— liet tik un tā viņi te bijuši, — kapralis aizsmacis pretojās.
Kaprāli atkal uzbangoja niknums, jo viņš atcerējās neskarto sniegu. — Nebija tak pēdu, ser. Ka viņi varēja atnākt?…
— Ka atskrien vējš? — pa pusei vēršoties pie sevis, pajautaja kapteinis. Viņš atkal palūkojas uz. mirušo. Vecais virs šo to zinaja par ša puiša dzīvi, zinaja, kadas atsauksmes par viņu dotas. Ģilde pazaudējusi labu cilvēku.
Ka viņi atnākuši? Šie Tīreļa Ļaudis… Kapteinis vairījās lietot vārdus, kādos tos iekrustijuši parastie cilvēki… Kādi viņi izskatās, kad atnak? Ko viņi saka tāda aizslēgtā mājoklī mirstošam cilvēkam? Kāpēc viņi atstajuši savu zīmi…
Likās, ka atbildes rodas smadzenes pašas no sevis. Tas ieguva veidu no telpas vēsa, viegli saldena gaisa, tas atnesa vēja šalkas. Tas viss paies, iečukstēja prāts, un izgaisis ka sapnis. Kokam vairs nebūs jānoplūst asinīm, vadot sviras. Zēniem vairs nebūs jasalst savos vientuļajos sargtorņos. Signāli pārlidos cietzemes un jūras ka uz. domu spārniem. Tas viss paies, vienalga, vai tas būtu uz. labu vai uz. ļaunu…
Viņš ka liels lacis noskurinājās, it ka lai atbrīvotos no apmatibas, ko uzvēdīja šī vieta. Kāda pēkšņa nojauta iečukstēja, ka neko vairāk viņš neuzzinās. Tīreļa Ļaudis, Senie Gari aiziet atpakaļ ar visu savu maģiju un zintīm. Atpakaļ vēl joprojām pastāvošajā tumsā. Līdz kādu dienu pazudis arī viņi paši. 'lic, kas bi juši un varbūt arī nav bi juši…
Viņš izvilka no jostas piezīmju bloknotu, kaut ko uzšvīkāja un lapu noplēsa. — Kapral, — viņš rāmi sacīja. — Ja jūs varētu… Noraidiet to caur Gouldenkepu.
Tad sirmais vīrs picgaja pie durvīm un nostājās, lai palūkotos uz. austrumu torni, ko tikko varēja saskatīt slejamies pret debesīm, sīku ka sērkociņš. Domās viņš iztēlojās vaļā attītu karti un redzēja, kā ziņa traucas pa līni ju; katra stacija to pieņem un noraida uz. nākamo, un tādējādi tā aizklab līdz galam. To uztver Gouldenkepa, kur lielās signālierīces slejas augstu pār jūru, kur aukstie viļņi veļas krastā; tad tā lido pa A līni ju uz ziemeļiem, uz Aquae Sulis, bet tad atpakaļ gar l-ielo rietumu ceļu. Pēc stundas tā sasniegs galamērķi pakalna pie Silberijas, un zaļa mundierī ģērbts nopietns vīrs dosies pa Eivberi jas ielu un pieklauvēs pie durvīm…
Kaprālis uzkāpa augša uz platformas, iesprauda ziņojumu ietvara, uzmanīgi izkustināja sviras, parbaudot, vai tas nav stipri iesalušas. Tad iztaisnoja plecus un strauji pavilka rokturus. Mirušais tornis atdzīvojās, klusuma ieklaudzējās spami. Uzmanību, uzmanību… Tad sekoja signāls «Sāku pārraidi» un austrumu līnijas signalsparnu vēziens lika uzvirmot gaisa mazam ledus kristālu mākonītim; viznīši krita, mierīgi uzzibsnīdami, uz pelēko debesu fona.
Treša tūre BRĀLIS DŽONS
Darbnīcā ar zemiem griestiem valdīja mijkrēslis; telpu apgaismoja tikai paris aizrežģotu pusapaļu logu talakaja gala. Gar rupji apstradata kaļķakmens sienām bija izrindojušās akmens plāksnes. Viena telpas stun atradas masīva izlietne ar visai vienkāršam caurulēm un krāniem, tai līdzās darba galds. Gaisā varēja saost neapstrādātu, mitru smilšu kodīgo smaku.
Pie darba galda stradaja kāds vīrietis, maza auguma, brungansartu seju, patukls un ģērbies Adhelmas klostera brāļa tumšsarkanajā apmetnī. Strādādams viņš paklusi, bez kadas melodijas svilpoja. Šī paraža ne reizi vien bija izsaukusi pār braļa Džona tonzuras rotāto galvu priekšnieku nosodījumu, taču tāda nu bija viņa daba, un ieradums iesakņojies pārāk dziļi.
Mūka priekšā uz galda atradās apmēram divas pēdas gara un četras collas vai mazliet biezākā kaļķakmens plāksne. Līdzās bija novietotas kastes ar sudraba smiltīm. Brālis Džons uzmanīgi slīpēja akmens virsmu; vispirms viņš iebera smiltis pusapaļa metāla piesta, kur ņēmās saturu diezgan veikli maisīt, pēc tam ātri nokladams arto plāksni. Darbs bija nogurdinošs, un to vajadzēja veikt ļoti akurati; beigās akmeni nedrīkstēja but ne mazākā negluduma — ne uzkalniņu, ne iedobumu. Laiku pa laikam Džons, uzlikdams virsmai pāri tērauda taisnstūri, parbaudija, vai nav ieliekumu vai izliekumu. Pēc dažām stundām plāksnes slīpēšana tuvojās beigām, un nu pienāca visbīstamākais bridis. Piesta sagrūstajam maisījumam arī vajadzēja but pilnīgi nevainojamam: meistars Albrehts nekļūdīgi saskatīja ikvienu pakalniņu vai iedobumu, un brālis Džons ļoti labi zināja, kas sekos. Iespiedēju meistars izņems no sava mantu maisa paisu tērauda īlenu, ko turēja tur šim nolūkam, un ar tā galu dziļi iegrebs pāri kaļķakmens plāksnei krustu, kas Džonam — prieks, kur tu rodies? — būs jānoslīpē gluds. Patiesība viņš tikko bija ar vienu tādu augsta kunga neapmierinatibas izpausmi gala.
Brālis Džons rūpīgi nomazgāja plāksni, izpalīdzēdamies ar šļūteni, kas bija uzmaukta vienam no krāniem. Viņš vēlreiz parbaudija, darīdams to ļoti uzmanīgi, lai nepieskartos virsmai ar pirkstiem, kas varēja but taukaini. Vismazākās aizdomas par taukiem, vissīkākais tauku traipiņš uz spiedes pārsegā, sasvīdušas rokas pieskāriens piesauktu nelaimi; patiesība vissmalkāko darbu laika litogrāfijas darbnīcas muki valkāja linaudekla maskas, lai nesabojātu plāksnes ar savu elpu.
Viss bija kartība; Džons, joprojām svilpodams, ķeras pie pēdējās pulēšanas, izmantojot darbam vissmalkākās smiltis, kas bija viņa krājumā. Darbs beidzot bija gala; muks pēdējoreiz rūpīgi aplūkoja skaisto kremkrasas virsmu un no jauna to noskaloja, pēc tam atsliedams pret sienu, lai noslaucītu smiltis no plāksnes sāniem un mugurpuses. Tad viņš pūzdams elsdams pārstiepa to pāri darbnīcai un iestūma uz biezajā siena ierīkota neliela lifta platformas. Viņš parāva zvana auklu, kas karājās līdzās; par atbildi augša atskanēja klusa šķindoņa, un darba auglis līgani pazuda skatienam. Džons notīrīja savus instrumentus, aiznesa paplates ar smiltīm atpakaļ uz plauktiem, kur bija piestiprinātas kartītes ar apzīmējumiem, un izberza izlietni. Grīda ierīkotajā notekā sāka trokšņaini burbuļot ūdens, viņš pabakstīja to ar kociņu, līdz viss šķidrums aizplūda, un tad sekoja savai plāksnei, dodamies pa vītņu kāpnēm uz augšējo stāvu.
Atšķirībā no slīpēšanas darbnīcas galvenā litogrāfijas telpa bija plaša un gaiša. Pa augstajiem logiem paveras skats uz kalnu grēdām, uz krāšņo, pavasara saules pielieto zemkopības apvidu Dorsetas un Somersetas robežas tuvuma. Gar istabas vienu sienu bija atslietas vairākas plāksnes; nelielais paaugstinājums piešķīra pienācīgu cieņu meistara Albrehta galdam, jo atbilda īpašnieka stāvoklim. Aiz. galda veras durvis uz viņa mazo kvadratveida darbistabu, kas bija stāvgrūdām pi Ina ar rēķiniem, pavadzīmēm un kvītīm. Līdzās šai lelpai bija vēl citas durvis, aiz. kurām atradas krasu noliktava, kur uz līstīšu apmatotiem priežkoka plauktiem bija sarindoti lielisku krasu podi. Krasu noliktavā arī vēdīja katla noteikta smarža, stipra un salda.
Istabas centrā atradās divi gari, balti noberzti galdi, apkrauti ar pašreizējiem paraugnovilkumiem; ap galdiem pacietīgi sedeja četri no pusduča novičiem, kas bija ieskaitīti šai nodaļā, un darbojas ar šķerem. Galda aizmugurē uz. otra paaugstinājuma atradās spiedes; Iris no tām slējās cita no citas zināmā attālumā gar sienu — tīri nospodrinātās, meistara Albrehta lepnums un prieks.
Mašīnu uzbuve bija vienkārša. Lai iespiestu, ik paliktni ar garu sviru pacēla vajadzīgajā augstumā; sviru darbinaja spēcīgs rats ar koka spieķiem; virs paliktņa dzelzs statnis balstī ja ar adu apvilktu ķīli, kas regulēja spiedienu. Misiņa pārsegs, piestiprināts paliktņa tālākajam galam un stūros nospriegots ar svina skrūvēm, aizsargaja plāksni no ķīļa. Pārsegi reiz bija izrādījušies par iemeslu nepatikšanām, kuras stipri bija iejaukts brālis Džons. Pārsegus mēdza ieziest ar lača taukiem, taču Džons par to sastāvu bija šaubījies, kaut arī uz Irauka uzraksts tā vēstī ja. Silta laikā tie pret īgi oda, un Džons, kura jutīgais deguns nevarēja ciest sliktas smakas, bija uzņemies izmangot no pilsētiņas vienīgas mašīnu labotavas kārbu jaunmodīgās mincraleļļas, arko viņš bija noziedis spiedes. Meistara Albrehta niknums bija pārsniedzis visas robežas; vairākas nedēļas pēc notikuma viņš bija Džonu mocījis ar visādiem nepatīkamiem sodiem, kuru vidu gandrīz pats nejaukākais bijis pienākums notīrīt minerāleļļu un tas vietā uz.klat ilgā pieredze pārbaudītos lāča taukus. Mazais brālis Džons sakostiem zobiem bija paklausī jis, taču klusībā nozvērējies, ka gadījuma, ja kādreiz pacelsies līdz galvu reibinošajam litogrāfijas vaditaja stāvoklim, nelaidis šīs nāveszales savai valstībai ne tuvumā.