— Kā tad!
— Varbūt slēdzāt, bet neaizslēdzāt? Tas kādreiz gadās.
— Jāatzīst, ka tovakar biju tā pavairāk iemetis, bet… — Šips paraustīja plecus.
— Labi, noņemsim durvju atslēgu. Aizvedīšu pārbaudīt, vai nav strādāts ar mūķīzeri.
Atgriezies nodaļa, Nisons tiešā ceļā devās uz laboratoriju A — ar aparatūru pieblīvētu telpu. Skrāpēju- mus durvju atslēgā neizdevās atrast. Izmeklēšanas rezultātus Alūns uzzināja tieši tai brīdī, kad pratināja Smisa kaimiņieni.
Misis Kolumba, kura dzīvoja stāvu zemāk par Smisu, apgalvoja, ka dzirdējusi augšā strīdu. Pēc balsīm spriežot, strīdējušies vīrietis un sieviete. Bet pašu galveno, proti, šāvienu, viņa nebija dzirdējusi. Te slēpās kaut kāda pretruna, un Mūns jau pusstundu mocījās, velti mēģinādams to atrisināt. Bet, jo neatlaidīgāks viņš kļuva, jo nedrošāka palika lieciniece. Niso- nam ierodoties, inspektors pārtrauca pratināšanu — gan viņam, gan misis Kolumbai bija nepieciešama atelpa.
— Kas tad galu galā iznāk? Strīdu dzirdējāt, bet šāvienu ne? — Mūns atjaunoja pratināšanu.
Sieviete klusēja.
— Bet duša? — Deilijam pēkšņi ienāca prātā. ■— Ja dzirdējāt strīdu, vajadzēja arī dzirdēt, kā šalc ūdens?…
— Vajadzēja, vajadzēja… Vai tad es esmu slepkava? Par ko jūs mani tirdāt? Nekā neesmu dzirdējusi, lieciet mani mierā! — misis Kolumba histēriski iekliedzās. Kliedziens pārgāja šņukstos.
— Nomierinieties! Mēs tikai vēlamies noskaidrot, kas noticis.
Sieviete noslaucīja asaras.
— Piedodiet, kopš vīrs kritis Korejā, nervi man galīgi beigti. Naktīs lecu augšā, visādi ķēmi rādās… Iespējams, nekādas ķildas nebija, man tas būs tikai licies…
Negaidot kabineta durvis atsprāga vaļā.
Ienācējs valkāja elegantas, paīsas bikses, raibu kreklu un varenu kaklasaiti ar deviņos līkumos izviju- šos anakondu. Tūlīt varēja redzet, ka pēc negulētas nakts viņš nav vēl skuvies.
— Kur ir Maira? Kur jūs viņu atradāt?! — ienācējs sauca jau no sliekšņa.
— Tas pats, ar kuru vakar runāju kāpņu telpā, — Nisons pačukstēja Mūnam.
— Apsēdieties! Kāda Maira?
— Mana sieva, jūs taču viņas dēļ mani atsaucāt, — viņš nosvieda uz galda uzaicinājumu. — Te rakstīts «Misteram G. F. Hičpokeram… 102. istabā pie inspektora Mūna.» Hičpokers esmu es.
— Pareizi, un inspektors Mūns esmu es. Bet mēs izsaucām jūs kā liec…
— Inspektor, ļaujiet man! — pārtrauca Deilijs, kuram jau vakar, noklausoties Nisona stāstījumu, bija radušās aizdomas.
— Jūsu sieva bija pazīstama ar Smisu?
— Ar kādu Smisu? Nezinu tādu…
— Jūs apgalvojat, ka nepazīstat savu tuvāko kaimiņu un vēl gribat, lai mēs tam ticētu?
— Nospļauties uz to, kam jūs ticat vai neticat. Kur ir mana sieva, es jums prasu?
— Mazliet pacietības, — Deilijs pārmainīja taktiku. — Vispirms pastāstiet, kad viņa pazuda?
— Aizskrēja vakar no rīta. Kad radio ziņoja par sput- ņiku, Maira teica… Sāka jūsmot par nolādētajiem krieviem… Mēģināju vest pie prāta, bet šī iespītējās.
Krievi palaiduši gaisā kādu tur dzelzs gabalu, bet mums viņu priekšā cepures jānoceļot. Cik ilgi varēju klausīties tādas aplamības? Beidzot iegāzu viņai pamatīgu pļauku… Ko citu varēju darīt? Jūs taču mani saprotat.
Hičpokers apklusa, lai atvilktu elpu.
— Varbūt jūs dzirdējāt tieši šo strīdu? — Mūns vaicāja misis Kolumbai, kas bija sakņupusi pie galda. Sieviete atdzīvojās:
— Jā, jā, tā laikam būs bijis …
— Paldies, jūs abi esat brīvi.
Iznācis gaitenī, lai pasauktu nākamo liecinieku, seržants sadūrās ar Bedstrepu.
— Mūns? — Bedstreps strupi jautāja.
— Aizņemts.
— Kārtībā, pagaidīšu! — Bedstreps noteica.
Iegājis kabinetā, viņš apsēdās un sāka flegmātiski
košļāt gumiju. Kaut piedzimis šajā zemē, viņš bija palicis zviedrs no galvas līdz kājām — lēns, apdomīgs, ar nesatricināmu mieru apveltīts. Zvilnēdams krēslā, Bedstrups ar savām zilajām, mazliet ūdeņai n a j a m acīm bez kādas intereses vēroja televizoru antenām apaugušos jumtus un nelikās ne zinis gar pratināšanu. Viņš ierunājās tikai tad, kad kārtējā kaimiņiene, tā ir nepastāstījusi nekā sakarīga, atradās viņpus durvīm.
— Jūs man likāt ievākt ziņas par Botlmeikeru…
— Kādi rezultāti?
— Līdz pagājušajam banku kraham Botlmeikers bija ievērojams biznesmenis, nodarbojās galvenokārt ar ārzemju darījumiem. Stap citu, finansēja dambja būvi Nīlas augštecē.
— Atkal Ēģipte!
— Pēc bankrota izmantoja savus agrakos sakarus^ lai nodibinātu māklera aģentūru. Reizēm pats spēlē biržā. Visumā reputācija nevainojama.
— Un tas ir viss?
— Apmēram viss. Pirms dažām dienām aizbrauca pie sievas, kas ciemojas pie radiem Kanādā…
— Velns parāvis, kad jūs iemācīsieties sākt ar galveno?! — Mūns pielēca kājās. — Jūs taču zināt, ka Smi- sam bija biļete līdz Vankūveraū
— Un tad?
— Katrs pirmskolnieks jums pasacīs, ka Vankū- vera atrodas Kanādā! Steidzīgi jāuzzina, kur uzturas Botlmeikera sieva. Vienam no mums nekavējoties jāizbrauc uz turieni!
— Nav vajadzīgs, — rāmi, kā allaž, paziņoja Bedstreps. — Sakarā ar nedrošo stāvokli Vērtspapīru biržā Botlmeikers šodien atgriezies …
4.
Ieraudzījis milzīgo uzbudināto pūli, kas viļņoja starp biržas marmora kolonām un bronzas statujām, pamanījis policistus, kas centās radīt vismaz kārtības ilūziju, Mūns saprata, ka te kaut kas notiek.
Pāri ļaužu galvām slējās rokas ar avīzēm, tām pretī stiepās rokas ar sīknaudu. Ar elkoņiem lauzdams sev ceļu uz ieeju, kur avīžu puika, ierāpies komercijas dievietei klēpī, iztirgoja ekstraizlaidumu, inspektors uzgrūdās vīrietim, kas izrāva laikrakstu zēnam no rokas. Pāri viņa sarkani pietvīkušajam pakausim Mūns ieraudzīja virsrakstu «Vai sputņiks ietekmēs biznesu?». Avīzē bija ievietota galvenā diplomātiskā korespondenta intervija ar padomju līderi. «Patlaban notiek sava veida lūzums. Militārie speciālisti domā, ka lidmašīnas, lai tās būtu bumbvedēji vai iznīcinātāji, atrodas savas pastāvēšanas norietā.»