Kits Robertss
Pavana
.
PROLOGS
Kādā 1588. gada siltā jūlija vakarā Londonā, Griničas karaļpilī ar slepkavas lodes caururbtu vēderu un krūtīm gulēja sieviete, gaidot savu nāves stundu. Seja viņai bija grumbaina, zobi nomelnojuši, un nāve atņēmusi cieņas pilno izskatu, bet viņas pēdējais elpas vilciens izraisīja atbalsis, kas satricinaja pusi pasaules. Jo apstājās pukstēt teiksmainās karalienes Elizabetes Pirmās, Anglijas varenās valdnieces, sirds.
Angļu niknums plūda pāri malām. Pietika ar vienu vārdu, vienu čukstu, un pūlis jau saplosīja kādu pusārprātigu jaunekli, kas sauca pēc pāvesta svētības… Anglijas katoļi, kurus soda naudas bija iedzinušas galējā nabadzībā, joprojām atcerēdamies asiņaino sacelšanos ziemeļos un sērodami pēc Skotijas karalienes, varēja sagaidīt jaunus grautiņus. Viņi negribīgi tvēra pēc ieročiem, lai aizsargatos pret pašu tautiešiem, bet valstij jau pārskrēja pāri Volsingema iešķilta dzirkstele, kas izraisīja drūmas signālugunis, kuras saplūda ar nelaimi vēstošajiem autodafē.
Ziņas aizlidoja līdz Parīzei, Romai, dīvainā kārtā arī līdz Eskoriālam, kur Filips Otrais kala savus Anglijas sakāves plānus. No saplosītās un savstarpēji sašķeltas zemes tās aizlidoja līdz Armādas kuģiem, kas patlaban kūla ūdeņus, braukdami gar Kornvolas Lizardu, galējo Anglijas dienvidu pussalu, kura iesniedzas Lamanša, lai Flandrijas krastos apvienotos ar Pannas iebrucēju armiju. Vienu dienu, kamēr spāņu admirālis Medina-Sidonija staigaja pa San Martin klājiem, puse pasaules karājās mata galā. Tad lēmums tika pieņemts un burinieki, bruņotie tirdzniecības kuģi, galeras un neveiklās urkas pagriezās pret ziemeļiem — pret Angliju. Pret Heistingsu un Sentleki, kur jau pirms gadsimtiem bija izlemti vēstures likteņi. Nemieri, kas izcēlās, ļāva Filipam ērti iekārtoties par Anglijas valdnieku; Francijā gīzu piekritēji, Lamanša pretējā krastā uzvaru iedrošināti, beidzot gāza novājināto Valua dinastiju. Triju Ann karš beidzas ar Svētās Līgas triumfu, un Romas Baznīca atguva savu seno varu.
Uzvarētāji guva laupījumu. Izmantodama katoļu baznīcas atbalstu, jaunveidojama Lielbritānijas nācija nodeva savus bruņotos spēkus pāvestu dienestā, satriecot Holandes protestantus un ilgos karos ar luterāņiem gāžot vācu pilsētvalstu varu. Ziemeļamerikas kontinenta jaunie iedzīvotāji palika spāņu kundzībā, kapteinis Kuks Austrālijā pacēla Pētera troņa kobaltzilo karogu.
Pašā Anglijā, pussenatnīgajā, pusmodernajā zemā, ko tāpat ka aizvēsturiskos laikos šķēla valodu, šķiru un rasu atšķirības, joprojām zalgoja viduslaiku pilis, jūdzēm gari un plati neskarti meži slēpa sevī cita laikmeta būtnes. Dažiem turpmākie gadi likās nesam piepildījumu, Dieva aizredzē paredzēta krāšņumā īstenojumu, citiem šķita, ka atgriezušies Tumsības laiki, kuros apkārt klīst izmirušās, pagājībā aizgājušās būtnes, ko labāk būtu aizmirst: proti, lāči un lūši, drausmīgi vilki, laumas un meža gari.
Pāri visam stiepās pāvestu garās rokas, lai sodītu un atalgotu; Karojošajai Baznīcai piederēja visaugstākā vara. Taču divdesmitā gadsimta vidū tuvu un tālu kļuva dzirdama kurnēšana. Gaisā virmoja dumpja jausmas…
Pirmā tūre LĒDIJA MARGARITA
Dernovērija, Anglija, 1968
Pienāca noteiktais bēru rīts, un Eliju Streindžu apglabāja, sarkanmelno drapējumu atbīdīja sānis, zārku nolaida kapā, nesējiem pamazām tecinot baltos dvieļus caur pirkstiem in nomine Paīris, cl l iii, et Spiritus Sancti… zeme uzvēma atpakaļ savu seno īpašumu. Un no jūdžu tālumu Dzelzs Margarita sūtīja pāri kalniem savas tvaika strūklas un saltai jūras rēkoņai līdzīgo dūcienu.
Trijos pēcpusdienā lokomobiļu nojumes pamazām ietina vakara mijkrēslis. Gaisma, zilgana un vāra, garam strēlēm spraucās iekšā pa jumta pārsegu, vērsdama tā šķērskokus līdzīgus šķautņainiem metāla kauliem. Lejā gaidpilni milza lokomobiļu vecie korpusi divu cilvēka stāvu augstumā. Šur tur nespodri stīgoja gan tvaika katlu mestās uguns svītras, gan spara rata rozetes stari.
Cauri pustumsai nāca kāds vīrietis. Viņš stingrā solī tuvojās, svilpodams caur zobiem, naglotajiem zābakiem klaudzot pret padilušo ķieģeļu grīdu. Viņš bija ģērbies dzinās un bieza brezenta jakā. Galvu sedza adīta vilnas mice, kādreiz bijusi sarkana, tagad piesūkusies ar eļļu un kvēpiem. Mati, kas spraucas no tās, šķita piķa melnumā. Rokā viņam šūpojās lukturis, mezdams šaudīgu gaismu uz lokomobiļu kastaņbrūnajam sienām. Vīrietis apstājās pie pēdējās lokomobiles un pastiepa augšup roku, lai pakārtu lukturi uz buksēšanas ierīces. Brīdi viņš pastāvēja, nekustīgi lūkodamies uz lielajām mašīnām, neapzinati berzēdams plaukstas. Nāsis tikko jūtami iesitas vienmēr gaisā vēsmojošais dumu un eļļas smārds, lād viņš uzlēca uz lokomobiles kāpšļa, atvēra kurtuves durvis un saka ierasto darbu. Krāsns kruķis skrapcja režģus, pāri plecam grūdieniem aizvirda elpa. Atnākušais rūpīgi sakārtoja iekuru, ieklāja papīra kumšķi, uzlika uz tā krustu šķērsu žagarus un, dilbus ritmā cilādams, izgraba no tendera ogles. Pārāk strauji nedrīkst aizkurt— tvaika kails taču ir auksts. Pēkšņs karstums nozīme pēkšņu izplešanos, un tas savukārt izraisa plaisašanu, sūces ap liesmu caurules salaidumiem, nebeidzamas rūpes. Par spīti visai lielajai jaudai, lokomobiles vajadzēja lolot ka bērnus, pierunāt un pārliecināt, lai no tam izdabūtu labāko atdevi.
Parvadātājs nolika liekšķeri pie malas un icbāza roku kurtuves mutē, lai iesmidzinātu no kannas parafīnu. Tad laida darbā petroleja samitrinatu lupatu, sērkociņu… Tas sparkšķcdams gaiši uzliesmoja. Lupata iedegās un, klusi čukstēdama, sāka iztvaikot. Vīrietis aizvēra durvis un pagrieza vilkmes aizbīdņu rokturus, tad izslējās, noslaucīja delnas kokvilnas lupatā, nolēca no kāpšļa un, neko nedomādams, ņēmās trīt lokomobiles metālu. Virs galvas švītīgi izlocītu burtu savijuma krašņojās firmas nosaukums: Streindžs un Deli, preču pārvadātāji Dorseta. Zemāk, uz lielā tvaika katla sāniem, bija lasāms pašas lokomobiles vārds. Lēdija Margarita. Lupata, sasniegusi vara plāksni, apstājās, bet tad leni un ar īpašu maigumu saka pulēt.
Margarita savā nodabā klusi šņākuļoja, pa pelnu krātuves plaisiņām spīdēja liesmu sverdas. Depo priekšstrādnieks pēcpusdienā bija piepildījis tvaika katlu un horizontālā spiediena cisternas, lokomobiles velkamas platformas sakabinatas gaidīja depo laukuma pie noliktavu iekraušanas paaugstinājumiem. Vilciena vadītājs iešķipclēja kurtuvē vēl degvielu, pavēroja, ka spiediens lēni paaugstinās līdz darba temperatūrai, pacēla riteņu smagos, no ozolkoka darinātos bremzēšanas ķīļus un iebāza tos īpaša nodalījumā aiz ūdens mērītāju rindas. Lokomobiles tvaika katls tagad karsa, izstarodams remdenu siltumu, kas plūda uz mašīnista nodalījuma pusi.
Vīrietis domīgi palūkojās augšup uz gaismas lūkam. Decembris bija puse, un likās, ka Dievs allaž skopojas ar gaismu, tapēc dienas atnak un pazūd viena pelēka, miglaina acumirkli. arī sals drīz sagrābs visu stipras ķetnas. Jau tagad piesalst, ledus karta no iepriekšējas nakts pakususi visai maz.
Pārvadātājiem tas ir grūts laiks, daudzi no tiem jau pateikuši darbam ardievas. Tas ir laiks, kad no saviem mitekļiem iznāk vilki, cik jau nu to palicis. IJn kur nu vēl lielceļa laupītāji… šis ir visizdevīgākais laiks zibensalricm uzbrukumiem, kad var mesties virsu un iegūt bagātības no pēdējiem šīsziemas vilcienu pārvadājumiem. Vīrietis, ģērbies biezajā jaka, paraustīja plecus. Šis būs pēdējais brauciens uz piekrasti, tad darbu pārtrauks uz mēnesi vai pat ilgāku laiku, ja vien vecais Sardžentsons pāri ceļam kopa ar savu platigo lauleru trejsavienību nemēģinās izdarīt vēl vienu atru pārskrejienu. Tādā gadījumā arī Margarita papildus mēros ceļu, jo Streindži arī Dēli arvien dodas uz piekrasti pede jie. tā vienmēr ir bi jis un būs…