Nedaudzas pirmās nedēļas bija izmēģinājumā laiks gan jaunajam skolniekam, gan viņa skolotājiem; dabiski, ka Džons, būdams strādnieku bērns, nekād nebija mācījies lasīt, tapēc vispirms nācas nevis ķerties pie mākslās, bet apgūt grāmatas. Galu gala novicis arī pats aptvēra, ka īsto mērķi varēs sasniegt tikai ar burtu starpniecību, tāpēc sedeja ka piekalts pie grāmatām un pēc gada saņēma oficiālu atļauju piedalīties klostera mācību stundas. Viņa zīmēšanas skolotājs bija brālis Pjetro.
Tomēr arī te Džonu piemekleja vilšanas; zīmēt no dabas nebija atļauts, un jaunais skolnieks pavadīja nebeidzamas stundas, kopējot paraugus. Antīko paraugu kopēšana palīdzēja ievingrināt roku un zināmā mērā pieradināja pie disciplīnas, kuras viņam līdz šim bija trūcis, un tomēr piepildījumu tas nenesa. Glābiņš izrādījās litogrāfija. Kaut gan sakuma zēns nevarēja ciest, ka tā ir sarežģīta, ka brālis Pjetro liek iemācīties no galvas tas garo, neinteresanto vēsturi. Sakot ar Senlcldera veļas mazgātavas izkārtni. Taču akmeņu krasa un faktūra, ka arī to apstrades daudzveidība pamudināja viņa slēptās daiļamatnieka dotības. Pieprasījums pēc daiļajām mākslām bija ierobežots, toties pasaulīgajiem komerciālajiem pasūtījumiem vajadzēja lielisku tehniku; Džons nākamajos gados čakli stradāja, uzlabodams pilnīgi visas pudeļu etiķetes un iesaiņojumu uzrakstus, kas klostera ražojumiem bija nepieciešami. Meistars Albrehts, saskatījis viņā ja ne gluži ģēniju, tad vismaz pirmšķirīgu amatnieku, ļāva Džonam īstenot iecereto, tā ka profesionālajās aprindās Džons sava trīsdesmitajā dzimšanas diena bija kļuvis labi pazīstams (reizēm viņš ar parugtu humoru sevi dēvēja par stipras dziras pudeļu meistaru). Dzerienu bruvešana nebija vienīgais rupals, kam Baznīca veltīja visai lielu interesi; pasutījumi Džonam saka nakt no citiem centriem un ar baznīcu saistītam darījumu iestādēm, kam trūka savu radošo darbinieku. Tam sekojošā adhelmiešu somu pildīšanas ar naudu bija kļuvusi par galveno iemeslu, kapcc par Džona temperamenta izvirdumiem, kas šad tad gadijas, pārāk daudz nesudzejās; to nedarīja arī ātrsirdigais litogrāfijas meistars: Džons bija labs zīmētājs un, ja viņam ļāva darīt pee sava prata, arī čakls darbarūķis. Šīs īpašības adhelmieši bija allaž vērtējuši augstāk par verdzisku paklausību principiem un vairāk vai mazāk remdenu dievbijību. Kaul gan bijušas reizes, jā… reizes, kad…
Brālis Džons iejaucas priekšnieka domu plūdumā. —Jusu Svētība, vai jūs varētu… Tas ir, vai jūs apmēram zināt, kas tas ir par darbu?
— Nezinu neko. —Abats nebija gluži atklats, viņš apgrieza papīrus uz galda otrādi, sabīdīja tos kaudzē un tad vēlreiz izplāja pa galdu. — Varu pateikt tev tik daudz, ka tas ir saistīts ar krietni garu ceļojumu. Tu dosies uz Dubru un, kad tur ieradīsies, stāsies bīskapa Ludēna rīcība. Tev jārēķinās ar vairāku mēnešu prombūtni, varbūt tev būs japaliek visu laiku… e… kamēr tēvs Hieronīms vadīs Garīgās labklājības tiesas sēdes. Uzdrīkstos apgalvot, ka tavs darbs bus… e… ļoti svarīgs, uzdevumus tu saņemsi tieši no Romas. — Viņš samulsis atkal atkāsējās un grozīja pirkstos spalvaskātu. — Tu darīsi darbu, kura vērtība neiznīks, brāli, — viņš stīvi piebilda. —Tu pa īstam kalposi Baznīcai. Kad būsi to paveicis, tā būs labāka kalpošana nekā alus pudeļu etiķešu mālēšana. Ka tev šķiet?
Brālis Džons klusēja. Viņa prāts, pieradis nesteidzīgi iet pats savus zemapziņas ceļus, šoreiz darbojas traka ātrumā. Par priekšlikumu bija sakāms daudz, kas; ka tēvs Meredits noradīja, tā būs apstākļu maiņa, lurklat ceļojums pāri Anglijai ziedoni, kas Džonam vienmēr bija šķitis pats jaukākais gadalaiks. Un vispār liekas, ka viņa izvēles brīvība ir stingri ierobežota; ja meistars Albrehts aiz viņam vien zināmiem iemesliem grib viņu uz. laiku dabūt prom, tad pieklāsies vien iet. Turklāt ir jau arī savs profesionālais lepnums: izvēlējušies tieši viņu — las taču ir gods, to viņš pietiekami labi saprot. Tomēr… no Garīgās labklājības tiesas darbiem nekās cildens, nekās labs nemūžam nav gaidāms. Tēvs Meredits to zina tikpat labi ka jebkurš cits. Jo ši tiesa kādreiz saukusies cita vārda. Tam pat rietumos, kur Baznīcai ir tik liela ietekme, nak līdzi nelaga slava.
Inkvizīcija…
Džons iegaja Dubras lielās pils laukumā pa Vecajiem vārtiem līdz ar trokšņainu skatitaju baru. Ubagi, kareivji, pilsētnieki bija alnakuši te pavadīt dienu ar piknika groziem un alu — vīrieši lepni dižojās svētdienas uzvalkos, sievietēm brunčos ieķerušies, bļaustījās bērni. Laukuma iekšpuse mazais mūks neviļus apstājas; sarkana sutana Ģērbies priesteris — viņa pavadonis — palika nepacietīgi murdošaja puli nemierīgi mīņājamies uz vietas un parlika iesietas gramatas no vienas rokas otra. Džona priekšā biedējošā tuvumā pret debesīm drūmi slejas otrais pils mūris, augstu par to slejas cietokšņa lielais sargtornis, biedēdams ar savu tuvumu un milzīgajiem apmēriem. Aizstiepdamies pa labi līdz Konstebla vārtu liela paceļamā tilta sargtornim, arēja pagalmā bija novietojies tirgus. Gaisa cēlās tvaiks, savas nebeidzamās melodijas spēlēja ermoņikas, sitamie un pūšamie instrumenti; raustīdamies griezās karuseļi, tajos virpuļoja sedekļi kailu, zeltadainu nimfu, zirgu un pasakas sastopamu, acis nikni izbolījušu zvēru izskata. Rēja un kauca dresēti suņi, melnādaini viri spļāva ugunis; uzstājās dejotāji un burvju mākslinieki; intermedi jas tika solīts radīt visas austrumu mīlas mākslas. Līdzās, uz platformām, kas ar steķu palīdzību bija uzbuvetas no alus kastēm, stiprinieki ar nūjām zvetēja pretiniekiem pa galvām, dēļi jau bija nobrunējuši asinis; lokani jaunieši cieši piegulošas īsās, gaišzilas bikses ar tievām lazdu rīkstēm pātagoja cits citam kājas, līdz tas saka asiņot. Starp tirgus budam skraidīja bērni, zeni un meitenes; bija redzami priesteri, zīlnieki, jūrnieki ar draiskām, sadarvotām bizītem pakausī pastaigajas roku roka ar pilnkrutainam smejošam sievietēm;
daudz bija redzama pāvesta zila krasa un spilgti sarkanas drānās ģērbušies inkvizīci jas ierēdņi, kas skraidī ja ar dažadiem uzdevumiem šurp un turp. Valdī ja troksnis, krasas un sajukums. No tuvējā liela cietokšņa lorņa paceļas dumu stabs, piesārņodams debesis. Līdzas zilajam pāvesta karogam plīvoja Tiesas asinssarkanais…
Pavadonis paraustīja Džona piedurkni. Apjucis no kņadas, viņš sekoja. Abi devās uz iekšējo sargtorni. Priesteris, grūstīdams ļaudis, atbrīvoja ceļu caur puli. Pie pagalma mūra bija izvietota vēl kada atrakcija: buru rinda, kur jumta vietā bija alklatas debesis, atradās pirmais cietumnieku bariņš. Tiem apkart trakoja un auroja pūlis. Džons, plaši iepletis acis. redzēja kadu viru iezveļam savam mocītajam ar kari i, ko nez ka bija izmanījies izraut citam no rokām; acis viņam aiz dusmām bija pieli jušas ar asinīm, barda putu plankumi. Mazliet tālāk nikni kliedza veca sieviete, vicinādama kaulainas dūres; viņa bija ievainota galvā, likās, kāds bija sviedis ar akmeni. Gaišas asinis ritēja pāri sejai un kaklam. Viņai līdzās glīta meitene gariem matiem izaicinoši zīdīja bērniņu. Džons novērsās, saraucis pieri dziļas grumbas, un sekoja priesterim, kas, sutanai plandot, devas uz augšējo pagalmu. Uzdevumi Džonam bija jau izskaidroti: viņam vajadzēja Romai par prieku iemūžināt visas tēva Hieronima, pāvesta suņa, galvena raganu mednieka, vadītās tiesas sēdes ainas, kas sākas ar pratināšanu.