Выбрать главу

Viņš leni atgriezās piegaida. No atvērtajiem vākiem bija izslīdējušas vairākas lapas. Saraucis pieri, viņš vienu no tām pacēla. Pēc oficiālās uzrunas un pirmajam nenozīmī­gajam oficiālajām frāzēm sekoja dievbijīga un godīga cilvēka dusmu izvirdums.

Milord,

pazemīgi lūdzu Jūsu Eminenci man piedot, ka iedrošinos pievērst Jusu uzmanību kādam baisam un riebīgam noti­kumam, proti, spīdzināšanām, neapnīkstamam ciešanām un zemiskai necieņai, kas, aizsedzoties ar Kristus vārdu, vērstas pret manas diecez.es ļaudīm. Pret nabadzīgajiem un vārgdieņiem, vientiesīgajiem un gados vecajiem… pret bērniem un plānprātīgajiem sirmgalvjiem, pret topošajam mātēm… Meitas un dēli nepatiesi apsūdz, savus vecākus, vīri — sievas. Es nespēju, milord, vairs samierināties ar šo nekrietnību, šo šausmību…

Viņa eminence aiz pieraduma ievēroja šo latiņu valoda rakstītajā vēstulē pieļauto nepareizo tonnu, paņēma sarkano pildspalvu un aizkaitināts izlaboja.

… šis šausmas, kas pastrādātas tādā lojālā un senā pilsētā, kura ne pie kā nav vainojama. Pret šiem nevainī­gajiem mūsu Baznīcas locekļiem, kas ir uzticīgi mīlestību, Žēlsirdību un apgaismību apliecinošajam Dievam… šis pratu izdzīvojušais jebkuru cilvēcības normu apganītājs un viņa tā saucama Garīgas labklājības tiesa…

Kardināls pārskrēja ar acīm vēstulei līdz parakstam un pagrozīja galvu. Dubras bīskaps 1 .ūdens bija gan drosmīgs vīrs, tomēr muļķis; pietiktu jau ar to, lai šo vēstuli nodotu altiecigas rokās, un Viņa Svētība dabūtu tūlīt iepazīties ar tiem pašiem spīdzināšanas rīkiem, kurus viņš tik dedzīgi apsūdz. Ož pee ķecerības… Kardinals piesardzīgi saņēma pirkstgalos vēstuli un ielika atpakaļ vākos. Pēc tam izņēma citu, kas, īsaka un lietišķāka, bija pienākusi no Dēmovērijā izvietota garnizona pavēlnieka.

…atkritējam, kas ļaudīm pazīstams ar vārdu brālis Džons, joprojām laimējas izvairīties no mušu speķiem.

Dumpji, kas ir tiešas sekas št Džona un viņa piekritēju mācībām, pēdējā laika izcēlušies Serbornā, Stērminsterā, Ņūtonā, Seftsberijā, Blenfordā un paša Dernovērijā. Cil­vēki, kas piedēvē viņa izvairīšanos no mūsu vienībām brīnumainiem speķiem, kļūst ar katru dienu grūtāk vaidami. Atļaujos nopietni pieprasīt, lai mūsu spēkus pastiprina ar vēl vienu jātnieku nodaļu, vismaz ar četriem simtiem kājnieku, apbruņojot viņus ar vajadzīgajiem ieročiem un apgādājot ar pārtiku, lai varētu pārmeklēt apkarini no Biminsteras līdz. Jovilai, kur, cik patlaban zjnams, dumpi­nieki apmetušies. Viņu speķus patlaban vērtē no piecdesmit līdz. simtam, viņi ir labi apbruņoti un lieliski pazīst vietējos apstākļus. Mēģinājumi viņus iznicināt ar parastajām meto­dēm ir at kārtot i izrādījušies nesekmīgi…

Viņa eminence saskaities nometa vēstuli. Šī un krietns desmits līdzīgu vēstuļu bija pamudinājušas viņu parakstīt oficiālu ekskomunikācijas dokumentu. Spriedums par braļa Džona izslēgšanu no baznīcas bija izdots pirms sešiem mēnešiem, tomēr šķita, ka tam, ka arī sekojošajam viņa dvēseles noladejumam nav nekādas lielas nozīmes: tas viņa piekritējus bija pamudinājis uz lielākām pārmērībām; gaiša dienas laika bija sakauta un noslaktēta divdesmit četru vīru liela jātnieku vienība, nolaupīti viņu ieroči un zirglietas; nemiernieki bija uzbrukuši romiešu dragunu kapteinim, piedauzījuši viņu un, uzsietu zirga mugurā, palaiduši Dērnoverijas ielas ar apmetnim piespraustiem aizvai­nojošiem uzrakstiem; Vudhendžā un Bedberiringsā bija sadedzināts pāvesta attēls. Kardināls jutās visai neomulīgi, apzinadamies, kādas briesmas var draudēt, ja Džonam būs jāmirst mocekļa navē; viņam labāk būtu gribējies izlikties Džonu vispār neredzam — lai visi šie stulbie notikumi iz.plcn paši no sevis, taču viņa roku vadīja citi.

Viņš pievērsās īsam dumpinieka dzīves un darbu atskatam, ko uz l.ondiniju pēc viņa lūguma bija atgadājis neparasti nomāktā izskata adhelmietis, kura ausis Viņa eminence labprat būtu vēlējies aizsūtīt uz paplates tēvam Mcreditain pirmām kārtam par to, ka viņš tā izlaidis savus sasodītos apakšniekus. Jo adhelmieši — iespējams, gan ne aiz savas vainas — ātri izvērtās par šis jaunas un biedējošās tautas kustības iedvesmotajiem. Anglikanisma atdzimsto­šais spēks balstījās uz senam veca kulta atliekam, jo vai tad pats svētais Adhelms nebija pieversis kristīgajai ticībai Anglijas zemes plašumu iedzīvotājus jau simtiem gadu pirms tam, kad normaņu iekarotājiem pa pēdām te ieplūda garīdzniecība un iedibinaja Britānijā Romas kundzību? Anglikāņu konfesijas pastavešana ir vēsturisks fakts, lai cik dedzīgi pašreizēja Baznīca to cenšas noliegt, un argu­menti vecās ticības labā varētu but pierādāmi. Ilgi gadi aizritējuši arī starp dienam, kad Henrijs Astotais bija atcēlis pavesta varu un Elizabete Pirmā izslēgta no baznīcas, un tajos gados Anglikāņu baznīca taču laikam ar Dieva žēlas­tību pastāvējusi līdzās. Varbūt tā ir slidena apoloģētika, un nedrīkst ļaut bīstamam idejām izplatīties tādu ļaužu vidu, kam smalkās teoloģiskas inacibas visuma ir svešas. Bet ar seno baznīcas saukli — but paklausīgam un lugt Dievu — vairs nepieliek; cilvēki ļaujas kārdinājumam atkal reiz radīt paši savu garīgo vadību, un Džons vai kāds viņam līdzīgs šim nolūkam lieti noder.

Fakts, ka atkritējs bijis klat pēdējā Garīgās labklājības tiesas sēdē (Viņa eminence velreiz izlasīja faktus, ko bija iemācījies no galvas), bez šaubām, bi jis visas šis muļķīgās padarīšanas sakums. Viņš pašūpoja galvu. Ka to lai iz­skaidro? Ka lai kliede tāda vīra ka Ludēns dusmas, talka ņemot skaitļus un faktus, un politiskus argumentus? Viņa eminence gurdi paraustīja plecus. Pasaules vēsturē nekād nav pastāvējusi lielākā vara par otras Romas varu. Turēt sava dure pusi planētas, ar žongliera veiklību balansēt to pr et līdzās esošajiem spēkiem — tas iet pāri cilvēka prātam un saprašanai… Tautas naids ir līdzīgs satrakotas jūras dusmām — to ar pirkstu atpakaļ neatbuhsi. Anglikānisms jau reiz sašķēlis valsti, šie notikumi sīki aprakstīti biezajos l'oliantos, kas rindojas gar kabineta sienām. Tad Anglija bija kvēlojusi autodale liesmās no Kornvolas īkšķa līdz Peninu kalnu grēdai. Salīdzinājumā ar to tagad mazliet sāpju, mazliet asiņu drīz pāries un gandrīz tikpat atri aizmir­sīsies — un Baznīcas milzīgā gudrība pastaves pāri visam.

Pārāk bieži, prātoja kardināls, lieto palagu, biede ar elles liesmām, nevis vilina ar Mīlestības valstību. Tēvs Hieronims, protams, ir izdzīvojis prātu, agrāk viņš bijis vajadzīgs, taču šoreiz, asiņainais cirvis atnesis tādu pērkona grāvienu, kas var pārskanēt pāri Visai Anglijai. Londinijas arhibīskapa galvā drūzmējās dīvainas, neiecietīgas domas. Viņš atkal pieceļas un stāvēja, domās iegrimis, nolūkodamies uz. dārziem, savu vislielāko prieku. Viņam šķita, ka paradas kājas, kas bez. kādas godbijības sabradā rozes un iemin Elijas asinnn apslacītā zemē; ka viņa nams ir sagrauts un deg, ka vīna pagrabi ir apganiti, pieliekamos kambarus un virtuves, kabinetus un bibliotēkas pārņēmušas gaišas lies­mas. Tāpēc pie velna tevu llieronimu, pie velna adhelmicŠus un pie velna brāli Džonu!