Aiz. spiedēm atradās dažas izlietnes un augšēja atvere liftam, kas savienoja ar slīpētavu. lai līdzas bija atslieta uz sāniem meistara Albrehta par labu atzītā plāksne; to kāds zens apvēdinaja ar katam piesietu kartona karodziņu, lai plāksne atrak nožutu… Gar sienu rindojas arī plaukti ar adas veltnīšiem krāsas klāšanai: tie bija gan uzkarsti, gan gludi. Zem tiem atradas vēl citas kaļķakmens plāksnes, kuras kalpoja par paliktņiem. Vienu no tiem patlaban apstrādāja brālis Džozefs, gaišmatains novicis, kam vēl nebija noskūti mati.
Ienakdams iekšā, brālis Džons joprojām svilpoja; skaņa pēkšņi aprāvās, kad meistara Albrehta zvērīgais skatiens to mirklī apklusināja. Brālis Džons šķērsoja istabu, nepacietīgi pamtņājās, līdz brālis Džozefs bija uzklājis krasu uz veltnīša un tā iesūcās uzkārsuma. Uz tuvākās spiedes paliktņa jau atradās gatavība plāksne un tai līdzās daudzkrasaini paraugnovilkumi. Džons viegli samitrināja plāksni, izmantodams ūdeni no spaiņa, kas bija nolikts līdzas spiedei. Viņš atkāpās un atdeva vietu pailgam, kas turēja roka veltnīti. Attēlu noslogoja, sakuma piespieda saudzīgi, tad stiprāk; Džons apgrieza vienu no paraugnovilkumiem otrādi, pabaza zem papīra abas otas rokturi iemontētās adatas, ar kuram nospiedumu novietoja ar krustiņiem apzīmētaja stāvoklī. Tad uzlika pārsegu, pastiprināja spiedienu, mazliet palaboja ķīļa stāvokli, un — gatavs. Džons atbrīvoja paliktni, nolaida atpakaļ, pacēla pārsegu, tad — uzmanīgāk — papīra lapu un turēja nospiedumu pret gaismu. Krasas līksmi dzalkstīja; attēlā bija redzama zaļoksnēja lauku meitene, kas turēja rokas miežu kulīti. Uzraksts vēstīja: Ražas varēju alus; saskaņa ar licenci brūvēts Sentadhelmas klosteri, Serborna, Dorsetā.
Noskanēja zvans, saukdams uz. pusdienām, tapēc darbu pārtrauca; mūki, kurus uz. laiku bija saistījis klusēšanas solījums, mundri sarunādamies, devās uz ēdamzāli. Džons ar brāli Džozetū ieturēja maltīti pie stūra galda, apsēdušies atsevišķi no citiem un planodami, ko darīs pēcpusdienā; vēlāk privilēģija uz. runāto vārdu būs liegta; varēja jau apmainīties ar zīmītēm, bet tas bija garlaicīgi, galvenais, to uzskatīja par atkapšanos no klusēšanas solī juma.
Pulksten divos, kad viņi jau cēlās, lai atgrieztos litogrāfijas telpa, pienāca kāds novicis ar zīmīti. Viņš iedeva rakstīto brālim Džonam; mazais muks to izlasīja, pakasīja pauri, atri parādīja brālim Džozefam un mākslotā izmisuma izbolīja acis. Viņš tapa aicinats ierasties abata cēlajā sabiedrība. Džons aizsteidzās, pārcilādams prala visu, ko labu nav izdarījis vai sliktu nogrēkojies un kapēc izsaukts atskaitīties.
Pusstundu ilga gaidīšana dižā vira priekštelpa garastāvokli neuzlaboja; Džons sēdēja, raizējās un vēroja saules četrstūrus pārvietojamies lalak pa sienu; likmer klostera rēķinvedis Tomass šad tad pagodināja viņu ar salti nosodošiem skatieniem un, pretīgi skrapstinādams spalvu, izdarīja ierakstus nebeidzamos pergamentpapira tīstokļos, kuri glabāja visu ordeņa hroniku. Beidzot brālim Džonam atļāva iet iekšā, lai skatītu vaigā savu garīgo vadoni.
Nolikumi sliecas atkārtoties. Tēvs Meredits ilgi kaut ko lasīja no kada dokumentu reģistra, laiku pa laikam palūkodamies par četrstūrainajiem briļļu ietvariem, turpretī brālis Džons elsa un pūta, tumši piesarcis aiz bažām. Džons šo svēto vietu bija apciemojis reti, un viņa atmiņas par to īpaši vis nciedrošinaja. Acis nemierīgi šaudījās, lūkojoties uz. pazīstamajiem priekšmetiem. Viņa Svētības darbistaba nebija iekārtota tik askētiski ka pārejās Sentadhelmas klostera telpas. Grīdu sedza paklajs ar sarežģītu persiešu rakstu, gar sienu stiepās grāmatu plaukt i, kaktā vidēja pasaules globuss, ko balstīja bariņš glītu bronzas rietumvēja dievu — zefīru. Uz. adu apsistās galda virsas nekārtībā bija samestas vēl citas grāmatas un papīri. Tur atradas arī abata monumentālā apjoma rakstammašīna, kuras virsbūvi ieskāva korintiešu stila kolonnas, kas lejasdaļa balstijas uz bezgaumīgām čuguna ķetnām. Kokteiļbars ar pavērtam durvīm lava saskatīt plauktu bagato saturu; virs tā karājas vēlās renesanses stila veidota Pieta, bet virs tēva Meredita galda apmeklētājus biedēja spāņu gaume veidots šausminoša izskata krucifikss.
Pa logiem varēja redzet mīļas saules apspīdētos pakalnus; brālis Džons atrāva acis no satraucoša Kristus teļa un sāka lūkoties uz apvārsni. Laiks ritēja. Viņš patlaban vēroja pie debesīm peldošos tālos, baltos mākoņu vaļus, kad tēvs Meredits beidzot ierunājās, un viņa balss it ka atgādināja vieglu triecienu. — Brāli Džon, — viņš teica. — Noticis… e… kaut kas interesants.
Džonam tas šķita mazs cerības stariņš. Varbūt abats galu galā nav sūtījis, lai sadotu viņam pa nagiem par kadu pusaizmirstu pārkāpumu. Viņš uzrauca kustīgās uzacis pēc iespējas augstāk piere un piešķīra skatienam pēc iespējas ieinteresetaku izteiksmi, līdz ar to cenzdamies paust pietiekami dievbijīgu padevību. Iznākums bija diezgan apšaubams. Tēvs Meredits aizkaitināts noklikstināja pirkstu kauliņus. — Tev ir atļauts runāt, brāli… — Adhelmieši neparspilēja prasības, ordeņa brāļi bija amatnieki un mehāniķi, klusēšana dienas laikā, šķiet, bija vienīgais stingrais likums, un to pildīja bez. ierunām.
Džons pateicīgi nopūtas. — Paldies, jūsu Svētība… — Viņš apklusa. Patlaban nebija daudz, ko teikt.
Tēvs Meredits atkal palūkojas papīros un atkāsējās; skaņa mazliet atgādināja jēra blēšanu. — Mmjā… Izskatās, ka mūs ludz. sūtīt pie viņiem… ē… mākslinieku. Visa tā būšana ir mazliet noslēpumaina. Patlaban es pats par to neko daudz nezinu, taču manu… ka varbūt apstākļu maiņa jums, brāli, tā sakot, varētu but svētīga…
Brālis Džons pazemīgi nolieca galvu. Likās iespējams, ka pēdējai piezīmei varētu but kāds sakars ar meistaru Albrehtu; kopš notikuma ar lāča taukiem Džons īstenība nebi ja aci prcl aci ticies ar abatu. Un tāda īpatnēja intonācijā vārdā «mākslinieks»… Garīgās problēmas Džons arvien ļoti labprat lava sevi vadīt, turpretī estētikas jautājumos viņš pastāvīgi sirga ar lepnības grēku. — Esmu pilnīgi jūsu Svētības rīcībā… — viņš nomurmināja.
— I Imm… — asi iekrekstejas abats. Bridi viņš pāri brillēm turpināja vērošanu. Džona dzīves stāstu viņš zināja pietiekami labi. Maza mūka vecāki bija nabadzīgi. Tēvs — kurpnieks, no senas Dernoverijas kurpnieku dzimtas. Jau agra bērnība Džons nebija izrādījis nekādu vēlēšanos sekot priekštečiem; kad viņu beidzot piespieduši apsēsties pie kurpnieka liestēm, tad pieķēruši zenu zīmējot ar kritu uz. darba galda vai slepus uzmetot ar ogli brāļu un apmeklētāju sejas uz darbniciņas sienam. Tēvs ne reizi vien bija pacienājis ķeceri ar platu siksnu, lai izdzītu no viņa velnu un atbrīvotu kaut nelielu vietu debesu gariem, taču mazais, tuklais puisēns, citāda ziņa mīlīgs un paklausīgs bērns, šai jautājumā izrādījās negaidīti ietiepīgs. Viņš reti kad izlaida no rokām kritiņus vai zīmuļus; kad nebi ja nekā cita, ar ko ziniet, viņš ķeras pie pavārda oglēm vai zābakziedes. Viņa uzmetumi un zīmējumi izraibināja istabas raupjo apmetumu; pamatdarbs kļuva arvien paviršāks. ,Sķita, ka vienīgais, ko var darīt, ir ļaul brīvu vaļu, lai iet savu ceļu, tā ģimene varēs atbrīvoties no vienas liekas mutes. vSilaika Anglijā bija tikai viena joma, kur varētu izmantot viņa talantu, tapēc viņš izvēlējās garīdzniecību, četrpadsmit gadu vecumā kļuva par novici Sentadlielmas klosteri apmēram jūdzes divdesmit no mājām.