Rafs truli lūkojas uz svirām. Tagad viņš attapa, ka mulsinošas spīdīgas svītras uz tām ir viņa paša asinis. Viņš ar pūlēm atrava nost savainotas plaukstas, atgrūda durvis vaļa ar elkoņiem, paspraucas garām vīriem, kas bija atnākuši pēc viņa, un, nogājis divdesmit jardus, nokrita zālē. Viņu ratos aizgādāja atpakaļ uz Sentadhelmu un nolika gulēt. Viņš nogulēja divdesmit četras stundas un pamodās ar apziņu, ka abiem ar Džošu tagad ir tiesības apmainīt mācekļa rūsganas jakas ar kapucēm pret Signalizētāju ģildes pilnu zaļo formas tērpu. Vakara viņi dzēra alu, aptvēruši kausus ar abām pārsaitētajām rokām, un vajadzēja otro un pēdējo reizi izmantot ratus, lai atgādātu viņus mājās, gulta.
Nākamais mācību posms bija t īra izprieca. Rafs atvadījās no Džoša un devas uz. mājām divu mēnešu atvaļinājumā; tam beidzoties, viņu nosūtīja darbā pie 1 'icgibonu ģimenes. Si bija viena no senākajām dzimtām valsts dienvidrietumu daļa, un tur viņam vajadzēja nostrādāt divpadsmit mēnešus par pāžu — signalizētāju.
Tas bija vairāk parades darbs, kaut gan nacionalās krīzes laika tas acīmredzot varēja prasīt daļu atbildības. Vairums dižciltīgo ģimeņu — ja vien varēja atļauties — pirka no Ģildes tiesības pašiem savu mazu staciju būvei kaut kur personiskajā īpašumā; nelielie li klases torniši bija pat mazāki par l) klases raidpunktiem, kuros Rāfs ar Džošu bija kārtojuši gala eksāmenus.
Tādās vietās, kur tuvuma nebija signallīnijas, netālā apkārtne drīkstēja celt vienu vai vairākas stacijas un nolīgt tām klejojošus signalizētāju mācekļus, kam neļāva šifrēt, taču Ficgibonu lielais, II burta veida celtais nams atradās gandrīz Svairhcdas pakājē, lezena nogāze ar skatu uz. juru. Tam rītā, kad Rāfs te ieradas un palūkojās leja pāri muižas jumtiem, lūpas atiezas smīna. Viņš redzēja savu semalbru uztupinātu starp dūmeņiem: virs tā nepilnas jūdzes atstatuma atradās A klases torņa retranslantors, viņa vecas Sentadhelmas stacijas īsdistances palīgtornis. Pašu Scntadhelmas staci ju aizsedza pakalns.
Viņš iespieda piešus zirga sānos, un tas saka rikšot. Signālus viņš raidīs tieši uz A klases torni, cita maršruta nav. To iztēlojoties, sanāca smiekli, domas skatot majora seju, kad pienāks Sentadhelmas vai Ciouldcnkcpas pasutījums ar lugumu pagādat kurpniekmeistaru. Atdevis militāru godu stacijai, kas viņu izaudzinājusi, jauneklis devas pa nogāzi uz ieleju uzņemties jaunos pienākumus.
Izrādījās, ka tie ir vieglāki, nekā viņš domājis. Ficgibons pats uzturējās augstas aprindas galmā un mājās bija reti, saimniecību vadīja viņa sieva un divas pusaugu meitas. Ka Rāfs bija gaidī jis, lielākā daļa noraidāmo ziņojumu bija saimnieciskas dabas līgumi. IJn viņš baudīja jebkura jauna šādā amata iecelta Ģildes locekļa priekšrocības; vakaros viņu allaž gaidīja silis kaktiņš virtuvē, pirmais kumoss cepeša un visglītākās kalponitcs, kas lāpīja viņa drebēs un apgrieza matus. jūra, kur peldēties, bija ar roku sasniedzama, un svētkos varēja apciemot Dērnovēriju vai Bornmaulu. Reiz muižas robežas savas teltis uzcēla neliels gadatirgus — acīmredzot tā te bija parasts —, un Rāfs pavadīja jauku pusstundu, signalizēdams A klases tornim pieprasījumu piegādāt degvielu tvaika dzinējiem un gaļu danču lāčiem.
Gads aizritēja ātri; vēla rudeni jaunekli, kas tagad bija paaugstinals par signalizētāju kaprali, pārcēla uz citurieni, un viņa vietā atnāca jauns. Lai statos sava pirmajā albildigaja darba, Rāfs devās uz rietumiem, uz kalnu grēdu, kas slejas Dorsetas dienvidu stūrī.
Stacija bija daļa no kādas 1) klases līni jas, kas pāri augstienei stiepās uz rietumiem līdz Somersetai. Ziemā ar tas īsajām dienām un slikto redzamību torņi stāvēs dīka — to Rafs labi zināja. Viņš paliks pilnīga vienatnē. Iespējams, ka kalnu ziemas būs bargas, ceļi dziļajā sniega gandrīz neizbrienami, un sals turesies nedēļām ilgi. No lielceļu laupītājiem laikam nebūs ko bīties, kaut arī klīda baumas, ka saltajos mēnešos tie rietumos strādājot briesmu darbus. Stacija atradās tālu no ceļiem, un mājiņa nebija nekā, ko ņemt, — varbūt vienīgi kails bandīts varētu iekarot Ceisa talskati, ko signalizētāji mēdza nēsāt līdzi. Vairāk būs jabaidas no vilkiem un laumām, kaut arī zvēri dienvidos bija ganilnz iznicināti un par burvju butnem viņš, jauns būdams, tikai pasmietos. Viņš pārņēma darbu no garlaicības mākta kaprāļa, kura darba posms nupat beidzas, nosūtī ja pa līni ju signālus par savu ierašanos un apsēdas pārdomāt stāvokli.
Visi stāstīja, ka pirmā ziema stacijā, kur mīt tikai viens cilvēks, esot ļaunaka par gala pārbaudījumu izturībā. Jo tas liešamesot pārbaudījums. Pienāks reize, kad tumšajos mēnešos, kas viņu gaida, kaila dienā noteikta stunda pa mēmo līni ju no rietumiem vai austrumiem pārraidīs ziņu, un tai mirklī Ralam jābūt te, lai to pieņemtu un sūtītu talak.
Vajag likai atsaukties minūti par veļu, kad no Londīnijas sekos rājiens, kas uz ilgiem gadiem vai uz visu mūžu aizkaves iespēju saņemt paaugstinājumu. Ģildes prasības ir augstas, un uz žēlastību nav ko ceret; ja jau nežēlastībā viegli var krist majors, kas vada A klases staciju, tad ar nepazīstamu un nepārbaudītu kaprali neauklesies ne tik. Ikdienas darba laiks ir īss, tikai sešas stundas, tumšākajos mēnešos — decembrī un janvarī — pat tikai piecas, tomēr tam laikā —ja neskaita vienu īsu parlraukumu — Ratam patstāvīgi vajadzēs but modram.
Palicis vienatne, viņš vispirms uzkāpa mazajā signalizācijas torni li. tā būve bija neparasta. Lai atsvērtu mazo pacēlumu, zem jumta šķērsam pāri telpai bija uzbuvēts paaugstinājums, kura vidū iekārtotā vēl augstākā darba platforma. Abos telpas galos blāvoja dubultstikla logi, pa kuriem paveras skals gan uz. rietumiem, gan uz austrumiem. Starp logiem gar semafora svirām bija puscollas dziļš, koka dēļos iemīdīts celiņš. Nākamajos paris mēnešos Rāl's to iestaigas vēl dziļāku, jo būs japaskraida no viena loga pie otra, lai uzmestu acis citiem līnijas torni šiem. Sērkociņiem līdzīgiesemaforu spārni bija likkoredzami; Rafs nosprieda, ka torņi atrodas krietnu divu jūdžu atstatuma. Kad debesis būs apmākušās, vajadzēs piepūlei redzi līdz pēdējam un ņemt vēl palīga lieliskos Ceisa stiklus, lai kaimiņu būves vispār saredzētu; taču tas nāksies verot nepārtraukti, turklāt katra dežūra, jo agrāk vai vēlāk kada no tām sakustēsies. Rafs pasmīnēja un pataustīja sava paša semafora rokturus. Kad tas notiks, viņš atsauksies arsviru klaudzieniem, pirms otrs būs paspējis signalizēt: «Uzmanību!»
Rafs talskati kritiski aplūkoja kaimiņu stacijas. Pavasari izjājot pa jaunu laku, viņš varbūt saliks kadu no signalizētajiem, bet pirms tam gan ne. Gaišas dienas stundās gan kaimiņi, gan viņš kvernēs pie savām darba platformām, bet tumsā, kājām ejot, varētu draudēt briesmas. Lai nu kā, to no viņa neviens negaida; nerakstīts likums ir turēšanas vienatne. Vajadzības gadījumā — izmisīgas vajadzības gadījumā — viņš varēs izsaukt palīdzību, izmantojot semal'oru, bet tikai lad, ja bez. tas pavisam nevarēs iztikt. Tāda nu bija Ģildes viru dzīves īstenība. Londīnijas burzma, I 'iegibona mājas'siltums un ērtības bi jušas vienīgi epizodes. Te nu tam visam ir gala iznākums: klusums, vientulība, sena, mūžīga saskarsme ar kalniem. Viss signalizētāja ceļš noiets.