Telpa, kas bija paredzēta šim nolūkam, atradās zem paša pils liela torņa — turp veda vītņu kāpnes. Džons izgāja cauri Lielajai zālei, siena, pie kuras slejas krusts, bija noklātā ar sarkanu drānu un tādejādi sagatavota turpmākajam darbam. Pagraba kāpņu augšgala stāvēja vīrs, Ģērbies pavesta zilajā lbrmas tērpā, alslcjis āvu pret akmens plāksnēm. Kad garām gāja Džona pavadonis, viņš stīvi izslējās miera stājā. Priesteris salicis devās lejup pa kāpnēm, sandalēm klakšķot pret akmeņiem; Džons viņam sekoja, apkrāvies ar savam skiču burtnīcām un pilnu somiņu aiotām, burciņām, tintēm, krāsām, spalvām, dzēšamgumijām — visiem mākslinieka palīglīdzekļiem. Maza auguma muks jau tagad nojauta ko nelabu un pulējās nomierināt satrauktos nervus.
Telpa, kura viņš iegaja, bija gara un plata. Logu nebi ja, tikai viena puse gandrīz zem paša jumta aizrestots caurums ielaida balu gaismas vēdekli. Telpas viņa gala dega petrolejas lampa, zem tās drūzmējas cilvēku pulciņš. Džons saskatīja tumšas drānās ģērbtus druknus vīrus, kuru krūtis grezno ja Tiesas emblēma — roka, kas tur āmuru un zibens šautru. kāds kapelans, noliecies par paplatēm ar instrumentiem, kaut ko murmināja. Džonam šie rīki bija sveši. Tur bija veltnīši ar zobiem, dīvainas formas roku dzelži, žņaugi no metāla bumbiņām; citus rindas sakartotus rīkus viņš ar saltam trīsam pazina uzreiz. Nelielas skavas ar maziem, izliektiem piegriežamiem rokturiem, paredzetiem kāju īkšķu skruvešanai, ka arī dzelkšņaini žokļi — ļļrčsillons. Tātad tādi patiešām pastāvēja. Viņam tuvāk atradās dīvaina izskata neēvelētu dēļu galds, kam abos galos bija pierīkoti sviru darbināti koka skrituļi, pavelkami uz pretējām pusēm — tie padarīja pielietojumu skaidru. Telpas jumts bija ka nosēts ar skriemeļiem, no dažiem nokarājās lejup tiem pāri pārmestas virves; sarkani nokarsusi bija ogļu panna, un tai blakus nokrauts kaut kas līdzīgs milzīgiem svina atsvariem.
Priesteris, stāvēdams brālim Džonam pie elkoņa, klusā balsi turpinaja skaidrojumu, pie kura bija juties spiests ķerties, jau šķērsojot pilsētu ceļa no viņu apmešanas vietas uz šejieni.
— Mēs varētu spriest tā, — viņš sacīja, — tā ka pesteļošana ir ķecerība, Sātana pielūgšana, kopošanās ar lietuvēniem gan vīrieša, gan sievietes izskatā un tamlīdzīgiem riebekļiem, ka arī derības slēgšana ar pašu elles valdnieku ir drīzāk gara, nevis fiziskās slimības — proti, crimen excepta, tad tās saskaņa ar normālo legālo jurisdikciju tiesāt nevar, nevar arī ne sniegt, ne uzklausit liecības. Turpretī mūsu Tiesa balslas uz bezmiesīgiem pierādījumiem, kam piemīt pietiekams svars, lai tie apliecinātu tā apsūdzēta vainu, kurš top pralinats. Tāpēc pratinašanai ir nenovērtējami svarīga nozīme musu l iesas darbība. Ar šādiem argumentiem izskaidrojams arī spīdzināšanas pielietojums un šī līdzekļa attaisnojums. Vainīga nave sagrauj Sātana uzbrukumu Dieva plāniem, ka Mātei Baznīcai viedi atklajis Viņa Vietnieks zemes virsu, musu pašu pavests Jānis. Savukārt ķeceris, grēkus nožēlojis, top glābts no dziļākā kritiena graušanas darba bezdibeni un galu gala atradīs savu vietu Dieva valstība.
Brālis Džons, kas bija saviebies, it ka saprastu, ka no sāpēm neizvairīsies, uzdrošinājās pavaicat: — Bet vai tad jūsu gūstekņiem nav dota iespēja atzīties savos grēkos? Varbūt viņi būtu ar mieru atzīties bez pratinašanas?
— Bez piespiešanas nevar but nekāda vaļsirdīga atzīšanas, — inkvizitors viņu partrauca. —Tā kā musu savāktie pierādījumi ir bezmiesigas dabas, ikviens aizdomas turētais ir atzīstams par vainīgu jau tapēc vien, ka nokļuvis aizdomas. — Viņš lava skat ienam aizklīst pie kada skriemeļa, no kura nokarājās virve. — Vainas atzīšanai jābul patiesai. Tai jānāk no sirds. Ja vainīgais atzīstoties rīkojas melīgi, gribēdams tikai izvairīties no pratinašanas mokām, tad las nav vajadzīgs nedz. Baznīcai, nedz Dievam. Musu mērķis ir pestīšana, to nabaga pagrimušo dveseļu pestīšana, kuras nonākušās mūsu aizgādībā. Kaut arī šis pestīšanas deļ būtu jāsamaļ miltos viņu mirstīgās miesas. Salīdzinājumā ar to parejais ir ka pelavas vējā.
Priesteru murmināšana telpas viņā gala pēkšņi apravās.
Džona pavadoņa lūpas izliecas — laikam tas nozīmēja smaidu.
— Lieliski, — viņš noteica. — Nu viņi drīz sāks.
— Ko tad viņš tur darīja? — brālis Džons pavaicaja.
Sarunu biedrs mazliet pārsteigts pagriezās pret viņu.
— Protams, svētīja nopratinašanas rīkus…
— Bet, — iebilda brālis Džons, pabraucidams kailo galvvidu — to viņš mēdza darīt, kad bija apjucis, — man liekas, es nesaprotu, ka tas vīrišķa izskata lietuvēns var apaugļot. Ja, ka jus sakat, tas dēmons, kas līdzinās vīrišķim, var liziski apaugļot upuri, tad maldīgais uzskats par velnu neiet krasta. Satana piegulētājas spējas kaut ko radi! droši vien…
Acīm dzalkstot, priesteris ātri pagriežas pret muku.
— Es jums došu padomu, — viņš brīdināja, — papuleties sava sajēgā viest skaidrību. Dēmons jeb lietuvēns, kas ir bezdzimuma radī jums, radīt nespēj, tāpat ka Dieva vaiga priekšā nespejigs ir arī elles valdnieks. Tomēr, pieņemdams sievišķa izskatu un tā likdams pie seklas, viņš pēc tam, neredzams lidojot pa gaisu, pārnes to uz parastu bābieti, un tā tas viss var tapt nodarīts un, ka jus redzēsiet, patiesi arī top nodarīts. Es neesmu ķeceris, bral.
— Saprotu, — balts ka audekls, nomurmināja Džons. — I.udzu man piedot, bral Sebastjan. Mes, adhelmieši, esam tehniķi un mehāniķi, vienkārši nolīgti amatnieki, kuri — vismaz zemāk stāvošie — nevar lepoties ar tik dziļam zināšanām…
Tāluma bija dzirdamas tauru skaņas, ko biezie muri gan apslāpēja.
Brālis Džons pameta Dubru pa grambainu ceļu, kas ziemeļos no pilsētiņas izvijas pa krumaju. Neveikli paliecies seglos uz priekšu, viņš lūkojas lejup. Noputējušais sarkanais ģērbs tagad apskretis, ar apakša atirušu vīli plandījās ap stilbiem. Pavadu Džons turēja vaļīgi, tā ka dzīvnieks stebereja no vienas ceļa malas uz. otru, pats izvēlēdamies, kur labāk. Kad tas apstajās — un tas notika bieži —, Džons pat nemēģināja to paskubinat uz priekšu. Viņš sēdēja, stīvi raudzīdamies kāda punkta. Reiz viņš pacēla galvu un, neko nedomādams, blenza uz apvārsni. Seja bija pilnīgi bezkrāsaina, pelecīga ka līķim. Reizēm viņu kratīja drebuļi ka drudzi. Viņš bija stipri krities svarā; josta, kādreiz cieši savilkta, tagad vaļīgi nokarājās ap vederu, mantu maiss joprojām kuļājās cilpa, kas bija apmesta ap seglu loku, taču skiču gramatas tur vairs neatradās; brālis Scbastjans apgalvoja, ka tās īpašs raitnieks jau aizvedis uz Romu. Inkvizitors pirms šķiršanas bija uzslavējis Džonu par lielo centību un smalko amata prasmi un pūlējies iepriecināt, norādot, kadu triecienu Tiesas rīcība devusi velna ļaundarībām Kenta, taču, nesagaidījis no muka atbildi, Scbastjans bija viņu pametis. Promiedams viņš gan bija paris reižu pametis skatienu atpakaļ, mēģinādams uzminēt, ko Džons īsti doma. Jo, pavadījis vairākas nedēļas ar to kopa, Scbastjans bija guvis pārliecību, ka kaut kur sirds dzīlēs brālis Džons pats ir ķeceris. Reizēm inkvizīcijas piekritējs bija jutis gandrīz vai kārdinājumu pievērst Džonam tēva Hieronīma uzmanību, taču nevarēja zināt, kādas tam varētu but atbalsis. Par spīti tam, ka Džons bija notēlojis adhelmiešus ka cilvēkus bez lielas izglītības, Ordenis viņus cienīja un vērtēja augstu, un galu gala uzdevumu šim pindzclmanim bija uzticējusi pati Roma. Brālis Scbastjans bija fanātiķis;, kas nenoguris cīnījās par ticību, tomēr ir reizes, kad pat visdievbijīgākajam cilvēkam jāizliekas šo to neredzam…