Telpas vidu atradās balti krāsotā, četrstūrainā signalmasta pamatne; apkart tai stiepās neliels, gluds, viru pazoļu noberzts paaugstinājums, uz kura stāvēja divi Ģildes locekļi. Rokas viņi turēja garas sviras, kas cilaja semafora spārnus, — no svirām augšup stiepās vilces tauvas. Vietas, kur tās gāja cauri griestiem, bija aptītas ar baltu buraudeklu. Gaismas lūkas abas mehānismā pusēs bija atvērtas, lai ielaist u iekšā jūli ja silto gaisu. Trešais dežurējošais signalizētājs staveja pie austrumpuses loga, pielicis pie acīm talskali un nepārtraukti mierīgā balsi skaitīdams: — Pieci… vienpadsmit… trīspadsmit… deviņi… — Sviru viri atkārtoja kombinācijas, drebinādami milzīgos rokturus, uzguļoties tiem ar visu ķermeņa svaru, lai paceltos augšējie signālsparni, un veikli izmantoja lejupslīdes speķu nakamā numura pārraidei. Vīri strādāja, sakopojuši visu uzmanību, taču gaisotne nebija sasprindzināta; viss šķita ritam ļoti viegli un ierasti. No statņiem uz jumta nokarājās parbaudes ierīce, kas turpat vīriem priekšā atkārtoja spārnu stāvokli, taču signalizētāji tikai retumis pameta uz to skatienus. Gadiem ilgais darbs bija piešķīris viņu kustībām tādu veiklību, ka tas šķita gandrīz tikpat vijīgas kā baleta soļi un pozas. Augumi izliecas, sastinga, izrakstīja sarežģītas ārābeskas, koku kraksti, signālu klusa dūkoņa piepildīja telpu līdzīgi vienmuļai bišu dūkoņai, kas ieai ja miegā.
Neviens neveltīja uzmanību ne Ratam, ne seržantam. Ģildes loceklis atkal mierīgi atsāka stāstīt, kas še notiek. Gara vests, kas nu jau turpinājusies gandrīz stundu, ir no Londīnijas saņemtais graudu un gaļas pašreizējo cenu saraksts. Ģildes sistēma bija nenovērtējams palīgs visas valsts tautsaimniecības vadīšanā; zemkopji un tirgotāji, ņemot Londīnijas cenas par mērauklu, zinaja, tieši cik jamaksa, pārdodot citiem un pērkot sev. Ral's aizmirsa, ka jutis vilšanos; ausis dzirdēja vārdus, prāts tos iegaumēja un noglabāja sava krātuvē, acis vēroja, ka rakstus maina Ģildes viri, kas it ka bija pašu vadītas čīkstošās, klaudzošās mašīnas daļa.
Sini bridi pārraidītās ziņas, ko seržants nodēvēja par «cenu palagu», aizņēma likai daļu signalizēšanas laika; bieži teksts, lai nodrošinātu, ka to neizmantos nepareizos nolūkos, bija gandrīz pilnīgi šifrēts. Pašreizējiem skaitļiem, piemēram, bija līdz tumsai jānokļūst zināmos centros, to vidu Aquae Sulis. Ka lai tie tur nokļūst, pa kadu ceļu lai dodas, bija galvenokārt atkarīgs no signalizācijas atzara, caur kura staci jam skaitļi izgāja. Bija nepieciešama pieredze līdz ar zināmu intuīciju, lai vadītu signālus tāda virziena, kas ļautu izvairīties no informācijas pārslogotām līnijām; un, protams, kamēr līniju izmantoja viena virzienā kā pašreiz, kad sīka informācija virzījās no austrumiem uz rietumiem, lielas grūtības radītu vajadzība raidīt arī uz citu pusi. īstenībā bija iespējams pārraidīt divus ziņojumus dažādos virzienos vienlaicīgi, un A klases torņos to bieži darīja. Kad tas notika, katrs trešais cipars no vests, ko sūtīja uz ziemeļiem, varēja kļul par daļu ziņa, kas virzījās uz dienvidiem; stacijas raidīja šādu vesti pa daļām — te uz vienu pusi, te uz otru. Taču vienlaicīgu signalizēšanu nevarēja ciest pat Ģildes vīri. Lai to darītu, līnija jaattīra no visa cita, javienojas par piemērotu šifru; janostada divi uzraugi, kas pcc kailas izkliedz norādījumus signalizētajiem; tomēr pat vislabāk vaditajas staci jās pēc visnenozīmīgākās pārskatīšanās varēja izcelties pilnīgs sajukums, un tad bija nepieciešams atsaukt visu iepriekšējo un sākt no gala.
Seržants ar rokam paradīja atsaukuma signālu, ko tāda reize lietotu tornis, kas pieļāvis kļudu: semafora spārni trīsreiz līmeniski pavezejas uz sāniem. Drūmi pasmīkņādams, viņš sacīja: ja tā kaut kas notiekot, tad kaut kur varot noripot galva. A klases torņa komandierim jābūt vismaz majoram, vīram ar divdesmit gadu vai pat ilgāku pieredzi. No tāda sagaida darbu bez. kļudam, un viņam savukārt jāraugās, lai kļūdas nepieļautu padotie. Rāfam alkal saka reibt galva; viņš ar jo lielāku cieņu pavēras uz seržanta nonēsāto zaļas adas mundieri. Nu viņš saka neskaidri apjaust, ko īsti nozīme but par signalizētāju.
Beidzot ziņas ar semafora spārnu skaļu klaboņu bija noraidītas. Uzraugs palika stāvam sava vietā, turpretī signalizētāji nokapa leja un pirmoreiz pievērsa uzmanību puišelim. Atgajuši nost no semafora svirām, viņi šķita daudz normālāki un nekādās bailes neiedvesa. Rāfs viņus labi pazina: viens bija Robins Videns, kas, iedams uz. staciju un nākdams no tas mājās, bieži ar viņu sarunajas; otra vārds bija Bobs Kami, un viņš svētkos ķegļu speles laika mēdza iebelzi dažam labam ciematniekam pa galvu. Šie abi parādīja Ratam šifru grāmatas, kuras melnos, numurētos kvadrātos bija iespiestas neskaitāmas sarkanas zīmes. Viņu arī pacienaja ar pusdienām. Mājas gandrīz vairs nebi ja prata. Pret vakaru pienāca vēl viena ziņa no rietumiem; viri sacīja zēnam, ka tā domāta policijai, un spārni vezedamics un klaudzēdami aizsūtīja to tālāk. Rafs tikai krēslā devās projām no stacijas, degunu gaisā — un kas to būtu domājis? — ar diviem šķindošiem pensiem kabata! Tikai krietni vēlāk, guļot gulta un pūloties iemigt, viņš aptvēra, ka piepildījies senlolotais sapnis. Beidzot viņš tomēr iemiga, bet sapņoja atkal par semaforiem — ka naktis lapas to spārnos rūkdamas liesmo prel tumšzilajām debesim. Pensi palika kabata uz. visiem laikiem.
Tā ka bija pagadījusies neapstrīdama iespēja, vēlēšanās kļūt par signalizētāju auga auguma, un zēns, ja vien varēja, pavadīja laiku noslēpumainā, aizvēsturiska, augstā pakalna uzceltajā SiIbērijas stacija. Tēvs uz viņa prombūtni lūkojas pavisam greizi. Ar mistera Biglenda ierēdņa algu tikko pietika, lai paēdinātu septiņus dēlus; ģimene bija spiesta pati sev izaudzēt pārtiku, un tādam darbam svarīgs bija katrs roku paris, taču nevienam nebija ne jausmas, kur Rāts tik bieži pazūd; viņš pats par to neieminējās ne pušplēsta vārda.
Slepus nočieptajās stundas viņš iemācījās vairāk par trīsdesmit signālspārnu pamatpozīcijam un kaut ko no visparastākajam grupēšanas virknēm: vēlāk viņš varēja nogulties pie Silberijas pakalna un noskaitīt lielāko daļu numuru sev pašam, kaut gan, nepazīstot šifrus, joprojām nebija saprotams saturs. Reiz. seržants Grejs lika viņam nostāties uzrauga vietā, un viņš pavadīja svētlaimīgu pusstundu, kuras laika tika pieņemts ziņojums no Marlboro kapam. Rafs stāvēja ka sastindzis, ar nosvīdušiem pirkstiem aptvēris Ceisa stiklus, un lasīja numurus tik skaidra un skaļa balsi, cik vien spēja, lai aizmugurē stāvošie signalizētāji tos saprastu. Seržants no telpas otra gala nemanāmi sekoja viņa ziņojumam. Kļudu nebija.
Desmit gadu vecumā Rafs bija apguvis visas zināšanas, kas bērnam šaja vecumā bija paredzētas. Vajadzēja izlemt svarīgo jautājumu, ko darīt lalak. Sapulcējās visa ģimene: tevs, māte un trīs vecākie deli. Rats nepamirkšķināja ne aci; viņš zināja — bija to zinājis jau nedēļām ilgi —, kādu likteni ģimene viņam izvēlējusies. Viņu nodos par mācekli vienam no četriem pilsētiņas drēbniekiem, tie visi bija maza auguma salikuši vecīši, kuri, kajas sakrustojuši, sēdēja līdzīgi vientuļniekiem aiz drēbju baķu mūriem un vājā sveces gaisma šuva tik cītīgi, il ka no tā būtu atkarīga dzīvība. Rals gandrīz nemaz arī negaidī ja, ka viņam ko vaicās, tomēr «formas pcc» aizsūtīja viņam pakaļ un noprasīja, ko viņš gribot darīt. Tad nu pienāca mirklis, kad spert visu ārā.
— Es pilnīgi noteikti zinu, par ko gribu kļul, — Rafs noskaldīja. — Par signalizētāju.
Bridi valdīja klusums; lad uzbrazmoja skaļi smiekli. Ģilde tak nevienu svešu nelaiž! Rāta tēvs lik tikko saskrabinašot, lai samaksatu par mācībām skrodera amata. Un, ja runa par signalizētājiem, neviens Biglends savu mūžu neesot bijis signalizētājs un nebūšot ari. Nu bet… Tas tak ļautu visai ģimenei pakapties augstāk! Ja viens no dēliem valkatu zaļo mundieri, pilsētniekiem vajadzētu lūkoties uz. viņiem no apakšas uz augšu. Ne, tas nu esot aplamības!