Kad Rāl's pagrieza galvu, viņa apsviedas apkart, un jauneklis ielūkojas viņas dzelmainajās acis ar melnām skropstām; acis šaudijas atri un tramīgi un likās līdzīgas dzīvnieku redzokļiem. Garajiem matiem neļāva krist uz sejas saite vai lente, kas aiz mazajām, smailajām ausīm tos saturēja kopā. Mugurā viņai bija savāda čaukstoša, gaišzila kleita, un ada viņai bija bruņa: riekstbruna, kaut gan Dievs vien zina, kāpēc — te taču nedēļām ilgi nebija spīdējusi saule, kas ļautu adai tā iedegt. Kad meitene palūkojas uz Rātu, viņš novērsās, kaut kas dziļi sirdi nolnseja, un jaunietis gandrīz iekliedzās. Viņš saprata, ka tādā vientuļa vietā šāda būtne nevarētu atrasties. Šai meitenei ar dzintaraino adu un dīvaino, vasarīgo kleitu jābūt vienai no Senajiem Gariem, Tīreļa Ļaudīm, kam ci Ivcki pa pusei ticēja, pa pusei ne; viņai jābūt vienai no tiem, kas aizvilina sev līdzi cilvēku dvēseles, ka apgalvoja Matc Baznīca. Rafa lūpas mēģināja izrunāt vārdu «lauma», tomēr nespēja. Sakostas līdz asinīm, tās lik tikko kustējās.
Redze alkal apmiglojas. Meitene viegliem soļiem pienāca viņam klāt, šūpodamās un vizēdama ka liesma, vismaz tā viņa aptumšota jam prātam likās. tādu nedabisku liesmu var izdzēst pat vari izdvesta elpa. Taču viņas rokas bija stingras un cietas, tas noslaucīja Rala muti un noglastija sakarsušo seju. Kad viņa atkāpās atpakaļ, Rāl's samanīja vēsumu un saprata, ka meitene uzklājusi viņam uz pieres mitru drānu. Viņš mēģināja tai velreiz uzsaukt, taču meitene tikai uzsmaidīja — vai viņam likās, ka uzsmaida, un viņš aptvēra, ka tā dzied. Dziesmai nebi ja vārdu, brīnumaina skaņa veidojās rīklē, tā līdzinājās vērpjamā ratiņa dūkoņai, kas spej ieaijāt miegainu bērnu; vārdi visu laiku gandrīz bija gatavi izlauzties cauri kādam krāsainam plīvuram, tomēr ne reizi to nedarīja. Rātam tagad ļoti gribējās runāt, pastastīt viņai par lūsi, par bailēm no tā ķetnām, kuru nagi atgādinājuši stikla šķembas, taču likās, ka viņa jau zina, par ko Rāts domā. Atgriezdamās viņa atnesa kupošu trauku ar ūdeni, ko novietoja uz krēsla līdzas guļvietai. Viņa mitējas dungot un dziedāt un saka ar viņu runāt; tomēr vārdiem nebija nekādas jēgas, tie, neskaidri dunot, šļakstēja ka ūdens, kas krīt par klintīm. Rafu atkal parņēma bailes, jo tā bija Seno Garu runa, taču vainojamas laikam bija viņa ausis, jo nu balsieni pamazam pārveidojās Ģildes lietotājā modernajā angļu valodā. Tie bija jauki un trauksmaini, pilni jēgas, kas gan nebi ja jēga, bet norādījums uz. kaut kadu dziļāku saturu, ko viņa izmocītais prāts nespēja aptvert. Tie apcerēja Likteni, kas Ral'u gaidījis meža un pēkšņi uzkritis virsu no koka. — Nomas [2] vērpj katra cilvēka vai zvēra likteni, — balss dziedoši skandēja. — Viņas strada, sēdēdamas zem lgdrasila, milzīga Pasaules Oša; viena vērpj pavedienu, otrā to nomēra, treša to «ala nogriež… — IJn viņas rokas ne brīdi nepalika mierā, tas jaunekli glasti ja un mierināja.
Rālam iešāvās prata, ka meitene ir vai nu apmāta, vai ārprātīga. Viņa runaja par Seno, par to, ko Māte Baznīca aizliegusi, ko uz mūžu mūžiem nogrudusi tumsā un sala. Ar lielam mokām viņš pacēla roku un turēja to meitenes priekšā, lai pārmestu krusta zīmi, bet viņa, klusi smiedamās, satvēra Rāfa locītavu, noguldīja roku atkal atpakaļ un maigi apkopa ievainoto plaukstu, notīrīdama asinis no pirkstu apakšējām locītavām. Viņa atsprādzēja jaunietim vidusjostu, atlaida vaļīgāk rūtainās bikses; sagrieza strēmelēs zaļo adu, samērcēja to un pa maziem gabaliņiem noņēma no dziļajām brūcēm gurnā un augšstilbos. — Ai… — viņš ievaidējās, — ai… — To dzirdot, viņa apstājās, sarauca pieri, atnesa kaul ko no plīts, uzmanīgi pacēla viņa galvu un iedeva padzerties. Šķidrums atviegloja sāpes, tas it ka ieplūda no kakla ķermeni un locekļos līdzīgi sāpes remdētajai zaļu strūklai. Viņš alkal iegrima siltumā, kura reizēm iedzēla savādi raiba, asa sape. Rāfs dzirdēja meiteni atkal dūdojam, apsaitējot viņa ievainotas kājas. Tad ieslīdēja miegā pavisam dziļi.
Leni atausa diena, vēl Ienāk satumsa nakts, ko nomainī ja atkal jauna diena un tumsa. Likās, ka viņš ir atšķirts no Laika, guļ, bridi icsnauzdamics, bridi pamozdamies, juzdams ap augumu tīkamās apsaitēs un tīro gultas veļu, redzēdams simtiem judžu tālumā uzspīdam semalbru sviras, vēlēdamies, kaut varētu nokļūt pie tām, bet nespēdams kustēties. Reizēm, kad meitene pienāca klat, viņš (bet varbūt tās bija iedomas?) pievilka to sev tuvāk, iespieda seju siltajā klēpi, un meitene tikmēr glāstīja viņa matus un runāja, un dziedāja. Cian miega, gan nomoda šķila, ka dziedāšana ne mirkli nepārtrūksi. Palaikam viņš apzinājās, ka dzird to ar ausīm, palaikam vārdi atbalso jās galvā drudža murgos. Tie veidoja varenu sagu, stāstu, kādu līdz šim neviens nekād nebija izdomājis un arī nekād nespētu izdomai.
Tas bija stāsts par Pasauli; Pasauli un kadu zemi, par vietu, ko viņas tauta dēvēja par Angļu zemi. Tikai kādreiz lāda Angļu zeme vispār nebija pastāvējusi, jo nebi ja paslavējušas ne planētas, ne saule. Nebi ja nekā cila ka vien Laiks; Laiks un tukšums. Taču Laiks bija tukšums, un tukšums bija Laiks, l aja gan ņirbēja krasas, zibšņi, pēkšņas gaismas šautras. Bijadudošana, kliedzieni, varbūt muzikālas skaņas, kas līdzinājās erģeļu bazūnēm, kuras dunēja viņa miesas, līdz tas saka drebēt šīm skaņām līdzi un sakusa ar tam. Dažkart viņam sapni gribējās raudāt; tomēr viņš joprojām nespēja runāt, un brīnišķie zaimi turpinājās. Viņš redzēja brūnganos miglājus pacēlušos paveļamies čukstot atpakaļ un caur tiem paspīdam ūdeņus; tā bija barga jūra, auksta, bez. gala un malas, bez robežām: tas bija jaunas pasaules okeāns. Taču pats sapnis bija plūstošs; teli uzmirdzēja un mainījās, glasmaini sakusdami cits ar citu, majestātiski atdodami vielu, izkaisdami tumsā. It kā vilcinādamies atvelas kalni, un lie staipījās, le bīdīdami augšup miklos, drebošos sānus, te aizgrimdami atpakaļ un atgriezdamies sanesas. Sanesas, jūras gultne, bagātinājās ar gadu miljonu gaita vētru sapūstajam mazu, mirstošu radījumu kritalām. Sīko, krītošo gliemezīšu pikstoņa bija daļa no varena kora, kura ieplūda klusā, saldi saskanīga dziesma.
Un tad jau bija Dievi, Senie Dievi, vareni un lieli; viņi noskatījās lejup, vēroja, bakstīja ar pirkstiem sanesas, stumdami brūnganos virpuļus atpakaļ pāri ūdenim. Tas viss norisinājās mijkrēslī, salta pirmsausmas svīduma. Kalni sadrebēja, atkapas, uzvilnīja no jauna līdzīgi kuprainiem, zeltaini mirdzošiem dzīvniekiem, kas nopurina ūdens krelles no sāniem. pāri tiem ceļas saule, sildīdama, klīdinādama iztvaicētās miglas, un tajas saka dejot neskaitami vizoši gaismas atspulgi no jūras. Dievi sme jas, un alkal un atkal, bikli, nedroši paceldamies no sanesām un no jauna tajās iegrimdami, staipījās kalni, veidojot bezveidīgo zemi. Ka ritenī griezdamās dziedāja balss, nebija nekādu «uz priekšu» un «atpakaļ», bija tikai varenas nepārtrauktas att īstības, milzīgu parmaiņu un ap jomā neaptverama Laika mūžības apziņa. Kalni cēlās un krita, koku lapas aizsedza sauli, to ēnas viļņojas ūdenī, nogrima paši koki, lie valstījās un ceļas augšup, atgāzās atpakaļ un atkal pilēdami cēlās augša un auga no jauna. Veidojās klintis, sadrupa, parādījās cilā izskala, sacietēja, atkal izkusa, līdz no bezveidibas nez. ka radas zeme. Angļu zeme, vēl bez. vārda, zeme ar plašām ganībām, tīrumiem un klusiem, zaļi apaugušiem pakalniem, kals redzēja nebeidzamus lopu barus, kas šķērsoja zemi, riņķodami zem riņķojošas saules, un pirmās būtnes, kas atgadinaja cilvēkus. Pilni niknuma, viņi, vētrām aurojot, kala un tēsa, veidoja tukšos klajumos savus akmeņu apļus, krita kalnos atkal at.raz.dami seno Dievu paliekas. Līdz tas viss beidzās, Dievi nogura un no ziemeļiem dunēdami un dārdēdami atnāca ledāji, saule nogrima un nomira savās asinis, un valdīja aukstums un tumsa, un nebūtība, un ziema.