Выбрать главу

Svonidža bija palikusi stundu ilga brauciena attāluma, un Margarita joprojām ducināja savu nenogurstošo spēka apliecinājumu. Džesija prata neskaidri pavīdēja doma, ka vismaz, viņa palikusi uzticīga. Semafori tumsa viņu pa­zaudējuši, līdz mājām vairāk ziņu nebūs. Viņš varēja iztē­loties, ka vecais Dikens stāv pie depo vārtiem zem liesmo­jošam lapam — noraizējies, paliecis galvu sānis, lai judžu tāluma saklausītu izplūdes klaudzienus. Nu jau drīz būsim mājās — mājās, kas sniegs vismaz kaut kadu mierinājumu…

Pēkšņi viņu parsteidza kāds nelūgts viesis. Vilciens pa­kalna kores tuvuma bija palcninajis gaitu, kad tam līdzās saka skriet kāds vīrietis, kas klupiena uzlēca uz. kapšļa. Dže­sijs izdzirda zābaku klaudzienus jau uzcēla; kāds sestais prāts brīdināja no šīs kustības tumsa. Viņš pacēla liekšķeri, vēzedams to pret svešinieka galvu, bet tad to apturēja izmisīgs vaukšķiens… — Ei, veco zen, vai ta' tu nepazīsti draugus?

Džesijs, gandrīz zaudējis līdzsvaru, nosēcās un atkal sagraba stūres ratu: — Kol… Ko, pie velna, tu te dari?

De tā Hejs, joprojām smagi elsdams, sanlukturu gaisma viņam plati uzsmaidīja. — Draudziņ, būšu kādu bridi tev ceļabiedrs. Vari man ticēt: kad ieraudzīju tevi braucam, traki nopriecājos. Man bija nogājis greizi, domāju, ka būs jādauzās nakli pa šito pretīgo tīreli…

—    Kas nogājis greizi?

Redz', es jāju uz kadu pazīstamu vietu, — teica de tā I lejs. — I Iz mazu fermu pie Kalifordas. Lai pavadītu Ziem­svētkus pie draugiem. Šiem ir smukas meitas. Tu tak, Džes, saproti? — Viņš iebakstī ja Džesijam delma un sāka smie­ties. Džesijs saknieba lūpas. — Kas tad noticis artavu zirgu?

—   Tas nabags paklupa un salauza kāju.

—   Kur?

—   Turpceļa, — de tā Hejs nevērīgi noteica. — Es tam pārgriezu rīkli un pašu ieveļu purva. Negribējās, lai to uziet tie nešpetnie sirotāji un nonāk man uz. pedam… —Viņš uz­pūta elpu plaukstam, izstiepa tas pret kurtuvi un, par spīti aitādas kažokam, nodrebinajās pie visam miesām. — Sa­sodīti auksts, Džesij, ellīgi auksts… Cik tālu tu brauc?

—   Mājup. Uz Dēmovēriju.

de tā Hejs verīgi viņā palūkojas. —Ei, tu neizklausies dikti priecīgs. Vai esi slims, veco Džes?

—   Nē.

Kols neatlaidas un paraustīja viņu aiz dilba. — Kas ta' nu lēcies, drauģel? Vai tik traki, ka draugs nevar palīdzēt?

Džesijs atstaja jautājumu bez ievērības un petigi vēroja ceļu, kas stiepās priekšā. Dc tā I Icjs pēkšņi ierēcās smieklos.

—   Tas no alus. Nu tak no alus, va' ne? Veco Džes, tev sarucis kuņģis. — Viņš pacēla dure savilkto roku. — Tev ir kuņģis ka zīdainim, va' ne? Tu vairs neesi vecais Džess — oi, dzīve ir elle…

Džess palūkojās uz līmeņrādi, pagrieza sildītājā krānus regulētājus, izdzirda uz ceļa izšļācamies ūdeni, satvēra inžektorus, redzēja tvaika izplūdumu, pacēlajiem ievadot katla ūdeni. Klaudzieni dunēja tikpat vienmērīgi. Viņš mierīgi noteica: — Laikam jau vainīgs gan alus. Droši vien jābeidz cilāt glāzīti; klustu vecs.

De tā Hejs atkal vērīgi viņu nopētīja. — Džes, — viņš teica. —Ar tevi kaut kas nav labi, dēls. Tev ir kadas raizes. Kas īsti? Nu lak pastasti…

Viņu nav atstājusi tā sasodīta nojauta. Viņam tā bija jau koledža; likās, viņš nez ka uzmin, ko tu domā, gandrīz tai paša bridi, kad tas iešāvies prata. Tas bija Kola galvenais ierocis; viņš to laida darba, kad «piebrauca» sievietēm. Džesijs rūgti nosmējās un pēkšņi ņēmās stāstīt. Viņam ne­gribējās to darīt, un tomēr viņš to darīja: izstāstīja līdz pēdējam sīkumam. Reiz iesācis, nespēja beigt.

Kols, neteikdams ne vārda, klausijas un tad saka locīties. Locities smieklos. Viņš atmetās pret kabīnes sānsienu, turedamies pie statņa. — Džes, Džes, tu esi vēl vienmēr tīrais puika. Vai die', tā arī neesi mainījies… Ak, tu stulbais saksi… — Viņš atkal saka smieties, vēderu turēdams, un izslaucīja acis. — Ta… ta' viņa tevi smuki atšuva, ko? Džes, tu esi tīrais zīdainis; kad tu iemācīsies? Ko tu dari — tu ej pie viņas ar šito… ar šito… — Viņš gaza ar duri pa Mar­garitas buksēšanas balstekli. — Un ar tik nopietnu un drUmu ģīmi, ak tu, Džes, es tak varu iedomāties to tavu ģīmi! Puis, viņa negrib tavu lielo dzelzs destrier [1] . augstais dievs, ne… Bet es… es tev pateikšu, kas tev jādara…

Džesa lupu kaktiņi noliecas lejup. — Varbūt tu labāk turi muti!

De tā 1 lejs paraustīja viņu aiz dilba. — Ne—~e, klausies jel! Neskaities, klausies! Tev… tev viņai jāpiesit kante, Džes. Tas viņai patiks, nudie' patiks. Tu zini? Uzvelc mugura šikākās drēbes, puis, iegādājies švītīgu mašīnu, pieliec tai zeltītus sparniņus. Tā tu viņu savaņģosi. Tikai neko vairs nelūdz, vecīt. Un neko viņai nejaula, tagad vairs itin neko. Tu esi pateicis, ko gribi, tagad pasaki, ka to dabūsi… Iedod par glāzi alus zelta gineju un piezīme, ka atlikumu no tas tu paņemsi augšstāvā, skaidrs? Viņa irto vērta, Džes, tādu ir vērts savaņģot. Oi, un viņa ir gards kumosiņš…

—   Ej ellē…

—   Ak tu viņu vairs negribi? — De tā Hejs izlikās aiz­vainots. — Es lak tikai gribēju palīdzēt… Vai tev zudusi interese?

—   Ja, — Džesijs apliecināja. — Man tā zudusi…

—   Vai—i—i—i… — Kols nopūtas. —Tas gan ir nelāgi. Jaunu ļaužu mīlestība sagajusi deli… Bet es tev kaut ko pa­teikšu. — Viņš atplauka. —Tu man pasviedi vienu traki labu domu, vecīt. Tu viņu negribi — nu tad ņemšu viņu es. Labi?

Kad tu dzirdi vaimanas, kas nozīme, ka miris tavs tēvs, tavas rokas pasniedzas, lai noslaucītu šļūces vadītājus. Kad pasaule tev krāsojas sarkana un uzplaiksnās liesmas, kad galvā tev dun smagi veseri, tavas acis vēro ceļu, kas tev priekšā, tavi pirksti mierīgi groza stūres ratu. Džesijs dzir­dēja sevi vēsi nosakām: — 1melo, ka ausis kust, Kol, draņķis tu esi bijis vienmēr. Tevi jau nu gan viņa neieķertos…

Kols, pasitis knipi, saka lekat pa kāpsli. — līs, puis, pa pusei jau esmu to paveicis. Ai, viņa ir gan gards kumosiņš… Sitas acis, tas vakar vakara jau maķenīt uzzibsnī ja, va' ne? Tas ir viegli, puis, viegli… Es tev teikšu vienu: varu deret, ka gulta viņa ir gatavā plēsoņa, liet gards kumosiņš, oi—oi, cik gards… — Viņa žesti paradīja, kada tā būs svētlaime. — Mes ar viņu pamatīgi izpriecāsimies piecos dažādos paņēmienos nakti, — viņš apgalvoja. — Un es tev atsutišu pierādījumus. Labi?

Varbūt viņš tā nedoma. Varbūt melo. Bet ne. Es Kolu paz.istu, un Kols nemelo. Var šo ne. ,la viņš apgalvo, ka to izdarīs, tad arī izdarīs… Džesijs atieza zobus, taču jautrības šajā smaida nebija. — Dari gan ta, Kol! Iedresē viņu. Pēc tam es viņu tev atņemšu. Labi?

Dc tā I lejs pasmejas un saņēma Džesiju aiz pleca. — Džes, esi gan tu puika…

Uz mirkli iezibsnijās gaisma — priekšā labaja pusē, kadu gabalu iekšā tīreli. Kols apsviedās apkart, acis iepletis ska­ujas, kas tur bijis, un tad atkal palūkojās Džesija. — Vai redzēji?

—   Redzēju. —Tas skanēja skaudri.