— Nē, lasīšu, par spīti visam! Es vairs negribu būt gļēvulis. Tu taču nemaz neesi plēsusi vaļa! — pārsteigts iesaucās Mūns, šķirstīdams telegramas:
— Neesmu un negribu! Tāpat zinu no galvas visus lamu vārdus.
— Vai tu tiešām vērtē viņus tik zemu? Pa šo laiku viņi noteikti būs izgudrojuši jaunus lamu vārdus…
Nu paskatīsimies… Adresēta misis Džīnai Mūnai. «Dārgā misis Mūn! Sieviešu asociācijas vārdā izsakām jums savas visdziļākās simpātijas. Jūs nedrīkstat ļauties bēdām. Jums jājūt lepnums, ka jūsu vīrs ir varonis…» Kas tas par bleķi?… Nākošā adresēta man: «Mister Mūn, mēs lūdzam dievu, lai mūsu tēvzemē būtu vairāk tādu pilsoņu kā jūs!»… Džīna, ko tas nozīmē? Vai viņi jukuši vai es arī tūlīt sajukšu? Nu labi, izlasīsim nākošo. Varbūt būs kas prātīgāks. «Inspektor Mūn, jūs varonīgi kritāt par upuri cīņā pret sarkanajām briesmām. Leģions dod svinīgu zvērestu atriebt jūs visiem komunistiem un nēģeriem!»
Ceturtā telegrama, piektā, sestā. Vēl divdesmit telegramu. Visas līdzīgas saturā un garā.
— Kur ir avīze? — sauca Mūns. — Sāku kaut ko nojaust. Droši vien tie nolādetie avīžu vīri no manis nodīrājuši ādu un apgriezuši otrādi…
Mūns nepacietīgi šķirstīja «Morning Sun» svētdienas numuru. Ziņas par abu sputņiku kustību. Apcietināts Kostello. Gangsteru karaļa smaidīgā fotogrāfija. Prezidenta personīgais palīgs Mekleira atkāpies no amata. «Jauni ceļi Visuma apgūšanai. — Mis Minerva Zingera stājas sakaros ar Veneru!» — intervija ar pazīstamo kosmisko problēmu pētnieku profesoru Hemfriju. Fotogrāfija: Profesors tur rokā no Venēras pārraidīto planetāriskās metropoles zīmējumu.
Lielāko kompāniju atskaite par pēdējā ceturkšņa ienākumiem un akcionāriem izmaksātām dividendēm. Salīdzinājumam pagājušā gada skaitļi. Tērauda akciju sabiedrība «Kaiser Steel». Katastrofala ienākumu krišana. Tabakas akciju sabiedrība «P. Lolillard Company». Kolosāls peļņas pieaugums.
Avīze bija aizlapota līdz galam. Par vakardienas preses konferenci ne rindiņas. It ka tāda nemaz nebūtu notikusi.
Pie durvīm zvanīja. Džīna piecēlās.
— Nelaid iekša! Atkal idiotiskās telegramas. Lai domā, ka nav mājās.
Bet zvans turpināja skanēt, arvien skaļāk, arvien neatlaidīgāk. Beidzot Muna nervi neizturēja. Viņš izdrāzās priekšnamā un, pavēris durvīs mazu spraugu, kliedza:
— Inspektors Mūns te vairs nedzīvo. Viņš mainījis adresi.
— Cik žēl. Cerēju sastapt, bet ja viņš pārvācies uz morgu …
— Deilij, jūs?
Durvis atsprāga, Deilijs iesoļoja, smaidošs kā allaž.
— Kas ir?
— Atnācu atvadīties, mūsu ceļi šķiras.
— Ko tas nozīmē, seržant?
— Tas nozīmē, ka neesmu vairs seržants, bet brīvs pilsonis Deilijs, būs jums jāmeklē sev cits palīgs. Silti ieteicu Bedstrepu. Viņš ir stulbs, kā jau pienākas ideālam detektīvam. Vārdu sakot, Lafajets man pielika kāju pie sēžamvietas.
— Velns parāvis, par ko?
— Par to, ka esmu nelikumīgi ielauzies brīvā pilsoņa Blisa Trolopa dzīvoklī un ar to pārkāpis konstitūciju, neatkarības deklarāciju un brīvības - hartijas vissvarīgāko pantu …
— Vai es jūs nebrīdināju, Deilij?… Šaubos, ka tādēļ vien…
Tālāk viņš netika. Sai brīdī ieskanējās tālrunis.
— Kas runā? — Mūns kliedza.
— Nekliedziet, inspektor, te runā jūsu labais paziņa, Džeks Kreilis… Lasīju avīzē… Ar tiem komunistiem nav joki — kuru katru novedīs līdz ārprātam … Es ar politiku nenodarbojos, tikai ar seifiem. Ieteicu griezties pie profesora Miredža — viens no labākajiem psihiatriem. Ja kādam no mūsējiem tiesā jātēlo vājprāts, vienmēr konsultējas ar profesoru …
Mūns nosvieda klausuli.
— Ar ko jūs runājāt? — jautāja Deilijs.
— Ar kramplaužu karali Džeku Kreili. Ieteica aiziet pie psihiatra… Varbūt neesmu īsti izpētījis avīzi. Paskatiet jūs, Deilij.
Tiešām, pirmajā lappusē, zem ziņojuma par Kostello atradās Mūna vārds. Informācija bija pavisam īsa, tādēļ viegli varēja paslīdēt garām.
spituela lietas traģiska izskaņa
Vakar, tieši pirms preses konferences, kurā inspektors Mūns grasījās paziņot atklātībai Maskavas algoto Spituela slepkavu vārdus, viņu piemeklējis pilnīgs nervu sabrukums. Inspektors Mūns kritis par upuri savai pienākuma apziņai. Tvarstīdams Spituela slepkavas, inspektors Mūns sabeidzis savus nervus līdz tādai pakāpei, ka viņam nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Ņemot vērā, ka cerības uz drīzu garīga līdzsvara atgūšanu ir niecīgas, kriminālpārvaldes priekšnieks Lafajets ar smagu sirdi bija spiests piekrist inspektora lūgumam atbrīvot viņu no darba. Ņemot vērā inspektora sevišķos nopelnus, viņam izņēmuma kārtā tiks piešķirta pilna pensija pirms laika. Inspektora Mūna personā mūsu policija zaudē vienu no saviem spējīgā-^ kajiem detektīviem.
36.
— Nostrādāts uz goda! — teica Mūns.
Deilijs nesaprašanā paskatījās uz inspektoru. Mūns smējās.
— Es nekā nesaprotu, — teica Deilijs. — Ar mani ir citādi, bet kā Lafajets tā uzdrīkstējās ar jums? Nebija taču nekāda likumīga pamata?
— Bija. Toreiz, kad viņš liedzās atbrīvot Pegiju, pats uzrakstīju atlūgumu un pie tam atsaucos tieši uz nerviem.
Tikai tagad Džīna aptvēra, ka vīrs nejoko.
— Kas tagad būs? Kāpēc tev vajadzēja…
Mūns noglastīja sievas matus.
— Tāpēc, ka citādi nevarēju. Neraudi, Džīna! Gan jau būs labi.
Džīna raudādama aizgāja.
— Ko jūs tagad iesāksiet, inspektor? — jautāja Deilijs.
Muns paraustīja plecus.
— Nezinu, gan jau. Gribētos tikai vispirms noskaidrot dažus jautājumus. Kāpēc Bliss toreiz gāja uz banku pēc naudas? Vai tad viņš nezināja, ka Pegija?.,,
— Kas attiecas uz Blisu, tad varu jums palīdzēt. Vispirms cigaretes «Simon Arzt» Pegijai piesūtīja viņš. Toreiz apskatījos viņa rakstāmmašīnu — 1956. gada izlaiduma «Remington», Tieši ar tādu rakstīta adrese uz kārbas. Bliss bija pastāvīgs «Vecās pasaules» apmeklētājs un no turienes pazina Pegiju. Kad Spituela dzīvoklī uzgājām Pegijas fotogrāfiju, viņš zināja, ka to agrāk vai vēlāk atradīs un līdz ar to atradīs pie viņas ēģiptiešu cigaretes. Cigaretes viņš aizsūtīja, lai novērstu aizdomas no sevis. Viņš nebija diez cik pārliecināts, vai atpakaļ iebāztais portsigārs, klepus un viss pārējais nav pamanīts. Bankā Bliss bija tieši tai laikā, kad viņam vajadzēja būt komandējumā Ciktaunā. Ar šo braucienu viņš gribēja katram gadījumam nodrošināt alibi, un šīs pārgudrības dēļ pats iekrita. Atcerieties, kad apcietinājām Pegiju, jūs likāt man telegrafēt viņam uz Ciktaunu. Jau toreiz man bija aizdomas, un tādēļ to nedarīju. Kad Bliss slepus ieradās pēc naudas, viņam nebija ne jausmas ne par Pegijas liecību, ne par to, ka viņa desmit tūkstošus jau izņēmusi… Un tagad mana karta jautāt: kāpēc Alisons tomēr nepublicēja Spituela atzīšanos?