Rafs, piesarkušiem vaigiem, lūpas sakniebis, sēdēja klusu un lava, lai viņi pabeidz. Viņš jau bija zinājis, ka tā bus, un lieliski aptvēra, kas jādara. Viņa savaldība iedzina ģimeni apjukumā. Viņi tiktai nomierinājās, ka zobgalīgā nopietnībā noprasī ja zēnam, ka tad viņš grasoties savu dižo plānu īstenot. Nu bija īstais laiks otram pārsteigumam.
— Iesniegšu Ģildei lugumu atļaut man kārtot iestājeksāmenus pcc vispārējiem noteikumiem, — viņš noskaitīja no galvas iemācītos vārdus. — Par mani aizliks vārdu seržants Grejs no SiIbēri jas torņa.
Atkal iestājās klusums. Tad tēvs neveikli noklepojās. Sēžot mirkškinadams acis aiz brillu stikliem un košļādams planas ūsas, misters Biglends izskatijas pēc veca teķa.
— hm, es nu gan nezinu, — viņš teica. — Hm… — Bet Rafs jau bija pamanījis, ka, iztēlojoties tādu galvu reibinošu godu, tēvam iezibas acis. Ja kails no viņa dēliem patiešām valkātu zaļo mundieri…
Pirms ģimenes locekļi paspēja pārdomāt, Rats uzrakstī ja oficiālu vēstuli, ko pats nogādaja Silberi jas stacija; taja ļoti pieklājīgi bija lūgts, vai seržants Grejs nchutu tik laipns un neiegrieztos pie mistera Biglenda apspriesties par dēla iestāšanos signalizētāju koledža Londinijā.
Seržants turēja vārdu. Viņš bija bezbemu atraitnis; varbūt Rāfs daļēji aizstāja dēlu, kurš viņam nekād nebija dzimis, varbūt arī viņš saskatīja zēna pats savu kādreizējo jauneklīgo sajusmu. Viņš atnāca nakamaja vakara, mierīgi, ka pastaigādamies soļodams pa ielu un pieklauvēdams pie Biglendu durvīm; Rafs, vērodams viņu no guļamistabas, kas bija kopīga ar brāļiem un atradās virs lieveņa, snukņaja par kaimiņiem: tie, kaklus izstiepuši, blenza uz atnacēju. Visa ģimene bija ka spārnos; no saimniecības līdzekļiem saskrabinata nauda vīnam un svecēm, ēdamistabā galds apklāts ar tīru galdautu un greznots ar sudrablietām, un visi centas atstāt pēc iespējas labu iespaidu. Misters Biglends, protams, jutas ļoti jauki, un. kad seržants pēc stundas devas projām, viņam kabata bija teva parakstīta piekrišana. Rāfs pats redzēja, ka noraida signālu, kura l.ondīnija tika lūgta alsulit nepieciešamos norādījumus, ka gatavoties koledžas gadskartejiem eksāmeniem.
Ģilde ik gadu uzņēma divpadsmit zēnus, un sacensoņu skaits bija liels. Nedaudzajās nedēļas, kas bija palikušas Rāta nciba, viņam bez žēlastības dzina galva zināšanas; seržants mācīja visus iespējamos signalizacijas veidus, kuru zinašanu pamatoti varēja prasīt, un pilsētiņas garīdznieks, kam pasākums, par spīti paša ieskatiem, arī iedvesa cieņu, uzspodrināja Rāfa skolas grāmatu zināšanas un pulējās pat piebāzt zena sāpošo galvu ar normaņu runātās franču valodas pamatlikumiem. Ratam deva atļauju kārtot eksāmenus; viņš arī ne mirkli nebija pieļāvis, ka varētu to nedabūt, galvenokārt tapēc, ka tāda doma būtu bijusi neciešama. Pārbaudījums notika Sorviodunā, apgabala centra, kas bija vistuvāk dzimtajai pilsētiņai; pēc nedēļas atlidoja vests, ka viņš uzņemts, un norādī jumi, kādas drēbes un grāmatas būs vajadzīgas, ka arī pavēle ierasties Signalizācijas koledžā mēneša laika. Kad viņš, silti ietinies jaunaja apmetnī, Ģildes sagādātā zirga mugurā, divu brūnganas livrejās ģērbtu Ģildes kalpu pavadībā devās uz. Londiniju, visi pilsētnieki bija aiz. skaudības gluži zaļi. SiIbērijas torņa spārni bija nekustīgi, taču, kad Rāfs jaja garām, tos pēkšņi iedarbinaja, un tūdaļ sekoja zīmes: «Sākt!», «Uzmanību tuvakajai apkaimei!» Rāfs, asarām acis, pagriežas seglos un nolūkojās, ka atri liek noraidīti nešifrēti vārdi: «Labu veiksmi!…»
Pēc Eivberijas Londīnija šķila netīra, trokšņaina un veca. Koledža atradās Sitijas muru iejoztā, sena, apdrupuša nama, kaut gan Londīnija jau labu laiku ka bija izplētusies pāri sākotnējām robežām, dienvidos pārmezdamās pāri upei un ziemeļos sasniegdama gandrīzTaibemtn. Ģildes koledžas audzēkņi bija tādi paši trokšņaini, puņķaini puišeļi ka jebkura cita amata mācekļi. Būdami Zaļo mundieru pēcteči, viņi no iedomātas pārākuma apziņas augstumiem nicīgi noraudzījās uz «vienkāršo ļautiņu» bērniem; Rāfs dabūja krietni ciest, līdz virknē guļamistabas kautiņu (kas visi beidzas vairāk vai mazāk asiņaini) pierādīja pārējiem reiz par visam reizēm, ka vismaz jauno Biglendu labāk liki miera. Puikas uzņēma viņu savā vidu ka līdzīgu.
Ģilde — it īpaši pēdējos gados — bija sliekusies piešķirt arvien lielāku uzmanību teorētiskajām zināšanām, un divu gadu ilga apmācība bija ļoti saspringta. Audzēkņiem nācas labi apgūt franču valodu, jo talakajai izglītībai neizbēgami bija viņi jāieved bagātnieku namos. Praktiskas zināšanas vajadzēja arī citas valstī lietotajās korniešu, geļu un vidusangļu valodās; neviens Ģildes loceklis nevarēja paredzēt, kur galu gala viņu nosūtīs strādāt. Zēnus iepazīstinaja arī ar Ģildes vēsturi, mehanikas un kodēšanas pamatiem, kaut gan lielāko daļu praktisko darbu šaja virzienā bija paredzēts veikt uz vietas, mācību stacijās, kas bija izkaisītas pa Angli jas dienvidu un rietumu krastu, ka arī gar Velsas robežām. Zēniem bija nepieciešams kaut cik iepazīties ar «maģi ju»; piemēram, prasme saberzēt dzintaru, kas pcc tam pievilka papīru, varēja noderēt signalizētāja darbā.
Tomēr slrādāt viņš strādāja čakli, tā ka pabeidza kursu ar pietiekami labām atzīmēm, lai profesori justos gluži apmierināti. Prakse viņu nosūtīja tieša ceļa uz. A klases praktisko apmācību kompleksu — Sentadhelmshedas pakalna staciju Dorseta. Rāfam par lielu prieku viņš turp devas ar savu vienīgo īsto koledžā iegūto draugu Džosu Koupu, draisku, melnmatainu zenu, kada Daremas kalnrača delu, tātad arī «ienācēju no malas».
Viņi ieradās Sentadhelmā pēc tradicionālas paražas — «nobalsodami», lai viņus uzņem karavana, kuru vilka sparīga laulera sistēmas tvaika mašīnas darbinata lokomobile. Rāfs nekād neaizmirsa, ka pinnoreiz ieraudzī jis staciju. Tā bija daudz lielāka, ne ka viņš iedomājies, izplētusies varenas klints lezenaja virsotne. Krtibas labad semaforu līni jas dalī ja pēc prāvāko torņu apjoma, un Sentadhelma bija arī mezgla stacija B, C un D klases torņiem. Ap A klases torņu apvienotajām būvēm virknējās rinda mazāku semaforu, kas klabēdami griezās, zibot saules staros. Tiem līdzās bija redzama rinda spilgtu apļu un taisnstūru, kuros, vinčās pacelti, vidēja stacijas lietotie kodu skaitļi. Rāfs, plati iepletis acis, lūkojās, ka viens no tiem rotēja, pagriežot rietumu virziena dzeltenu vairogu ar diagonālu līniju, kas stiepās no kreisas puses augšējā stūra uz labas apakšējo, brīdinot, ka semafors pārraides vidu pārslēdzies no ncšifrcla raidījuma uz divdesmit trešo šifrēto kodu. Viņš pašķielēja uz Džošu, un draugs mundri pacēla īkšķus. Tad abi uzmeta plecos somas un devās uz galvenajiem vārtiem, lai paziņotu, ka ieradušies un stājas ierinda.
Dažas pirmās nedēļas zēni nespēja vien nopriecāties, ka abi ir kopa. Lielas signalstacijas gaisotne ļoti atšķiras no tās, kas valdī ja koledža. Lai cik trokšņaina un trakulīga tā bija šķitusi, tagad likās, ka tā bijusi gatavais klosteris. Mācībās Signalizācijas ģilde bija nebeidzamas cirka spēles: kāpnes ar lejupklumburojošo kazu; Rafs ar Džošu atkal bija nobraukuši paša apakša. Dzīve nu šķita gandrīz nepārtraukta rosīšanās pa virtuvi, kur vajadzēja berzt un spodrināt, skrāpēt un tīrīt ar smilšpapīru. Vajadzēja turēt kārtībā visas telpas, ravēt grantētos darza celiņus un misiņa margas (kas šķita stiepjamies jūdžu garumā) trīt, līdz tas spīdēja un laisti jas. Sentadhelma bija paraugstacija, vienmēr gatava apskatīšanai. Reiz to ar savu vizīti «aplaimoja» pats signalizētāju liēlmestrs ar lordu vietnieku; tad trišana un pulēšana ilga vairākas nedēļas. Un jāuztur kartība tak bija arī torņi, vajadzēja apaļus buraudekla oderējumus maukt uz. lielajiem vadības mehānisma stieņiem un apziest šos stieņus ar balto mālu; jākrāso bija semaforu spārni, jatira to gultņi un jāieziež ar eļļu, jānolaiž leja un jāpaceļ atkal augša kustīgie stieņi, un tas jādara vienādi vien tumsa, pēc tam kad dienas signalizācija beigusies, — un gaužām bieži visnejaukakajos laika apstākļos. Ģildes pusmilitārajā iekārtā noteikti bija jāietver paukošana un šaušana ar loku un stopu, kurus nu jau saka uzskatīt par vecmodīgiem ieročiem, bet kurus Eiropas karos tomēr vēl bieži lietoja.