Tu, cilvēks, mēģini pamosties no ta, par ko tu zini, ka las ir sapnis, betnespēj. Jo tu jau esi nomodā. Uts ir sapnis, ko ļaudis sauc par dz.ivi. Sapni tu kusties un runa, pat ja kaut kas tevi vēlētos saluz.t un nomirt. Džesijs paberzeja viņas ceļgalu, juzdams, cik 1as tvirts un gluds. — Margarit, — viņš sacīja. — Es negribēju tevi steidzināt. Paklau, es šeit atkal iebraukšu pēc dažiem mēnešiem…
Viņa iekoda lupā. — Es paredzēju, ka tu… teiksi arī to. Bet… ne, Džes. Nav vērts par to domāt, esmu mēģinājusi, bet veltīgi. Es negribu… ka man tas būtu jāpārdzīvo vēlreiz un ka es no jauna būtu spiesta tevi aizvainot. 1 .ūdzu, nevaicā vairs! Nekād.
Viņš nomākts nodomāja, ka nevar viņu nopirkt. Nevar pārliecināt un nevar nopirkt. Jo nav isls virs — tā nu ir tā vienkāršā patiesība. Nav gluži tas, ko viņa grib. To viņš visu laiku zinājis, dziļi sirdi zinājis, bet nekād nenostājies arto aci pret aci; naktis skūpstījis savus spilvenus, čukstējis Margaritai mīlas vārdus, jo neuzdrošinājies klaji pateikt patiesību. Un visu atlikušo mūžu viņš var mēģināt… to aizmirst.
Margarita joprojām viņu vēroja un tad nočukstēja: — Ludzu, saproti!
Un viņš jutas labāk. Paldies Dievam, no viņa, šķiet, novēlies kāds smagums, un pēkšņi viņš spej runāt. — Margarita, tas skan sasodīti muļķīgi, es nezinu, ka to pateikt…
— Mēģini…
— Es negribu… — viņš iesaka, — … turēt tevi lada ka virvē. Tas būtu… savtīgi, apmēram tā ka… turēt bun putnu, savu īpašumu… Tikai agrāk es to nebi ju aptvēris. Laikam es… tiešam tevi mīlu, jo negribu, lai tā ar tevi notiktu. Es neparko nedarītu neko, kas tevi sāpinātu. Neraizējies, Margarit, viss būs kārtībā. Tagad bus. Laikam es gluži
vienkārši… nu, aiziešu no tava dzīves ceļa…
Viņa pielika roku pie pieres. —Ak Dievs, cik tas ir šausmīgi, es zināju, ka tā notiks… Džes, nedomā tā vienkārši… nu, pazust… un nekād neatgriezties. Redzi, tu… tu man tik ļoti patīc ka draugs, es justos briesmīgi, ja tu tā rīkotos. Vai tad viss nevar but tapat… ka iepriekš, tas ir, vai tu nevari, teiksim… ienākt un satikties ar mani, ka tu mēdzi to darīt? Lūdzu, neaizej pavisam…
Pat to, viņš nodomāja. Ak Dievs, es darīšu pal to!
Margarita piecēlās. — IJn tagad ej. Ludzu…
Viņš mēmi pamāja. — Viss būs kārtība…
— Džes, — viņa sacīja. — Es negribu… iet vēl tālāk. Bet… — Viņa aši noskūpstīja puisi. Šoreiz tas nepauda nekādās jutas. Nekādu kvēli. Džesijs pastāvēja, līdz viņa to atlaida, tad atri devas uz durvīm.
Viņš neskaidri saklausīja, ka ielā skan paša soji. Kaut kur tālu no viņa bija dzirdamas klusas nopūtas, it ka čuksti; varbūt viņam ausis šalca asinis, bet varbūt tā bija jūra. Namu ieejas un logu tumšie iedobumi šķita paši pēc savas gribas liecamies viņam pretī un pēc tam paliekam aizmugure. Viņš jutas ta, ka varētu justies spoks, kas pūlas izprast domu par nāvi un reize ietilpināt apziņa apjautu, ka tāda doma ir pārāk dziļa, lai šo jēgu patiešām izprastu. Tagad Margaritas nav, vairs nav. Nu viņam jaatstāj pieaugušo pasaule, kur cilvēki precas un mīl, un saplūst kopā, un viens otram kaut ko nozīmē, — un uz visiem laikiem jaatgriežas bērnišķīgajā dzīvē, kur ir nafta un tērauds. Un dienas naks un dienas ies, līdz viena no tām viņš nomirs.
Pie Dž.ordža viesnīcas viņš šķērsoja ielu, nokāpa mazliet zemāk pagalmā, tad devās augšā pa kāpnēm un atkal atvēra savas istabas durvis. Pēc tam, ieelpodams Gudijas Tomsones svaigi mazgāto palagu skaņo smaržu, viņš nodzēsa gaismu.
Gulta likās auksta ka kaps.
Džesiju pamodināja zivju sievas, kas stiepa pa ielu savu preci. Kaut kur klaudzēja piena kannas, pagalma saltajā gaisa spraksteja balsis. Viņš gulēja nekustīgi uz vedera un pirms jauna ledaina sāpju uzpluda patlaban sajūta tukšuma brīdi. Viņš atcerējās, ka ir miris; tad piecēlās un apģērbās. Miesa nejuta auksto gaisu. Džesijs nomazgājas, noskuva pie spoguļa katla svešinieka zilgano zodu un devās pie barela. Tā karkass blāvajā saules gaismā laistijas, jo metālu bija noklājusi plana, balta sarmas karta. Džesijs atvēra kurtuvi, paurdija apdzisušas plenes un iebera kurināmo. ILst negribējās. Tā vieta viņš nokapa leja piekraste, izklaidīgi pakaulējas par zivīm, ko dziras pirkt, norunaja, ka tas atnesis uz Džordža viesnīcu. Viņš pieskatī ja, lai kastes iekrautu laika, tā ka viņš varēja tikt baznīca uz. velako misi un palika izsūdzēt grēkus. Nāras tuvuma viņš nerādījās; negribējās neko citu ka braukt projām, nokļūt atkal ceļā. Viņš velreiz pārbaudīja Lēdiju Margaritu, nospodrināja uzrakstus, riteņu spieķus, spara ratu. Tad atcerējās, ka redzējis katla veikala skatlogā priekšmetu, ko bija nodomājis pirkt: mazu veidojumu — Svēto Jaunavu, Jāzepu, ceļos nometušos ganus un Kristusbcrnu silīte. Viņš pieklauvēja, pamodināja veikala īpašnieku, nopirka iekāroto, lika iesaiņot; māte ļoti cienīja tādas lietas, un Ziemsvētkos uz bufetes tā izskatīsies jauki.
Tā rosoties, pienāca otro brokastu laiks. Džesijs ar piespiešanos paēda, gremodams barību, kas garšoja pēc salmiem. Viņš jau gandrīz gribēja maksāt, kad atcerejās, ka tagad visu kārto ar bankas konta starpniecību — tas bija Streindža un Dēlu konts Dorsetā. Paēdis viņš devās uz vienu no Džordža bāriem, iedzēra, lai mēģinātu noskalot lejā skaņt) garšu mutē. Viņš neapzināti kaut ko gaidīja: soļus, pazīstamu balsi, katlu vesti no Margaritas, kas paustu, lai nebrauc pro jām, jo viņa ir pārdomājusi. Nebi ja labi ļauties tādai noskaņai, taču viņš nespēja alturelies. Nekāda vests nepienāca.
Pulkslcn is bija gandrīz Iris, kad viņš devas ārā pie barela, lai saktu darbina! tvaika katlu. Viņš atkabinaja lokomobili, piebrauca Margaritu sastāva viņa gala, uzmeta sakabes ci Ipu uz aķa, savienodams ar kravas platformam, un atpakaļgaita ievadīja karavānu ceļa. Ciruls darbs, taču viņš veica to bez, liekas domāšanas. Viņš atāķēja lokomobili, apgrieza alkal apkārt, piekabināja, pabīdī ja reversa sviru; beidzot riteņi saka vienmērīgi nhet. Džesijs apzinājās: ja galu gala atstas Perbeku, tad tajā vairs nekād neatgriezīsies. To viņš nespēs — par spīti solījumam. Viņš sutīs Timu vai kadu citu; ja viņš atkal satiks Margaritu, jūtas, kas ieslēgtas sirdī, atdzīvosies, tapēc tās jānonāvē pavisam. Un ar vienu reizi pietiks atliku likām.
Viņam vajadzēja braukt garām krodziņam. Naras dūmenis kupeja, tomēr citas dzīvības pazīmes nebi ja redzamas. Karavana aizmugure brakšķēja skaļi ka pērkons, bet paklausīja viņa gribai. Pēc piecdesmit jardiem viņš nosvilpa, atkal un atkal pamodinadams Margaritas vareno metālisko balsi un piepildīdams ielu ar tvaiku. Bērnišķīgi, bet viņš nespeja sevi apturēt. lokomobilei rāpjoties uz tīreļa pusi, Svonidža palika aizmugurē. Viņš palielināja ātrumu. Bija vels; olra pasaule, ko viņš, šķiet, bija pametis tik sen, kāds cilvēks, vārda Dikcns, raizēsies.
Gabalu talak pa kreisi uz debesu fona spilgti iezīmējās semafora tornis. Džesijs tam uzsvilpa, diviem īsiem burta P signāliem sekoja garais sauciens, ko lietoja visi preču pārvadatāji. Kadu mirkli semafors neatsaucās, tad Džesijs ieraudzīja, ka sanu atzari pavēcinas, atbildot, ka signāls uztverts. Viņš zināja, ka tur tāluma uz barelu nomērķēs Geiša talskati. Ģildes loceklis atbildējis; drīz pa vietējiem tornīšiem uz. ziemeļiem aiztrauksics ziņa. Lēdi ja Margarita, lokomobile, Streindžs un Deli, Dernovērija; dodas no Svonidžas uz. Korfgeitu, piecpadsmitos trīsdesmit. Viss kārtībā…
Nakts satumsa atri; tai līdzi atnāca dzeļošs sals. Džesijs vēl krietni patālu no Vcremas pagriežas uz rietumiem, dodamies tieši pāri tīrelim. Barels vienmērīgi dārdināja, ar saviem septiņpēdu dzenošajiem zobratiem atstādams grambas ceļos un aizmugures tumsa pamezdams gaisīgus tvaika autus… Reiz viņš apstājās, lai piepildītu tvertnes un iedegtu lukturus, tad devās talak iekšā tīreli. Tur tagad veidojās viegla migla vai salnas tvaiki; tie krājās bedrainās zemes dobumos un, kad garām slīdēja sanu lukturi, dīvaini izgaismojās. Brīdinot šalca vcjš. Pcrbckas ziemeļos, patalak no šauras piekrastes joslas, ziema varēja iestāties atri un but barga; kada jauka rīta tīrelis varētu kļūt nepārejams, jo ceļi pazustu zem divu pēdu biezas sniega segas.