— Nu — nu, — viņš noteica. — Laikam tak esam noķēruši mazu spiegu. Kas tu esi, puis?
Zēns aplaizī ja lūpas un izbi jies nopīkstēja: — Rā — als Biglends, ser…
— Un ko ta' tu te dari?
Rafs atkal aplaizīja lūpas, palūkojās uz torni, nelaimīgs pastiepa lūpas, paskatījās uz zāli, tad alkal uz signalizētāju un atri novērsās. — Es… ese…
Nezinādams, ka paskaidrot, viņš apklusa. Kalngala krakšķeja un klabēja tornis. Seržants notupas un, joprojām viegli smaidīdams un miegdams acis pret zenu, pacietīgi gaidīja. Roka nesto somu viņš nolika blakus zale. Rāfs nosprieda, ka seržants bijis pilsētiņa paņemt pēcpusdienas maltīti; viena no Eivberijas vecajām kundzēm bija nolīgta gatavot ēdienu dežurējošajiem signalizētājiem. Par Silbcrijas stacijas darbu puika zināja tikpat ka visu.
Sekundes pārvērtās minūte, vajadzēja atbildei. Rafs, juzdamies gandriz, vai izmisis, saņēmās un lad klusībā brīnījās par vārdiem, kas, šķietami neko neapdomājot, neapzinali pagadījās uz mēles. — Ludzu piedošanu, ser,
— viņš smalka balstiņā izgrūda, — es skatī jos uz. I—torni…
— Kāpēc?
— Es…
Alkal jaunas grūtības. Ka lai izskaidro? Ģildes noslēpumus tak nedrīkst atklat pirmajam pretimnācējam. Signalizētāju kodus un citus dziļākus noslēpumus nodod tālāk bezgalīgi piesardzīgi — ģimenēm, kam pieder priekšrocība nēsāt zaļos formas tērpus. Seržanta apvainojumam spiegošana bija sava taisnība, taču skanēt tas skanēja baigi.
Ģildes loceklis nāca viņam palīga. —Vai tu maki lasīt zīmes, Rāf?
Rafs sparīgi papurināja galvu. Neviens vienkāršs cilvēks tak neprot lasīt no torņiem raidītās zīmes. Neviens vienkāršs cilvēks to nemūžam arī nedarītu. Duša saskrēja papēžos, taču balss atkal, neprasīdama atļauju, ierunājās. — Nē, ser, — tā drebot un tomēr apņēmīgi izdvesa. — Bet man dikti gribētos iemācīties…
Seržants sarauca uzacis. Viņš iekārtojās crtak, uzlika rokas uz ceļgaliem un iesmejas. Un tad pagrozīja galvu.
— Tātad tu gribētu mācīties… .lā, arī desmitiem karaļu un laba tiesa augstdzimušo džentlmeņu naktis labāk gulētu, ja mācētu lasīt semafora zīmes. — Runātāja seja pēkšņi kļuva barga.
— Puis, — viņš sacīja, — lu par mums zobojies…
Rāfs jaudāja tikai atkal mēmi pakratīt galvu. Seržants,
joprojām tupēdams, lūkojās pāri zēnam tale. Ratam gribējās paskaidrot, ka viņš nekād pat apslēptākajos sapņos nav iztēlojies sevi par signalizētāju, mele pali ņēmusi un atraisījusies, izpļāpājot kaut ko neiespējamu un aplamu. Tomēr nu viņš vairs to nespeja pakustina!; zaļa vira klātbūtne atņēma valodu. Klusums ieilga. Zēns izklaidīgi vēroja, ka pa zāles stiebru zvalstīdamās rāpo vabolīte.
— Kas ir tavs tevs, zēn? — Zaļais pēkšņi noprasīja.
Rāts nori ja kakla sakāpušo kamolu. Nu viņš nešaubījās,
ka dabūs sukas un viņam aizliegs spert kaju torņa tuvuma vai verot zīmes. Acis it ka kaut kas iedzēla, tātad nav tālu no asarām, tas jau gatavas līt straumēm. — Tomass Biglends no Eivberi jas, ser, — viņš sacīja. — Sera Viljama M—Maršala rakstvedis.
Seržanls palocīja galvu. — Un tu gribētu mācīties, ka strada torņi? Tev prāts nesas uz signalizēšanu?
— Ja gan, ser…
Zaļais, protams, runaja modernajā angļu valoda, ka runaja amatnieki un tirgotāji, nevis ka rupjie bezdzimtenes klaidoņi, kas verveleja caur degunu. Taču zens viegli iejutās arī signalizētāju vecmodīgajos izteicienos, ko tie dažkārt lietoja sava vidū.
Seržants pēkšņi ievaicājās: —Vai grāmata esi ielauzī jies, Rāt"?
— Ja gan, ser… — Tad viņš nedroši piebilda: — Ja tie vārdi nav dikten gari…
Ģildes loceklis atkal iesmejas un papliķcja zēnam pa muguru. — Nu, Rāt' Biglenda jaunskungs, tu, kas gribētu but signalizētājs un kas prot lasīt gramatu, ja vārdi taja nav dikten gari, tad, lai arī — Dievs ir mans liecinieks — manas gramatu zinības nav visai plašas, tomēr varbūt es varēšu tev palīdzēt, ja neesi melsis muļķības. Nāc! — Viņš piecēlās un devās torņa virziena. Ral's pavilcinājas, samirkšķināja acis, tad uztrūkās kājās un aizrikšoja Zaļajam nopakaļ. Aiz. brīnumiem griezās galva.
Viņi devas augšup pa laku, kas slīpi izvijas ap pakalnu. Seržants iedams pastāstīja, ka SiIbēri ja 973 esot piederīga (' posma līni jai, kas sākoties Londīnijas tuvuma no lielas Pontesas releju stacijas un tālāk stiepjoties uz. Aquae Sulis. Apkalpe… taču apkalpi Rāts pazina ka piecus pirkstus. Kopa ar seržantu pieci cilvēki. Viņu mājiņas slejās atstatu no citam, neliela pakalna prom no ļaudīm. Signalizētāju mājiņas vienmēr ceļa patalak, las palīdzēja glahat Ģildes noslēpumus. Ģildes locekļi nemaksāja desmito tiesu vietejai zemes īpašumu pārvaldei, nepakļāvās nevienam citam kā vienīgi saviem priekšniekiem un. lai gan teorētiski bija atbildīgi kopīgo likumu priekšā, īstenībā baudīja neaizskaramību. Viņu pašpārvalde darbojās pēc pašu bargajiem likumiem; un vajadzēja but vai nu izcili drosmīgam, vai pilnīgam muļķim, lai uzdrīkstētos ķerties klal bagātakajai Ģildei Anglijā. Seržants bija sacījis skaidru patiesību: ja jau karaļi gaidīja uz viņu vēstīm tikpat dedzīgi ka parastie ļautiņi, tad signalizētājiem nebija no ka baidīties. Pāvesti, skauzdami viņu neatkarību, varēja pieķerties sīkumiem, taču pati Roma bija pārāk atkarīga no semaforu torņu tīkliem, kas pārklājā visu kontinentu. Tai atlika vienīgi lugt un sūdzēties. Līdz šim Ģilde bija nosargājusi brīvību, cik nu kaut ko tādu Karojošas Baznīcas pārvaldītajā puslodē vispār varēja nosargāt.
Lai gan Rāts pietiekami bieži bija redzējis signalstacijas iekšpusi sapņos, īstenība viņš spēra kaju tur pirmoreiz. Pie koka sliekšņa viņš spēji apstājās: līdzīgi rokam taustāmam šķērslim sirdi auga bijība. Zēnam aizravas elpa. Agrāk viņš nekād nebija lik tuvu pienācis tornim; spārnu šalkoņa un klaudzoņa, desmitiem sīko savienojumu švīkstoņa viņa ausīs skanēja ka muziķa. No šis vietas varēja saredzēt tikai virs celtnes jumta uzstādītās lielās signālierīces augšgalu. Lakotās koka spāres spīdēja oranžas ka kuģa masti; semafora spārni ceļas augšup un laidas lejup, tumši iezīmēdamies debesis. Viņš varēja saredzēt nostiprinājumu ligzdas un cilpas netālu no spārnu galiem, kur slikla laika vai nakti (ja nācas nosutil kadu ārkārtīgi svarīgu vesti) varēja ievietot lapas. Viņš bija tādas ugunis redzējis metam gaismu jūdzēm tālu pāri klajumam tonakt, kad nomira vecais karalis.
Seržants atvēra durvis un mudinaja, lai zens iet iekšā. Puika staveja ka piekalts pie sliekšņa. Gaiss telpa bija svaigs, taču reize te vēdīja arī vīrišķīgi smārdi, laku, eļļu un tabakas dūmu sajaukums. arī iekštelpa nez kapee atgādināja kuģi. Tā bija plaša un zema, ietilpīgākā nekā likās, skatoties no kalna pakajes. Te atradās krāsns, patlaban tukša, spīdīgi melna ar spoži noberztiem vara rotājumiem. Iekšā bija ielikts stingri izstiepts, gluds, sarkans kreppapīrs; durtiņas atstatas mazliet pavērtas, lai redzetu, cik iekšā tīrs. Dēļu sienas bija nokrāsotas gaišpelēkas; tai vieta, kur zem dēļiem atradās dūmvads, bija akurāti piesprausts dežūru saraksts. Viena (elpas kaktā karājās spilgtkrāsaini diplomi ietvaros, zem tiem vīdēja stipri pabalejusi dagerotipija; kura varēja saskatīt vīru pulciņu, kas stāvēja ļoti augsta signāltorņa priekšā. Cita telpas stun atradās guļvieta ar glīti salocītu segu kaudzi kājgalī; virs guļvietas karajas ar roku zīmēts attēls — smejoša meitene ar Ģildes locekļu zaļo cepuri galva un visai maz drēbēm mugura. Rata skatiens drusku mulsā bērnišķīga vienaldzība paslīdēja tai pari.