Viņš izplēsa lapiņu no smēķējamā papīra grāmatiņas un veikli uztina cigareti. Pamanījusi viņa rokās metāla kārbu ar uzrakstu «Medus», Džīna uzslavēja:
— Beidzot tu esi sācis pīpēt ko pieklājīgu!
— Velti priecājāties, — Deilijs ievilka gaisu nāsīs.
— Manuprāt, sliktākas tabakas vispār nav.
— Neņem ļaunā Džīna, — Pets taisnojās. — Tava tabaka der tikai zīdaiņiem, bet par kastīti — paldies, daudz glītāka par manu veco maku.
— Vai arī man atļauts puscigars, — Holmens vaicāja saimniekam.
Profesora un Mūna iepazīšanās iesākās ar cigāriem. Hroniskās sirds kaites dēļ ārsti bija aizlieguši Hol- menam smēķēt. Bet profesora stingrā apņēmība dzīvot pēc mediķu priekšrakstiem aprobežojās ar vecā krājuma iznīcināšanu. Kad dzīve bez dūma likās pagalam nepanesama, Holmens izlīdzējās pie kaimiņiem.
— Lūdzu! — un Mūns pasniedza viņam cigāru.
— Es jūs nesaprotu, profesor, — Pets pasmaidīja.
— Vai nu saudzējiet sirdi, vai arī nospļaujieties un smēķējiet pa īstam.
— Nē, nē, es vēl taisos ilgi dzīvot! Tiesa, biogrāfija man jau aiz muguras, bet gribas redzēt, kā izskatīsies pasaule. Mēs taču dzīvojam tik interesantā laikmetā… Nu, cienījamo inspektor, ar kādu mīklu jūs mūs šodien iepriecināsiet?
Mūns diezgan bieži stāstīja profesoram par kārtējiem atgadījumiem darbā. Viņš to darīja labprāt, zinādams, ka profesors nav no pļāpīgajiem. Turklāt tas piespieda viņu loģiski savirknēt faktus. Bieži vien profesora skeptiskais skatiens vai iebildums ierosināja jaunu domu, Jāva saskatīt notikumus jaunā gaismā.
Bet šodien diemžēl īstam stāstam pietrūka vielas. Ķēdes vietā bija tikai atsevišķi ķēdes locekļi.
Atskanēja tālruņa zvans.
— Analīzes rezultāti pierāda, ka pelnu traukā bijuši Česterfilda pelni, — atkārtodams laborantes vārdus, Mūns iznīcinoši uzlūkoja Deiliju.
Aizmirsis katru cieņu, Deilijs izrāva klausuli no priekšnieka rokas.
— Pelni?… Jā, jā, zinu. Bet cigaretes galiņš?… Pie vclnaL runājiet skaidrāk … Tātad maisījums no labākajām Ēģiptes šķirnēm. Paldies!
Deilijs brīdi paturēja klausuli rokā, tad svinīgi nolika vietā.
— Acīm redzot, tomēr jūsu «Simon Arzt», — teica Mūns. — Iznāk, ka jums taisnība. Ja atradīsim cilvēku, kas smēķē «Simon Arzt», tad …
— Tad atradīsim Smisa slepkavu, — seržants pabeidza teikumu.
3.
Operatīvajā istabā valdīja klusums. Vecākais inspektors Viloubleiks un inspektors Torents skatījās televīzijas pārraidi. Radists Diks lasīja rakstu par sputņika radioaparatūru. Runcis Silijs snauda.
Durvis atvērās, uz sliekšņa stāvēja meitene cieši aizpogātā policijas formas tērpā, gludi pieglaustiem matiem — priekšnieka sekretāre Mardžorija Votkinsone. Mardžorija bija pazīstamā metodistu baznīcas sludinātāja meita. Laikam tādēļ viņas attieksmi pret cilvēciskām vājībām raksturoja vārds «ne». Mardžorija nelietoja kosmētiku, nelakoja nagus, nesmēķēja, neapmeklēja dansingus, nekoķetēja, neieredzēja dzērājus. Cieši aizpogātajam mundierim vajadzēja apliecināt, ka ar policijas pārvaldes vīriešiem Mardžorijai nevar būt nekādu attiecību, atskaitot dienesta attiecības. Seržants Deilijs bija vienīgais, pret kuru viņa izturējās mazliet — bet tikai mazliet — vēlīgāk.
— Vai inspektors Mūns atnācis? — Mardžorija apvaicājās.
—- Nav. Toties seržants Deilijs… — Diks grasījās pateikt ko asprātīgu, bet Mardžorija jau bija aizcirtusi durvis.
Pēc dažām minūtēm ieradās Deilijs.
— Kur Mūns?
— Vēl nav redzēts. Kas jauns?
— Nekā sevišķa, vienīgi anekdote par pesimistu un optimistu.
— Klāj vaļā!
— Pesimists uzskata, ka pirmais krievu sputņiks jau satriecis mūsu prestīžu, optimists domā, ka vajadzīgs vēl otrs.
— To nu mēs, paldies dievam, nepieredzēsim … — pārliecināti noteica Viloubleiks.
— Nākamais būs mūsējais, — Torents paskaidroja.
— Tu nokavēji, nupat televizorā uzstājās Gāgens…
—* Gāgens? Mūsu «raķešu tēvs»?
— Tas pats. Mūsu mēģinājumi dibināti uz zinātniskākiem pamatiem. Decembrī palaidīsim tādu pavadoni, ka krievi aiz skaudības …
— Laimīgi tie vientiesīgie… — Deilijs nomurmināja.
— Jūs ko teicāt? — Viloubleiks vaicāja.
— Nē, es tikai citēju svētos rakstus.
— Pie viena, ja jau runa par svētajiem rakstiem, Svētā Mardžorija apvaicājās pēc tevis, — Diks sameloja. Viņš allaž priecājās, ja varēja kādu izjokot.
Viloubleiks un Torents atkal pievērsās televizoram.
— Gribi mani izāzēt? — Deilijs neticīgi pavērās draugā.
— Nebūt ne. — Diks teicami tēloja savu lomu.
— Nevar būt divu domu, ka tava izcilā tikumība viņu dziļi ietekmējusi. Tikai nesaprotu, ko tu viņā esi saskatījis? Otru Merilīnu Monro, vai?
— Taisnību sakot, man nebūtu nekas pretī, ja dabūtu par sievastēvu garīdznieku.
— Seržants cer, ka viņam aizrunās labāku vietiņu debesīs, — Torents norūca.
— O nē! Dodu priekšroku šīszemes priekiem … Vai kāds no jums bijis klāt Mardžorijas tēva sprediķī?
— Atradis gan laika kavēkli!
— Bet es reiz īpaši aizgāju. Godīgi sakot, biju patīkami pārsteigts.
— Par viņa daiļrunību?
— Arī par to, bet galvenokārt par ziedojumu vāceles saturu. Ticiet man, viens no labākajiem biznesiem.
— Neņemos apstrīdēt, — Viloubleiks iejaucās. — Tikai domāju, ka jūs nebūsiet tā banka, kurai vecais uzticēs savu kapitālu.
— Saderu, ka Deilijs panāks savu! — Diks mudināja. — Nu ko, vai man iet tavā vietā?
— Paldies, aizvietotājs nav vajadzīgs! — un Deilijs tiešā ceļā devās pie Mardžorijas.