De tā 1 lejs nervozi palūkojas gar kāpsli. — Vai tev ir ierocis?
— Kāpēc?
— tā draņķa uguns. Laupītāji…
— Ar ieroci laupītājiem pretī nestājās.
Kols pagrozīja galvu. — Cerams, ka tu zini, ko dari…
Džesijs atrava vaļa kurtuves durtiņas un lava izplūst spilgtam gaismas kūlim un svelmei. — Piemet klat…
— Ko?
— Piemet kurināmo]
— Labi, — sacīja de tā 1 lejs. — 1 .abi, lieliski… — Viņš savicināja liekšķeri un piebēra kurināmo. Aizvēris durtiņas, viņš izslējās. — Es tevi mīlu un drīz pametīšu, — viņš teica. — Kad pabrauksim garam ugunij. Ja pabrauksim garām…
Signāls —ja tas vispār bija signāls — vairs neatkārtojās. Tīrelis pletās ap viņiem tukšs un tumšs. Priekšā gaidīja gara kalnu grēda, Lēdija Margarita smagi tusnīja, stumdamas augšup pirmajā. Kols vēlreiz nemierīgi palūkojas apkārt, izliecas no kabīnes, lai pamestu skatienu atpakaļ uz visu karavānu. Nakts tumsa, tikko saredzamas, slejās augstās, ar brezentu apvilktas kravas. — Džesij, ko tu ved? — viņš pavaicāja. — Vai tu ved preces?
Džesijs parauslija plecus. — Vedu vairumtirdzniecībai. Barību liellopiem, cukuru, žāvētus augļus. '1ās nu nav puļu vērts.
De tā Hejs, pilns rupju, pamāja ar galvu. — Kas tad ir pēdējā piekabē?
— Brendijs, daži zīda baķi. Mazliet tabakas. Zāles lopu ārstēšanai. Dzīvnieku kastrēšanas rīki. —Viņš pašķielēja uz Kolu. — Izolācijas auklas. Nekāitīgas.
Kols atkal norūpējies sadruma, bet tad sāka smieties. — Džes, tu tak esi un paliec īsts puika! Patiesi velna zellis… Tā tak ir liela krava, vecais draugs. Labas mantiņas, ko zagt…
Džesijs pamaja; viņš jutas iztukšots. — Desmit tukstošus sterliņu mārciņu vērta. Paris simtu šurp vai turp.
De tā Hejs iesvilpās. —Ja—n. Tas nu ir krietns vezums…
Viņi pabrauca garām vietai, kur bija pazibējusi gaisma, un atstaja to aizmugurē. Ceļa bija pagājušas gandrīz divas stundas, ilgi vairs nebūs jābrauc. Margarita bija nodārdinājusi leja no pirmās kalnu grēdas un rāpās otra. Meness izlīda no mākoņiem, bija saskatāma gara ceļa josta, kas stiepās lalak uz priekšu. Viņi bija jau gandrīz pārbraukuši pāri tīrelim, Dērnoverija slejas turpat pie apvāršņa. Džesijs redzēja, ka pa kreisi aizstiepjas taka, bet tad mēness, ictīdamies mākoņos, pameta to tumsā.
De tā Hejs paspieda Džesija plecu. — Nu tu būsi drošība, — viņš sacīja. — Esam tiem neliešiem garām… Ar tevi viss būs labi. Es nu kāpšu ārā, vecais draugs, paldies par braucienu. Un neaizmirsti par to mazo skuķi. Faknaibi viņu, kad es tev saku. Labi, vecīt?
Džesijs pagriežas un cieši palūkojas viņa. — Sargi labāk pats sevi, Kol, — viņš pieteica.
Kolins izmetās uz pakāpiena. — Ar mani viss būs pa pirmo. Uz usiņu. — Viņš atlaida turekli un pazuda nakti.
Taču viņš nebi ja aprēķinājis barela ātrumu, pavēlas uz priekšu, apmeta kūleni raupjaja zāle un. muti atņirdzis smaida, apsēdas. Tvaikmašīnas kravas piekab ju lukturi jau attalinājās. Viņam visapkart bija dzirdami trokšņi, uz. debesu fona redzami seši jātnieku stāvi. Viņi veda pavadā septīto zirgu, kam segli bija tukši. Kols redzēja atri pazibam šautenes stobru, smagnēja stopa apveidus. Lielceļa laupītāji…
Nebeidzis smieties, viņš pieceļas un ieleca seglos brīvajam zirgam. Aizbraucošais vilciens pamazam pazuda zemos miglas vālos. De tā Hejs pacēla roku. — Pēdējais vagons. — Viņš iespieda papēžus zirgam sānos un līdzenos rikšos devās uz priekšu.
Džesijs uzmanīja savus līmeņrāžus. Visaugstākāis spiediens, tvaika katlā simt piecdesmit mārciņu. Lūpas viņam joprojām bija bargi sakniebtas. Ar to nepieliks; lejup pa šo nākamo nogāzi, pēc tam līdz pusei augša kalna, tieši lur viņi Margaritu panaks. Viņš pabīdīja regulatoru līdz vistālākajai pozīcijai; Lēdija Margarita atkal saka palielināt ātrumu, pagāzelēdamās, līdz riteņi atrada sliedes. Divdesmit piecu judžu atruma tā sasniedza nogāzes apakšu un palcninaja gaitu, kad tvaika zirgs juta, ka veltīgi pūlas pavilkt smago karavanu.
Kaut kas ar skaļu blīkšķi atsitas pret līdzas esošo buksēšanas sakabi. Virs galvas nošviksteja bulta, lidojuma icgaismodama debesis. Džesijs pasmīnēja, jo tagad nekām nebi ja nozīmes. Margaritu burbuļoja un auroja; Džesijs tagad redzēja jātniekus: tie auļoja abas puses. Pazibēja kaut kas blāvs — tā varēja but aitadas kažoka mala. vēl viens satricinājums, un viņš saspringa, gaidīdams mugura ar joni ieurbjamies stopa izšautas bultas dzelzs uzgali. Nekā. Taču tas Kolam de tā I lejam bija raksturīgi: viņš atņems tavu sievieti, bet neatņems tavu cieņu, viņš nolaupīs tavu kravu, bet nepaņems tavu dzīvību. Bultas lidoja vēl un vel, (aču ne uz. lokomobili. Džesijs, pastiepies augšup, lai palūkotos pāri piekabju kravām, ieraudzīja — pēdējā platformā aizdedzies brezents.
Nu Lēdija Margarita, aiz dusmām elsdama, ar pūlēm bija uzrāpusies nākamajā kalna līdz pusei. I Jguns atri pletās plašuma, liesmu meles laizījās aizvien tālāk uz. priekšu. Drīz vien tas sasniegs nakamo platformu. Džesijs pastiepa roku lejup. Viņš leni, negribīgi satvēra saujā avārijas atkabi. Tad atlaida to vaļīgāk, pacēla uz. augšu, juta, ka aizturis ataķējas, dzirdēja, ka tvaikmašinas duna klust slābākā, jo viena piekabe atlaista vaļa. Si degoša platforma palcninaja gaitu, nodrebēja un sāka ripot projām — atpakaļ no priekšējas daļas. Jātnieki joņoja tai pakaļ. Platforma pa nogāzi ripoja arvien ātrāk, jātnieki, bara drūzmēdamies ap to, bļaustījās un pūlējās, zvetējot ar apmetņiem, noslāpēt uguni. Kols vienā paņēmienā aizdrāzās viņiem garām, izmetās ārā no segliem un lēca. lād parāpās augšup, iebļāvās, un laupitaji ieaurojās smieklos. Nostājies ritošās kravas virsotnē, ar brīvo roku mādams visapkārt, viņu vadonis, tēlojot varoni, čurāja liesmas.
Lēdija Margarita bija uzrāpusies kalna gala, kad mākonis virs galvam iezibsni jas baltā spožumā. Eksplozija nogrāva
ka milzu palagas cirtiens; sprādzienā vilnis atsitas pret piekabēm, sagrieza tvaika mašīnu uz ceļa greizi. Džesijs ar pūlēm virzienu iztaisnoja, klausīdamies, ka no tālajiem kalniem grand atpakaļ atbalsis. Viņš izliecas āra par kāpsli un nekustīgi vērās pāri kravas platformām. Aiz. tam tālumā mirgoja liesmiņas: tur bija atradusies elles mašīna — četrdesmit muciņas smalka šaujampulvera, apkrautas ar ķieģeļiem un dzelzs lūžņiem. Tā bija nopļāvusi ielejā visu, kas dzīvs.
Ūdens līmenis bija zems. Džesijs atvēra inžektorus, pār• baudīja spiedienu. — Mums visiem jādzīvo, ka protam, — viņš sacīja, nedzirdēdams pats savus vārdus. — Mums visiem jādzīvo, ka protam. — Streindža firma nebi ja celta pēc gļēvuļu likumiem; ja kāds tai kaut ko nolaupīja, tad — veseli ēduši!
Kaut kur kāds scmafors ar savos sanu at zaros iespraustam lapam aizsūtīja vēsti Avāri ju uzraudzībai. Lēdija Margarita ar piekabju kravu bega uz Dērnovēriju, kuras nami drūzmējas netālu priekšā Froumas blāvajā, sudrabotajā ieloka.
Otra tūre SIGNALIZĒTĀJS
Zeme visās pakalna puses stiepās augšup garas, plankumainās svērdas, pamazam gaistot saltaja miglā, līdz talo kalnu apveidi saplūda ar kūpinātam pienam līdzīgajām debesīm. Pāri klajumam nenorimdams auroja salts vējš, dzīdams sev pa priekšu sniega vērpetes. Sniega virpuļi atri sagriezās un tad izgaisa ka regi, vienīgie kustīgie teli lielajā tukšumā.
Nedaudzie koki auga skupsnas, mazas birzitēs un locījās vēja, ka sargājoties savijuši zarus kopa, atgādinādami gludus, izliektus, trulus lemešus. Kāda birzite auga paša pakalna virsotne, un zem zemakajiem zariem, kas sargāja no vēja, ar seju sniega gulēja kāds jaunietis. Viņš nekustējās, tomēr nebija gluži nesamaņa, laiku pa laikam augums nodrebēja krampjos. Viņam varēja būt gadu sešpadsmit vai septiņpadsmit. Viņš bija gaišmatains, no galvas līdz kājām ģērbts tumšzaļas adas formas tērpā. Apģērbs daudzās vietas, sakot ar pleciem pāri mugurai līdz jostas vietai un talak pār gurniem un kāju augšstilbiem, bija pārplēsts. Caurumos vīdēja gaišbrūna ada, un pa to lēni ritēja gaišsarkanas asinis. Tas bija iesukušās apģērba zaļajā ādā. Jaunieša garie mati savēlušies. Viņam līdzās atradās somiņa ar binokli, bez. Ceisa stikliem neviens Signalizētāju ģildes darbinieks vai māceklis nekād negaja arā no mājas. Līdzās gulēja arī duncis; ieroča asmens bija aptraipītas ar asinīm, spals atradās netālu no izstieptas labās rokas. Roka pati bija ievainota, virspusē pāršķelti visi pirksli un visdziļāk īkšķa pamatne. Ap roku sniega bija izplūdis sarkans asiņu aplis.