Bet Spituelu izsekoja. Pretējā namā pie misis Lano- veras tika noīrēta istaba ar logu uz ielu. Kopš trešā oktobra vakara Spituelu pastavīgi novēroja. Varbūt jau iepriekš bija nolemts viņu nošaut. Varbūt šis lēmums radās tikai pēc tam, ka ceturtā oktobra rītā novērotājs redzēja Spituelu rakstām. Ar to Spituels bija sev parakstījis nāves spriedumu. Tagad vajadzēja nogaidīt izdevīgu brīdi. Un šis brīdis radās, kad Spituels pulksten astoņos un divdesmit minūtēs atvēra logu. Spituels stāvēja tieši pie loga. Jau pirmā no pretējā nama raidītā lode nogalināja viņu. Pistoles stobram bija uzmaukts klusinātājs. Smalki, vai ne! Krievi palaiduši mākslīgo mēnesi un tai pašā dienā noslepkavojuši Spituelu, cilvēku, kurš ar savu liecību Rotbahu prāvā pierādījis, ka kosmisko raķešu konstrukcijas noslēpums nolaupīts no mums.
Visgrūtāk bija saprast, kas noticis pirmajā minūtē pēc slepkavības. Tikai nejaušība ļāva man tikt pie galīgas skaidrības. Astoņos un astoņpadsmit ar pusi minūtēs Pegija aiziet ar čeku kabatā un aizcērt durvis. Astoņos un deviņpadsmit atnāk Bliss un, dabiski, atrod aizslēgtas durvis. Viņš klauvē, parausta rokturi. Nekā! Blisu nelaiž iekšā. Spituels vai nu nedzird, vai vienkārši nespēj uzreiz ielaist, jo mazgājas zem dušas. Šai mirklī Bliss sadzird avīžu zēna aurus, kas atskan uz ielas. Zēns izsauc pirmo sensacionālo ziņu par sputņiku. Bliss kāpj lejā pēc avīzes. To pašu grib darīt arī Spituels. Slapjš, kāds ir, viņš rītasvārkus steigā uzvelk ačgārni, skrien pie durvīm, atslēdz tās… Un tikai tad apjēdz, ka šādā izskatā uz ielas nevar rādīties. Viņš skrien pie loga, atrauj to, nosviež kādam avīžu zēnam monētu. Tas aptin laikrakstu ap oli. Atcerieties — Spituela dzīvoklī atradām oli ar zemes piku, bet uz avīzes neskaidru piecu pirkstu nospiedumu. Laikraksts ielido pa logu istabā un nokrīt uz grīdas. Spituels noliecas, lai to paceltu. Šajā mirklī viņu ķer lode. Lodes mazliet sāniskā kustība, caururbjot krūtis, izskaidrojama tieši ar šo puspagriezienu. Krītot Spituels apgāž krēslu un nogrūž no tā savu revolveri. Krēsls izmaina ķermeņa krišanas virzienu. Tāpēc pašā sākumā domājām, ka slepkava šāvis no durvīm. Tikmēr Bliss atgriežas. Durvis nav vairs aizslēgtas. Bliss ieiet. Ierauga līķi. Redz uz ģalda aploksni. Galds stāv pie loga. Viņš pieiet un pamana, ka viņu novēro no pretējā nama. Pazīdams Spituela raksta aptuveno saturu, viņš ļoti labi saprot, ka nezināmais pretējā namā var būt Spituela slepkava. Bliss pats jūtas briesmās. Viņš aši aizver logu, aizvelk priekšā aizkaru un tikai tad uzdrošinās paķert vēstuli. Viņš aizcērt durvis, skrien lejā. Bet ko tālāk? Bliss saprot, ka raksts apdraud arī viņu. Kāpņu telpā viņš ierauga durvis, kuras, acīm redzot, iziet uz citu pusi. Tās par laimi vaļā. Caur garāžu Bliss nokļūst Kapsētas ielā — pa vārtiem, kurus jau paguvis atvērt sputņiks. Bet ar rakstu kabatā viņš joprojām nejūtas drošs. ,Viņš nojauš, uz ko spējīgi Spituela bijušie draugi un tagadējie pretinieki. Labākajā gadījumā inscenēs kautiņu un nolaupīs rakstu. Bet raksts katrā ziņā jānodod Alisonam — no tā atkarīgs, būt vai nebūt desmit tūkstošiem. Uz stūra viņš ierauga ēģiptieti, — pēc visām pazīmēm spriežot, panaivu, neizglītotu cilvēku, kuram neienāks prātā painteresēties, kāpēc Bliss nenosūta vēstuli pats. Bliss iedod viņam aploksni, bet pats neuzkrītoši seko. Pa ceļam viņš piezvana policijai. Arī šis telefona zvans kalpo pašaizsardzībai. Jo ātrāk piesteigsies policija, jo mazākas izredzes Spituela slepkavām iekļūt dzīvoklī. Bliss saprot, ka slepkavas noteikti meklēs rakstu. Neatraduši to Spituela dzīvoklī, viņi, dabiski, secinās, ka rakstu paņēmis Bliss. Blisa aprēķins izrādās pareizs.
Tas būtu viss, zēni. Es saprotu jūsu vilšanos. Šoreiz slepkava nav apcietināts, aiz zināmiem iemesliem pat netiek vārdā saukts. Paši izlemjiet, ko no mana stāsta izmantot un ko labāk noklusēt. Bet esiet godīgi un pasakiet tautai to, ko tai tiesības zināt — patiesību. Patiesība ir tā, ka Spituela lietā no krieviem tik vien ir kā krievu pistole TT … Tieši ar to Spituela slepkavas galu galā iekrita. Viņi bija pārāk augstās domās par manu muļķību. Zināmā mērā un līdz zināmam laikam biju un varbūt vēl esmu muļķis, bet tomēr ne tāds, lai uzskatītu par muļķiem krievus… Misters Lafajets uzskata, ka esmu jūs ielūdzis uz savām bērēm. Es esmu optimists. Ceru, ka vēl nodzīvošu līdz tai dienai, kad mūs vairs nevarēs muļķot…
Neņemiet ļaunā, zēni, ka nevarēju jūs iepriecināt. Kā paši redzat, īsta sensācija jūsu gaumē nesanāk, —1 Mūns izmocīja vārgu smaidu. — Vai būs kādi jautājumi?
Klusums.
Mūns redzēja tikai apjukušas, niknas un līdzjūtīgas sejas.
Beidzot atskanēja klusa balss:
— Paldies, inspektor. Viss skaidrs!
Vecākais no klātesošajiem reportieriem, Čarlzs O. Ficpatriks pagriezās pret zāli:
— Zeni, ejam! Inspektoram nepieciešams miers.
Minūtes laikā zāle bija tukša.
35.
Pusdesmitos Mūns, mundrs un svaigi noskuvies, apsēdās pie brokastu galda. Bet ievērojis Džīnas sakniebtās lūpas, ieraudzījis kaudzē sakrautās telegra- mas, viņš sadrūma.
— Tikko atnesa pirmās, tūlīt sapratu, kas par tele- gramām, — Džīna sāka raudāt. — Ik pēc desmit minūtēm jauna. Sem, nu kāpēc vajadzēja tā darīt? Kāpēc tu nevarēji mazliet padomāt^.par sevi? Pasaulei tava patiesība nemaz nav vajadzīga… Miljoniem cilvēku dzīvo kā normāli cilvēki, tikai tu neproti dzīvot.
— Vai tavs Pets prot?
— Pets ir kaut kas pavisam cits. Viņš bez tā nemaz nevarētu dzīvot. Bet tu taču esi normāls cilvēks.
— Es tevi lūdzu, Džīna, ciet klusu!
Viņš sagrāba visu kaudzi un skrēja uz virtuvi. Pa ceļam apstājās.