Rībēdams garām pabrauca zemnieku pajūgs, atstādams aiz sevis balganu putekļu mākoni. Džona zirgs pasitās sānis. Muks izklaidīgu seju to lēnīgi apraja. Dziļi smadzeņu kaktiņos joprojām atbalsojās trokšņi. Čuksti, kas pieauga skaļuma un atkal norima ka rūcoša, ellišķīga liesmu jūra; nāvei nolemto un mirstošo kliedzieni, mirušo klusums. Un pannu čukstoņa, pātagu švīkstoņa, kas atstāja miesas asiņu vīles; adas čīkstoņa un koku brakšķi, cīpslu ņerkstoņa un šņukstēšana, mehānismiem sakropļojot to, ko Dievs radī jis. Džons to visu bija redzējis — visas līdz baltkvēlei nokaitētās krūšu spīles, karstos dzelžus, kas čukstēja mutes, puszābakus ar varošu svinu, nokaitētos krēslus, dzelkšņotos sēdekļus, uz kuriem lecinaja upurus, lai pee tam uzveltu uz. gurniem svina lietņus.
Territio, baismas. Questions Preparatoire, Ordinaire, Extraordinaire —sagatavošanas, jautājumi, parastie, īpašie jautājumi, smacēšana un strappado, vilkšana aiz virvē sasietām rokam augša līdz jumtam un laišana lejā, un moku rats. Pa pusei kaili un nosvīduši pratinātāji, un augšā uz kapnem lielais, prātu zaudējušais Tiesnesis, kas no epilepsijas lekmes putām klātajām spīdzināmo mutēm izrauj pamatojumus nebeidzamiem vainas pierādī jumiem. To visu patiesīgi atainoja zīmulis un ota, tie ka lidojot šaudījās pa papīru ar jaunu un jaunu speķu. Brālis Sebastjans stāvēja līdzas un rauca pieri, kodīdams lupu un grozīdams galvu. Likas, ka Džona rokas kustas pašas no sevis, nopleš lapas, tver pēc tintēm un ūdenskrāsam, bet zīmējumi iegūst arvien lielāku dziļumu un dzīvīgumu. Lielisks apgaismojums no sāniem; sviedrainie ķermeņi, kas, stiepti uz dažādām pusēm, lokās sāpju ekstāze; roku delmi, ko atsvari un skriemeļi izmežģījuši no locītavam, vēderi, ko pārplēsis moku rats, koku zariem līdzīgas košu asiņu straumes, kas tek uz grīdas. Likās, ka gleznotājs mēģina pārcelt uz papīra smirdoņu, netīrību, beidzot pat arī troksni. Pašam pret savu gribu apbrīna pārņēma arī Sebastjanu, taču galu galā viņš ar varu aizvi Ika Džonu projām, tomēr I ik un tā nespēja apturēt viņa darbu. Pie pils arējā mūra viņš uzzīmēja burvi, ko četri Safolkas vezumnieku zirgi sarava gabalos, uzskiceja nāvei nolemtos vīrus un sievas sēžam uz darvas mucām un gaidām, kad tam pieliks lapu, un nepameta neatainotus kailos kaulus, kas bija palikuši pāri pēc tam, kad apdzisa liesmas. — Tu nedrīksti ļaut, lai paliktu dzīva kaut viena ragana, — atvadoties bija sacījis Sebastjans. — Paturi to prata, brāli'. Tu nedrīksti ļaut, lai paliek dzīva kaut viena ragana… — Džona lūpas kustējās, mēmi at kārtojot šos vārdus.
Nakts viņu pārsteidza, kad viņš bija nojājis tikai sešas jūdzes no Dubras. Tumsā viņš neveikli nokapa no zirga, sapina tam kājas un atnesa no strauta lidcni. Somu ar krasam un otām viņš iemeta straumē. Ilgi viņš staveja un skatījās, lai gan nakts melnumā neredzēja, vai tie aizpeld projām vai ne.
Tik gausi ceļojot, bija vajadzīgas garas nedēļas, lai nokļulu litlz mājām. Reizēm viņš kaut kur nogriezās nepareizi, reizēm ļaudis viņu pabaroja, un tad viņš raudādams tos svētīja. Reiz viņam uzbruka bariņš lielceļa laupitaju, bet, ieraudzījuši balo seju un nekustīgas acis, bailes atstājās, jo viņš izskatījās pēc noburtā vai arī pcc mēra slimnieka. Beidzot viņš sasniedza Dorsetas robežu pie Blenfordforumas, tālu no īsta ceļa. Kādu bridi viņš jāja pa līkumotās I roumas krastu uz rietumiem un aiz Derno vēri jas pagriežas uz ziemeļiem, uz.Serbornu. Kāds virs, ieraudzījis sarkano sutanu, parādī ja viņam ceļu un iebāza mugursomā maizi, kurai viņš tā arī nepieskaras. Jūlija vidū viņš sasniedza klosteri un pie vārtiem atdeva zirgu kadam skrandainam bērnam. Abats satriekts noguldīja viņu slimnieka gulla un tūdaļ aizsūtīja citus meklēt zirgu, bet no tā vairs nebija ne vēsts. Džons gulēja istaba, kas bija pilna ar vasaras puķēm — fuksijām, begonijām un rozēm no klostera dārziem, vērodams, ka saules zaķīši leka pa sienām un zilajas debesis peld puķaini mākoņi. Ierunājas viņš tikai reizi — kad ienāca brālis Džozel's. Tad viņš paslejas augša un ar mežonīgi pārbiedētu skatienu sagrāba jaunekļa roku. — Man tas sagādāja baudu, brāli, — viņš čukstēja. — Lai Dievs un visi svētie piedod, man darbs sagādāja baudu… —Džozel's pūlējās viņu nomierināt, taču velligi.
Pagāja menesis, līdz viņš piecēlās kājās un pats apģērbās. Ldis viņš visu laiku bija maz, kļuvis vājš, gandrīz vai izģindis, un acis viņam spīdēja ka drudzi. Viņš ķērās pie darba litogrāfija; meistars Albrchts rajas, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Džons strādāja visu dienu, arī pusdienas un vakariņu laika, un nebeidza pat tad, kad zvans nozvanīja uz vesperi. Pienāca nakts, uzlēca mēness, bet. viņš joprojām stradāja; noklaja plāksni ar krasu, kad vairs nevarēja redzēt, ieberzeja, uzvilka pārsegu, iedarbinaja ratu, nolaida zemāk paliktni, atkal klāja krasu, atsvieda sāņus pārsegu.
Brālis Džozel's neatstāja viņu ne bridi vienu, uzmetis apmetni, tumsā viņu vērodams; tad aizgāja arī viņš, nobijies par kaut ko tik neizprotamu.
Bija pavisam agrs rīts, kad Džons, pildot pats sev uzlikto sodu, sastomījās. Viņš stāvēja, mazliet salīcis, tumšo stāvu apņēma blava mēnessgaisma. Viņš klausījās, saviebis seju, it ka pūlēdamies sadzirdēt kada trokšņa atbalsis, ko cilvēka ausis nav spējīgas uztvert. Džons sāka šņukstēt, tad līdzīgi piedzērušam aizgrīļojās līdz istabas vidum un, rokas izstiepis, nokrita uz grīdas. Pēkšņi atskrejušaja vējā viņam virs galvas aizcirtās kāds jumta logs; viņš pietrūkās sēdus, paskatījās apkart, piepūlēdams dzirdi, lai varētu saprast, kas tā par skaņu, ja tā vispār bijusi skaņa, ko viņš dzirdējis. Tad viņš pirmo reizi redzēja vīziju vai piedzīvoja halucinācijās, kam bija lemts vajāt viņu līdz pēdējai stundai. Sakas ar atru dunoņu, it ka nakts tumsā par lielu klajumu veltos bungu rīboņa. Istaba vispirms satumsa, tad pildījās ar spožu gaismu. Džons kaut ko nolallināja, iecirta seja nagus un mēģināja skaitīt lugšanu.
Dubra viņš bija redzējis atvestu kailu lauku meiteni, glītu meiču, kuras baismīgais, pretdabiskais grēks bijis vīrieša izskata lietuvēna seklas ieņemšana. Beigas gan viņa bija atbrīvota; taču pirms vaļā palaišanas viņai bija nocirsti vienas nelielas rokas pirksti un, drana ievīstīti, atdoti atpakaļ. Nu mēnessgaisma brālis Džons viņu skaidri redzēja savā acu priekšā. Činkstēdama un ņerkstēdama viņa gaja pāri telpai, un viņai aiz muguras lēkāja vesels šausmoņu bars, nogrieztas kajas un rokas, nocirstās galvas, uz moku rata sarautas, uz nokaitētajiem dzelzs krēsliem sadurtas un pārogļotas miesas. Viņi bļava, gaudoja un mauroja ka spokainas govis, čiepstēja kā putni, kliedza, kaut ko lūdzas… Džona seja pieliju ar gaismu; viņam visapkārt plīvoja liesmiņas, litogrāfijas iekārtas riteņi Tikās griežamies līdzīgi tumšu spieķu krustotam saulēm. Par viņu dardeja pērkons, kaut kas dīvaini grabēja. Acis pārgriezās tā, ka redzami bija tikai baltumi, viņš dauzīja ar dūrēm grīdu, iekliedzas un tad apklusa.
No rīta klostera brāļi, neatraduši viņu celle, pārmeklēja darbnīcas. Tad visu klosteri un tam piederošo zemi. Taču viss bija velti, brālis Džons — aizgājis projām.
Viņa eminence kardināls un Londinijas arhibīskaps smagi nopūtās, paberzēja zodu, nožāvājas un ņēmās soļot šurpu lurpu pa savu kabinetu no rakstāmgalda līdz logiem, pa kuriem leja bija redzami arhibīskapa pils dārzi. Viņš bridi pastāvēja pie logiem, rokas uz muguras salicis, zodu atspiedis pret krūtīm. Dārzos krāšņi ziedēja puķes, Elijas un bruņniekpieši, un Makkrcdija jauna rožu šķirne; Viņa eminence bija visas laicīgajās lietās gardēdis. Sevišķi skaidri viņš šo ainavu neredzeja — tapat ka zivju dīķus, kur vecas karpas, izdzirdušas zvaniņa tinkšķus, izbaza galvas no ūdens. Līdz dīķiem un arstniecibas augu dārziem ar bruģelu celiņu likumiem slejās arejais mūris. Augstāk par to drūmi milža cietumam līdzīgās Signalizētāju koledžas akmens plākšņu sienas ar logu rindām. Arhibīskapa kabineta ielidoja klusinātās skaņas no Londīnijas ielu jūkļa: apkārtstaigajošu tirgotāju saucieni, satiksmes līdzekļu riteņu rīboņa un dārdoņa, nez. no kurienes atskanēja zvanu spēle. Viņa eminences prals neapzinati uzņēma sevi skaņas; viņš savilka lūpas čokura, risinadams pats savu sarežģīto un ne pārāk patīkamo domu mestos likumus.