Pati stacija parspeja Rāta visdrosmīgākos sapņus. Līdz ar duci mācekļu — mazāk to nekād nebija — apkalpe stradaja pāri par simt viru, no kuriem sešdesmit līdz astoņdesmit vienmēr dežurēja vai atradas norīkojumā. Ar kairu no lielajiem A klases semaforiemdivpadsmit viru komanda, seši pie katras lielas sviras, un signalizētāju priekšnieks pārbaudīja, vai darbs rīt saskaņoti, un parraidija talak ciparus, ko skaitī ja uzraugi. Kad stacija strādāja pilna gaita, aina bija iespaidīga: viru rindas pie svirām kustējās tik saskanīgi ka dejolāju grupas; signalizācijas priekšnieki izsauca skaitļus, dunēja kāju soļi pret baltajiem dēļiem, rībēja un čīkstēja vilces stieņi. Simt pēdu augstumā virs jumtiem skaļi atskanēja signāli. Tomēr tas netraucēja žultainajam virsniekam klaigai, ka tā esot nevis signalizēšana, bet «nezinātniskā, stulba koku cilašana». Majors Stouns bija pavadījis gandrīz visu savu darba mūžu mazā C klases staci jā Peninu kalnu grēda, līdz negaidīts paaugstinājums bija apveltījis viņu ar tik atbildīgu pienākumu.
A ziņas vispirms aizlidoja no Sentadhelmas likai līdz Svairhedai un no turienes uz Gcdklifu, kas bija uzcelta kalngala, no kura varēja pārredzēt Vorberovas līci. No tā ceļš turpinājās gar piekrasti uz Gouldenkepu, staci ju, kas atradās sešsimt pēdu augstāk parl.aim.sas zvejniekciematu, lai ar lieliem soļiem aizskrietu uz. rietumiem, uz Somersetu, Devonu un talo Kornvolu, vai ziemeļu virzienā pāri Liela klajuma augstienēm un talak uz. Velsu. Rāfs zināja, ka tur tās ceļo garam Eivbcrijas senajiem akmeņu apļiem. Viņš bieži ar mīlestību domāja par vecākiem un seržantu Greju, tomēr ilgas pēc mājām nejuta. Dienas bija pārāk piepildītas, lai to darītu.
Gadu pēc zēnu ierašanas Sentadhelma un trīs gadus pēc iestašanas Ģildes koledža mācekļiem atlava ar rokām pieskarties semafora stieņiem. Patiesība Džošam bija licies neiespējami gaidīt, un viņš pirms dažiem menešiem bija atveldzējis dvēseli, nosūtīdams draiskulīgu ziņu uz vienu no mazajiem vietējiem torņiem, cerēdams, ka nakts vidu tā paliks nepamanīta. Par savu grēkā krišanu viņš bija tuvu un sāpīgi iepazinies ar kadas zaļas ādas siksnas spradzi, kuru roka turēja neviens cits ka pals majors Stouns. Divi drukni kapraļi pieturēja ogļrača dēlu, kas centas izrauties un brēca. Tas pat Džošu pārliecināja, ka zināmos disciplīnas jautajumos Ģilde nav pielūdzama.
Signalizēšanas apguve bija vēl viens sakums. Ral's drīz saprata, ka semafora svira nav pasīva lieta, kuru var pavilkt ka rotaļājoties; vējam ieklūpot spārniem piestiprinātajās, lielajas, melnajās buras, trīsdesmit pēdu gara mehānisma atsitiens viegli spēja signalizētāju pilnīgi notriekt leja no paaugstinajuma, tapēc A klases komandas koordināci jas trukums varēja nozīmēt un dažkart agrāk bija arī nozīmējis bojāeju. bija kāds paņēmiens, ko varēja iemācīties tikai garas sūra darba stundas: proti, vajadzēja uzmesties uz svirām ar visu augumu, nevis sasprindzināt tikai muguras un roku muskuļus, un izmantot spārnu grudienu, un it ka pašu no sevis ievēzēt sematbru nākama cipara pozīcija. Mēģinot pretoties un neizmantojot atgrudienu, stiprs virs īsā bridi pārvērstos par sviedros piemirkušu lupatu, turpretī iestrādājies signalizētājs nostrādātu pusi dienas un justu visai mazu piepūli. Rafs uzcītīgi ķeras pie darba un pēc sešiem mēnešiem, vienreiz salauzis atslēgas kaulu, varēja lepoties, ka iemaņas apgūtas. Taču lad viņš pirmoreiz saduras ar divvirzienu signalizacijas drausmīgajiem sarežģījumiem…
Pēc diviem staci ja pavadītiem gadiem mācekļus beidzot uzskatī ja par gataviem papildinat signalizētāju rindas. Bija jāiztur visstingrākais pārbaudījums. Tā notikuma vieta vai skatuve bija kails zemes uzkalniņš apmēram pusjudzi no Sentadhelmhedas. Tur bija uzcelti viens otram pretī divi I) torņi ar raidīšanas kabīnēm. Džošam parhaude vajadzēja bul Rāta partnerim. Agra rīta viņus aizveda uz šo vietu un pateica uzdevumu: proti, viņiem vajadzēja abiem pārraidīt no Vecas Derības visu Nehemijas grāmatu, nešifrējot, raidot pēc kartas vienam vienu pantu, otram nākamo un tā līdz galam. Kopa ar atbilstošajiem raidījuma sākuma un beigu vārdiem «Uzmanību! Uztverto apstiprinu!» un «Ziņojuma beigas» līdz ar cipariem katras daļas sākuma un beigās. Bija atļauti vairāki desmit minušu ilgi pārtraukumi, kaut gan abus paklusām bridinaja, ka būtu labāk tos neizmantot; ja viņi reiz nokāps no paaugstinājumiem, diez vai varēs piespiest nogurušos locekļus uzrāpties atpakaļ pie svirām.
Ap mazo pakalnu parasti novietojās novērotāji, kas minūti pēc minūtes darbu parbaudija, atzīmēdami paviršības vai nevīžības. Kad ziņojumi beidzas un novērotāji bija apmierinali, mācekļi drīkstēja doties projām un dēvēties par signalizētajiem. Priekšlaicīgi tas nebija iespējams. Nekās neaizkavetu mācekļus, ja viņi gribētu pārtraukt uzdevuma pildīšanu, pirms to pabeidza. Neviens ne ar vārdu viņiem nepārmestu, neviens arī nesodītu, tikai viņiem tanī paša dienā būtu jāpamet Ģilde, un atpakaļceļa uz to nebija. Daži zēni — nedaudzi — patiešām aizgaja. Citi darba laika sabruka; tiem deva vēl vienu iespēju.
Rāfs nedz sabruka, nedz. aizgāja, kaut arī bija brīži, kad viņam gribējās darīt ka vienu, tā otru. Kad viņš uzsāka raidījumu, saule bija tikko uzlēkusi, kad devas projām, tā rietumos grima aiz apvaršņa. Pirmās divas trīs stundas raizes nedarīja; tad sākās sāpes. Plecos, mugura, pēcpusē un lielos. Pasaule sašaurinājās, viņš vairs nesaredzēja nedz sauli, nedz tālo jūru. Bija tikai semafors, tā rokturi, teksts acu priekšā, logs. pāri klajumam, kas šķira abas būdas, viņš redzeja, kā Džošs stīvi veras uz nebeidzamo, nevajadzīgo darbu. Pamazām Rafu parņema naids pret torņiem, Ģildi, sevi pašu, visu, ko viņš bija darījis, atminam par Silvberiju un veco seržantu Grcju, bet visvairāk viņš ienīda Džošu artā stulbo sieraģīmi, ienīda signālus, kas klaudzēja viņam virs galvas, nez kada ķēmīgā kārtā tie bija kļuvuši par viņa paša auguma pagarinājumu. Līdz ar nogurumu pārņēma transam līdzīga sajūta, kura trūka loģikas un bija pazudusi rīcības jēga. Dzīvē nebi ja nekā, ko darīt, un nekād neko citu arī nebija vajadzējis darīt ka vienīgi stāvēt uz paaugstinājuma, strādāt ar svirām, sajust signālu atgrūdienus, uz kuriem ķermenim bija jāatsaucas, gaidot jaunu grudienu… Priekšmeti acis dubultojās, trīskāršojās, hdz rindas saka drebel un kļuva ncsalasamas; un tomēr parbaude leni virzījās uz priekšu.
Saja pēcpusdienā viņš bez. vārda runas būtu varējis nogalina! draugu, ja vien spētu tam piekļūt klāt. Bet tas nebi ja izdarāms, viņa kajas bija ieaugušas paaugstinājuma, rokas pielipušas pie semafora svirām. Signāli krakšķēja un grabēja, ausis skaļi šalca elpa — gluži ka mašīna. Acis satumsa, teksts un pretējais semafors peldēja tukšuma. Ķermenis it ka zaudēja svaru, locekļus varēja samanīt tikai tapēc, ka tie tikko jūtami nesaprotama karta sūrstēja. Nez ka parraide ar mokām beidzas. Viņš noklabināja pēdējo grāmatas panlu, pavēstīja: «Ziņojuma beigas!», uzgula uz rokturiem, kamēr daļa no viņa, kas vēl spēja domāt, miglaini apjēdza, ka viņš drīkst apstāties. Un tad briesmīgas dusmas viņš izdarīja to, ko staci jas vēsturē bija izdarījis vēl viens vienīgs māceklis. Viņš ieslēdza no jauna signālu «Uzmanību !», necilvēciska skaidrībā burtu pēc burta noraidī ja ziņu «Dievs, sargi karalieni]», noklaudzinaja: «Ziņojuma beigas!», atbildi uz to viņš nesaņēma, pagrūda sviras uz augšu un nostiprināja miera stāvokli: «Avārija: kontakts partrūcis.»Signaltorņu līnija šo trauksmes vēsti nosutis uz sākuma staci ju, turpmākās informācijas virziens mainīsies, un liks atsūtīta brigāde bojājuma novēršanai.