgāja pie Mardžorijas.
— Mis Mardžorija, jūs man esat vajadzīga. Paņemiet stenogramu bloku. Tā!… Esiet tik laipna un uzrakstiet sekojošo …
Nodiktējis tekstu, Lafajets lūdza to atkārtot. Kļūdu nebija.
— Viss kārtībā. Un tagad pārrakstiet uz mašīnas.
— Vienā eksemplārā?
— Nē, piecdesmit kopijas, labāk sešdesmit. Izdalīsiet visiem preses konferences dalībniekiem.
— Tiks izpildīts, šef. Piedodiet, vai viņi drīkst to izmantot avīzei?
— Tikai personīgai zināšanai. Oficiālo paziņojumu presei sastādīšu vēlāk.
34.
Kad Mūns ienāca, zāle jau bija stāvgrūdām pilna.
— Sveiki, zēni! — Mūns uzsauca. — Šodien jums būs liela diena. Apsolu pirmšķirīgu sensāciju!
Mūns centās runāt braši. Patiesībā viņš bija satraukts kā iesācējs pirms lēciena no augsta tramplīna. Viņš pat nemanīja lapiņas, kuras, viņam ienākot, pazuda daudzās kabatās.
Tikko Mūns iesāka, uzbudinājums norimās. Pamazām viņš iekarsa. Viņš aizrāvās ar savu stāstījumu, ka nemaz vairs neskatījās klausītājos. Bet būtu vērts skatīties, īpaši uz viņu rokām. Tās bija teātra apmeklētaju, nevis žurnālistu rokas. Tādas nekad neredz preses konferencē. Rokas bez pildspalvas un bloknota. Rokas bez portatīvas rakstāmmašīnas. Rokas bez mazā reportāžas magnetofona. Tukšas rokas.
Mūns neredzēja tukšās rokas. Viņš redzēja tikai faktus. Faktus, kas, virknējoties cits aiz cita, veda arvien tuvāk galīgajam atrisinājumam.
— Tā, un tagad nak pats interesantākais, — viņš teica, ar delnu slaucīdams sviedrus. — Mēs nevarējām vairs šaubīties, ka Spituelu nogalinājis jūsu kolēģis Bliss Trolops. Spituela rakstu viņš būtu saņēmis tikai pret čeku. Vēl vairāk, ne visai uzticēdamies Blisam, Spituels bija nolēmis aizsūtīt rakstu žurnālistam tikai pec tam, kad no Pegijas būs saņemta ziņa par naudas izmaksāšanu. Pastāvēja taču iespeja, ka Bliss, saņēmis rakstu, nesamaksās ne centa. Kā redzam, Bliss preteji norunai neiemaksāja naudu banka, bet, ejot pie Spituela, turēja kabatā. Kāpēc? Tāpēc, ka bija cieši nolēmis atdot Spituelam tikai dalu vai nemaz neatdot. Pēc tam kad Spituels bija miris, viņš paņēma aploksni ar rakstu no galda. Viņš bija tas, kas ar ēģiptieša starpniecību nosūtīja vēstuli sev pašam. Rakstu viņš vēlāk nodeva Alisonam. Aploksni paturēja sev. Kapec? Spituels bija domājis sūtīt aploksni apdrošinātu. To pierāda markas vērtība. Tāpēc viņš uzrakstīja ne tikai adresi, bet arī nosūtītāja vārdu. Viņš varēja parakstīties jebkurā izdomātā vārdā, bet tā kā pirms tam bija ar Spuledža vārdu parakstījis čeku — to pašu, ko iedeva Pegijai — viņš ari šoreiz pilnīgi automātiski parakstījās tāpat.
Domāju, ka tikai ieraugot šo parakstu, Blisam radās ideja par naudas iemaksāšanu bankā. Viņš bija pārliecināts, ka no pretējā nama kāds viņu redzējis. Šis nezināmais varēja ziņot policijai. Labākais līdzeklis atspēkot varbūtējās aizdomas — iemaksāt naudu bankā. Izņemt to viņš varētu jebkurā brīdī — vajadzētu tikai nokopēt no aploksnes Spituela-Spuledža parakstu. Bliss, protams, nevarēja iedomāties, ka Spituels pirms nāves jau izrakstījis čeku un iedevis to Pegijai. Blisam rūpēja tikai viens — nogaidīt tik ilgi, līdz radīsies pārliecība, ka uz viņu nekrīt un vairs nekritīs aizdomas. Tad viņš devās uz banku. Bet desmit tūkstošu dolāru vietā viņu sagaidīja tukšs konts un aizdomu pilns ierēdnis, kas izsauca direktoru. Tādos apstākļos Bliss darīja vienīgo prātīgo, ko varēja darīt — laidās lapās.
— Kā redzat, visi pavedieni savijas. Un tomēr, — Mūns dziļi ievilka elpu, — tomēr Bliss Trolops nav nogalinājis Spituelu!
— Tātad krievu aģenti! — no zāles atskanēja balss. Tas bija jaunākais no reportieriem, mazais Bilijs Al- doni no «Herald Tribune».
— Jā, aģenti! — teica Mūns.
Mūns aizvēra acis. Tagad nāca pats grūtākais. Tagad bija jānolaižas līdz pašām tumšākajām dzīlēm. Viņš atvēra acis. Vājuma brīdis bija pārvarēts.
— Tie, ar kuriem un kuru labā Spituels strādāja kopš daudziem gadiem. Kā mūsu aģents viņš aizbrauca uz Krieviju, kā mūsu aģents atgriezās, kā mūsu aģents uzstājās Rotbahu prāvā. Liecība izdomāta no sākuma līdz galam — no sadursmes pie musulmaņu mošejas līdz slepenajiem rasējumiem, kurus viņš it kā saņēmis no Rotbahiem. Pajautājiet misteram Alisonam, pajautājiet misteram Trolopam! Viņi lasījuši Spituela atzīšanos. Kādēļ viņš to vispār rakstījis? Spituelam pamazām radās iespaids, ka viņu grib novākt no ceļa. Pec nāves soda piespriešanas Rotbahiem viņš nevienam vairs nebija vajadzīgs, drīzāk otrādi. Spituels nolēma aizbēgt uz Kanādu. Savu bēgšanu viņš gatavoja jau savlaicīgi — ārzemju pase uz Smisa vārda bija pagādāta pirms vairākiem mēnešiem. Bet viņš gribēja ne tikai izbēgt no briesmām, viņš gribēja arī atriebties. Laikrakstā publicēts atzīšanas raksts būtu lieliska atriebība. Spituels bija tāds cilvēks, kas par velti neko nekad nedara. Raksts deva iespēju nopelnīt desmit- tukstoš dolāru, un šo iespēju Spituels nevēlējās palaist garām.