No kādas durvju ejas iznāca naktssargs, līdzīgs tumšai cnai, un cieši satvēra roka āvu.
— Vai ar jums, ser, viss kārtībā?
Balss, atlidodama it ka no tālienes, lika Džesijam spēji apklust. Viņš norija siekalas, pamāja ar galvu, pasmīkņāja.
— Ja, protams, ja… — Viņš pacēla īkšķi, parādīdams uz aizmuguri. — Atvedu… preču karavānu. Streindžs no Dernoveri jas.
Virs atkāpās. Viņa attieksme ncatslaja šaubas. — Viens no tiem plikadīdām… — viņš rupji norūca. — I.abak taisieties, ka tiekat, cienītais, negribas jus vest uz ķurķi. Zināt, ir jau krietni pāri divpadsmitiem…
— Es jau eju, pavelniek, — atteica Džesijs. — Eju jau, eju. — Pagājis soļus desmit, viņš pagriezās atpakaļ. — Pavelniek… vai esi p—precēts?
Balss neatmaiga. — Taisies, ka liec, kundziņ… — Tas īpašnieks pazuda tumsā.
Pilsētiņa grima miegā. Uz jumtu čukuriem dzirkstīja sarma, peļķes ceļa grambas bija sasalušas cietas ka krams, namu logi zem aizvirtņiem akli. Kaut kur iekliedzas pūce — vai varbūt tas bija tais mašīnas svilpiens kaut kur uzcēla… Nāra bija klusa, logi tumši. Džesijs piedauzīja pie durvīm. Atbildes nebija. Viņš pieklauvēja skaļak. Ielas otra puse pazibsnīja gaisma. Džesijs sāka drudžaini elpot. Viņš visu izdarī jis nepareizi, Margarita neatvērs. Ļaudis, gluži otrādi, pasauks sardzi… Bet viņai taču jāzina, viņai jazina, kas klauvē, sievietes vienmēr zina. Viņš baiļu satraukumā vālēja pa koka deļiem. — Margarita…
Uz mirkli paspīdēja dzeltena gaisma, tad durvis atveras tik pēkšņi, ka Džesijs paklupa. Joprojām elsdams, viņš piecēlās, pūlēdamies skatīties stingri. Viņa staveja ncsasukatiem matiem, turēdama ap kaklu saņemtas apmetņa krokas. Augstu pacēlusi lukturi, viņa izdvesa: — Tu… — Aizcirtusi aiz sevis durvis, viņa aizbīdīja bultu un pagriežas viņam pretī. — Pie velna, — viņa klusā balsi nikni noprasīja, —ka tev šķiet, ko tu tagad dari?
Džesijs paspēra soli atpakaļ. — Es… — viņš izgrūda.
Es… — Puisis redzēja, ka Margaritas sejas izteiksme parmainas.
— Džesij, — viņa pavaicāja, — kas noticis? Vai kas ļauns, vai esi ievainots?
— Piedod… — viņš atteica. — Man vajadzēja tevi satikt, Marga rīt. — Nespēju to tā atstāt…
— Kuš! — viņa sacīja. Vai drīzāk nošņaca. —Tu pamodināsi manu tēvu, ja neesi to jau izdarījis. Par ko tu runa?
Džesijs atspiedas pret sienu, pulēdamies uzveikt reibumu. — Pieci tūkstoši, — viņš aizsmacis sacīja. —Tas… tas nav nekās, Marga rīt. Vairs ne. Margarit, es esmu… bagats, Dievs ir mans liecinieks. Tam vairs nav nekādās nozīmes…
— Kam'!
— Ceļojot, — viņš izmisis izgrūda. — Pārvadātāji… runa. Viņi stasta, ka tu gribot piecus tūkstošus. Margarit, es varu likt galda desmit…
Nu viņa beidzot saprata. Un, augstais Dievs, sāka smieties. — Džesij Streindž, — viņa, galvu purinādama, sacīja. — Ko tu īsti pūlies pateikt?
Un beidzot Džesijs spēra ārā patiesību. — Margarit, es tevi mīlu, — viņš īsi noteica. — Laikam vienmēr esmu mīlējis. Un es… gribu, lai tu klusti mana sieva.
Smaids apdzisa, viņa stāvēja pilnīgi klusa, acis aizvērusi, it ka pēkšņi justos ļoti nogurusi. Tad paliecās uz priekšu un saņēma viņa roku. — Nāc iekšā! — viņa teica. — Uz pavisam īsu brītiņu. Nac un apsēdies.
dibenistabas kamīnā pamazām dzisa ogles. Viņa apsēdas pie ta, saritinājusies kamola līdzīgi kaķēnam, un vēroja puisi. Mijkrēsli bija redzamas viņas lielas acis, un Džesijs sāka runāt. Viņš pastāstīja meitenei visu, ko nekād nebija grasījies viņai stāstīt. Ka viņš Margaritu iegribējis, ka cerējis, ka zinājis, ka viss velti, ka gaidījis tik ilgus gadus, tā ka gandrīz aizmirsis tos laikus, kad viņa vēl nav valdījusi par viņa prātiem. Viņa, gluži klusa, turēja puiša pirkstus, ar īkšķi glaudīdama delnas virspusi, domadama un pratodama. Džesijs stastija, kā viņa kļūšot parStreindžu mājas saimnieci, viņai piederēšot gan sakņu, gan augļu dārzi ar mirabelēm, gan rožu terases, viņai būšot kalpi un savs konts bankā, un viņai nekād vairs nevajadzēšot strādāt, tikai but Margaritai Streindžai, viņa sievai.
Pcc tam, kad viņš pabeidza, klusums ieilga, bija dzirdami bara liela pulksteņa tikšķi. Viņa iebāza kājas pēdu siltajos pelnos, kustinādama pirkstus; Džesijs maigi apņēma savas rokas rādītājpirkstu un īkšķi ap viņas pēdas pacēlumu.
— Hs tik ļoti tevi mīlu, Margarita, — viņš sacīja. — Patiešam nu lu.
Meitene joprojām klusēja, nekustīgi vērdamas uz. kaul ko neredzamu, acis šķita neizteiksmīgas. Viņa ļāva šallei noslīdēt no pleciem, Džesijam kļuva redzamas viņas krūtis, galiņi duras pret plāno naktskreklu. Viņa sarauca pieri, saknieba lūpas un pievērsa skatienu Džesijam. — Džes, — viņa ierunājās, — kad būšu tev visu pateikusi, tu man par prieku kaut ko izdarīsi! Vai apsoli?
Pavisam negaidīti dzērums izgaisa. Reibums un siltums pazuda, un viņš saka drebēt. Nez kāpēc viņš nešaubijas, ka atkal iesvilpusies lokomobile. —Jā, Margarit, —viņš teica.
— Ja tu tā gribi.
Margarita atnāca un apsēdās viņam līdzās. — Pavirzies tālāk! — viņa čukstēja. —Tu aizņem visu sēžamo. —Viņa juta, ka puisis dreb, pabāza roku zem viņa jakas un maigi saberzēja krūtis. — Beidz, — viņa sacī ja, — Neuzvedies ta, Džes. I.udz.u…
Drebuļi pārgāja; viņa atrāva roku, paknibinaja šalli, apņēma naktsģērbu ap ceļgaliem. — Kati pateikšu to, ko grasos pateikt, vai apsoli, ka iesi projām? Ļoti klusu un… nesagādājot man nepatikšanas? Lūdzu, Džes, es gan tevi ielaidu iekšā…
— Viss kartība, — viņš attrauca. — Neraizējies, Marga rīt. viss kārtībā. — Balss runājot pašam šķita sveša. Viņš gan nevēlējās dzirdēt, kas viņai sakāms, taču klausīšanās nozīmēja, ka viņš varēs kaut mazliet ilgāk palikt meitenes tuvuma. Nu viņš pēkšņi apjauta, ka zina, ko cilvēkam nozīmē pirms pakar.šanas dabūt atļau ju izsmēķēt papirosu: katrs dūms, ko drīkst ievilkt, irtas pats, kas vēl viens dzīves mirklis.
Viņa sakrustoja pirkstus un pievērsa acis grīdsegai. —Es gribu visu novest līdz skaidrībai, — viņa sacīja, — es gribu to… pateikt pieklājīgi, Džcs, tāpēc ka nevēlos tevi aizvainot. Tu man pārāk labi patīc, lai rīkotos skarbi. Es… protams, to zināju, esmu visu laiku to zinājusi. Tieši tapēc ielaidu tevi iekšā. Jo tu… tu man ļoli patīc, Džes, un es negribēju tev nodarīt sāpes. Un, tā ka tu tagad redzi, ka es… tev uzticos, tu nedrīksti man likt vilties. Es nevaru tevi precēt, Džes jo es tevi nemīlu. Un nekād nemīlēšu. Vai tu spej to saprast? Ir ļoti smagi apzinaties… nu, kadas ir tavas jūtas un visu citu, un tomēr būt spiestai tev to pateikt, bet man tas jādara, jo, vienalga, no tā nekās neiznāktu. Es zināju, ka reiz šads bridis bus, naktis mēdzu gulēt nomoda, domājot par to, domājot visu par tevi, goda vārds, es to darīju, bet neko labu neizprātoju. Crluži vienkārši… mums nekās neiznāktu, tas ir viss. Tāpēc… ne, man ir ļoli žel, bet… ne.
Kā viens cilvēks var balstīt savu dzīvi uz. sapņa, ka viņš var būt tāds muļķis ? Ka viņš spēs dzīvot, ja sapni satrieks drumslas?
Margarita redzēja, ka Džesijs mainas vaiga, un pasniedzas atkal pēc viņa rokas. — Džes, ludz.u… Es… uzskatu, ka tu esi rīkojies bezgala jauki, visu šo laiku mani gaidīdams, un… par naudu es zinu; es zinu, kāpēc tu to teici, es zinu, ka tu tikai gribēji nodrošināt man… labu dzīvi. Tu rīkojies gaužām jauki, domādams par manu labumu, un es… zinu, ka tu tā arī darītu, ka teici. Bet tur nekās neiznāktu… Ak Dievs, vai tas nav briesmīgi…