dzīve ieshdeja vienmuļas sliedēs: miegs, nomods, vērošana. Dienām kļūstot īsākām, laiks pasliktinājās, ap staciju svilpoja salti vēji, un uzsniga pirmais sniegs. Stundām ilgi torņi austrumos un rietumos ietinās it ka dūmakā; ja tagad naktu kada ziņa, signalizētājiem vajadzētu iedegt lapas. Rāl's gadīgi sagatavoja žagaru buntes, apvija tas arstieplein un iebāza dzelzs turekļos, novietodams pie durvīm līdz ar paratineļļu, kura saišķus pamērcēs, lai tie iedegtos. Viņu apsēda doma, ka ziņojums patiesība pienācis, bet viņš to drūmajā mijkrēsli nav ieraudzījis. Pcc kāda laika bailes norima. Ģilde bija gan barga, taču godīga; neviens negribēja, lai kāds signalizētājs — il īpaši ziemā — būtu pārcilvēks. Ja staci ja pēkšņi iejātu kapteinis un noprasītu, kāpēc viņš nav atbildējis uz to vai šito, viņš ieraudzītu lāpas un eļļu noliktas gatavība un vismaz zinalu, ka Rals darī jis, ko varējis. Neviens neieradas. un, kad laiks noskaidrojas, kaimiņu torņi stāvēja nekustīgi.
Ik nakti pēc dziesnas Rāl's pārbaudīja signālierīces, likdams svirām pavēcinaties, lai tās atbrīvotos no vēja sasaldētās sarmas kartas; bija labi sajust tumsā pavelkamies un uzplīvojam plānos spārnus. Vēstis, ko viņš sūtīja iekšā melnajā pekle, bija visai neparastas: zīmītes vecākiem un sirmajam seržantam Grcjain, kvēli apliecinājumi kadai l 'icgibonu saimes meitenei, kura viņš bija nopietni iemīlējies. Divreiz nedēļā viņš izmantoja pusdienu pārtraukumu, lai uzkāptu torni un pārbaudītu, vai mehānismu daļas ir labi ieeļļotas. Kādā pārbaudē viņš nobīli pamanīja, ka viena no vadības stieņiem parādījusies plaisa, tieva ka matiņš, pirmā zīme, ka draud metala nogurums. Tonakt viņš apmainīja visu posmu ar rezerves daļām, ko atrada pieliekamajā. Viņš pacēla stieni uz augšu un rokas luktura gaisma ielika jauno vecā vietā. Tas bija neparocīgs, bīstams darbs. Pirksti sala, un mugurā sitās vējš, mēģinādams atraul jaunieti no jumta, uz. kura viņš bija aptupies. Viņš būtu varējis staciju izslēgt dienas laika, aizsūtīt signālu «Remonts» un izmantot gaismas stundas, tomēr to liedza lepnums. Viņš pabeidza darbu divas stundas pirms ausmas, pārbaudīja torni, ierakstīja notikušo darba žurnālā un likās gulēt, paļaudamies uz signalizētāju paradumu mosties agra rītausma. Paradums nepievīla.
Garas tumsa pavadāmās stundas saka apnikt. Lāpīšana un mazgāšana aizņēma mazu daļu no brīva laika; Rats lasī ja savu grāmatu krājumu, pārlasīja vēlreiz, nolika sānis un ņēmās gudrot sev darbus, pārbaudīdams vienreiz, un tad otrreiz pārtikas un kurināmā krājumus. Tumsa, kad pāri jumtam joņoja vēja auri, stāsti par laumām un tīreļa vilkačiem nemaz nelikās tik apšaubāmi. Šobrīd bija pat grūti iztēloties vasaru un torņu lēnos klakstus, kas ceļas pret spoži zilajam un saules pielietajām debesim. Būdā bija divas pistoles. Ral's parūpējās, lai to mehānismi būtu kartība, un abas pielādēja. Pēc tam viņš divreiz pamodās no trokšņiem uz jumta, šķita, ka tur skrāpējas kāds tumšas krasas radījums. lai tiktu iekšā, taču abas reizes izrādījās, ka augšējos logos tikai sitas vējš. Viņš aizdrīvēja spraugas ar brezentu; tad saka salt, visas plaisas aizsala, un Rātu vairs nekās netraucēja.
Viņš uznesa augša novērošanas galerija pārvietojamo krāsniņu un atklaja, ka visu var izdarīt, reize ar vienu aci uzmanot logus. Dežūras laika viegli varēja uzvārīt teju un kafiju, un nepagāja ilgi, kad viņš jau iemanījās pagatavot karstas uzkodas. Pusdienas pārtraukumus viņš nolēma labāk izmantot kaut kam interesantākam par ediena gatavošanu.
Visvairāk viņu biedēja bezdarbība, jo slinkuma bija iespēja aptukl; nebija gan manams, ka tā varētu noliki, tomēr viņš uzskatī ja par labāku piesargāties. Kad sniegs nebija pārāk dziļš, viņš ātri aizstaigāja kaut kur tālāk no mājiņas. Kadu dienu viņa skatienu piesaistīja neliels pakalns ar lezenu virsolni, kur auga koku puduris. Viņš raitā soli devas turp. Saltajā gaisa elpa pārvērtās garaiņos. Pret sanu, ka allaž, sitas tālskatis. Birzi viņu gaidīja Liktenis.
Lūsis bija pieplaeis pie kadas egles stumbra un vēroja zēnu tuvojamies; piemiegtas acis ļauni dzalkstija, vēršot purnu līdzīgu draudīgai maskai. Neviens nebulu varējis saprast, ko viņš domā. Varbūt iztēlojas, ka viņam uzbruks; varbūt taisnība bija ļaudīm, kas stāstīja par tādiem zvēriem, kuri ziemas spelgoņa zaudē pratu… Rietumos vairs daudz tādu nebi ja: lielākā daļa atkapusies uz Velsas kalnu klinšu smailēm tālu ziemeļos. Tadas vietās ka ši lūsis bija retums, agrāko laiku palieka.
Koks, kura zvērs slēpās, bija pārkaries lakai, pa ko Rātām vajadzēja iet. Galvu pieliecis, viņš brida pa sniegu, lūkodamies, kur vieglāk tikt cauri. Viņam tuvojoties, lūsis alšiepa lūpas un klusi ieņurdējās, plati pavērdams sarkano rīkli un paradīdams zobus, asus ka piķi. Acis liesmoja, ausis pieglaudās galvai, tā ka tā izskatījās pēc apaļas, pūkainas bumbas. Raf's šo mežakaķi nebija pamanījis, jo svītras pilnīgi saplūda ar rēpuļainajiem zariem un sniegu. Tiklīdz viņš paspēra soli zem koka, zvērs uzlēca viņam uz pleciem, spļaujot siekalas, aptinās ilin ka ap kaklu, saplosīdams jaunekļa adu gan tur, gan uz muguras lupatu lēveros, pirms sāpju sajūta paspēja aiziet līdz smadzenēm.
Ral's no negaidīta trieciena sagrīļojās. Sazvarojies viņš saka kliegt un atkratījās no mežakaķa, tomēr tas mirkli apsitas apkart un ieķērās ar nagiem Rātam vedera. Karsts asiņu izšļaciens ieliņa pasauli sarkana šaušalu miglā. Gaisu pildīja zvēra rēkoņa. Ral's pulējas satvert dunci, taču roka iecirtās zobi, un ierocis nokrita zeme. Jaunietis pieliecās, sataustīja spalu, atvēzējās un manī ja, ka asmens ieduras lūša miesa. Zvērs iekaucas un, sāpes locīdamies, saka vārI it ies sniega. Saņēmis spēkus, Rafs iespieda asiņojošo ceļgalu lūsim mugura un, turēdams dzīvnieku ciet, dura vēl un vel, līdz satrakotais radījums, pēdējo reizi noraustījies, izrāvās un, asinīm noplūdis, metās begl, droši vien izlaižot garu kaut kur biezokni. Tad sekoja tumsa un drausmīga rapšanas atpakaļ uz. signalizācijas staciju, un nu Rafs saprata, ka arī pats mirst: līdz semaforam aizkļūt nav iespejams, tatad galu gala viņš ir zaudējis. Viņš izmisuma ievaidējās un grima aizvien dziļāk biezajā tumsā.
Tumsā bija dzirdamas skaņas. Omulīgas skaņas. Vienmērīgi atkārtojās «skrap — kling», «skrap — kling»: tā rītos skan krāsns bigulis, ko velk pār kamīna režģi. Rāfs, kaut ko murminādams, sagrozījās, pēc tam, telpai sasilstot, kļuva mierīgs. Parādījās oranžas gaismas zibšņi. Rata plaksti bija aizvērti, taču mirdzums iespiedās acu iekšiene. Drīz viņu sauks māte. būs pienācis laiks celties un iet uz. skolu vai ārā uz tīrumiem.
Tīkami skanīgs tinkšķis rosināja viņu pagriezt galvu. Joprojām sāpēja visas malas no augšas līdz apakšai, bet dīvaina kārtā sāpes vairs nebija tik briesmīgas. Rafs samirkšķināja acis. Viņš bija gaidī jis, ka ieraudzīs savu agrāko istabu Eivberijas mājā, varbūt aizkaru, kas plandās vējā, un saules starus iespīdam pa vaļejiem logiem. Pagāja bridis, līdz viņš aprada ar signalizācijas budu; tad pēkšņi atgriezās atmiņa. Acis iepletis, viņš lūkojas uz. signalizācijas tiltiņu zem semafora svirām, stangām, kas stiepās cauri jumtam ārā, to starplikām, kuras pats iepriekšējā diena bija noziedis ar baltajiem māliem. Logiem priekšā bija aizaķeti brezenta četrstūri, lai nelaistu iekšā nakts saltumu. Durvīm aizgrūsti aizbīdņi, dega abas lampas; plīts kurējās, tas durtiņas bija vaļa, un pa tām plūda ārā siltums. Uz plīts burbuļoja katli un čurkstēja pannas, un par tiem bija noliekusies kāda meitene.