Džesijam piemita ļoti dziļas saknes laidusi mašīnista nicība pret iekšdedzes dzinējiem, lai arī viņš cītīgi sekoja visiem «par» un «pret pierādījumiem. Varbūt pienāks diena, kad benzīna dzinējspēks sasniegs diezgan augstu pakāpi, un bija jau arī vēl kāda sistēma, kā to sauc? Dīzelis, vai… Tomēr vispirms būtu jānovāc baznīcas smagā roka.
Tūkstoš deviņsimt desmitā gada bulla, Naftas veto, bija ierobežojusi iekšdedzes dzinēju jaudu ar simt piecdesmit kubikcentimetriem, un kopš tā laika mašīnistiem nebija nekādas īstenas konkurences. Benzīna mašīnas bija spiestas pierīkot bezgaumīgas buras, lai tās palīdzētu mašīnu dabūt uz priekšu; lai tās pārvadātu kravu — tur jau pat zirgam jāsmejas!
Svēta Dievmāte, cik auksts! Džesijs ietinās ciešāk jakā. Lēdijai Margaritai nebija vējstikla; krietnai tiesai ar tvaiku darbinatajam mašīnām tādi bija ieviesti, pat vienai vai divām arī Streindžu mašīnu parkā, taču Elija bija zvērējis, ka Margaritai tāda nebūs, Margaritai nebūs… Tā bija mākslās darbs, pilnība pati par sevi; tāda, kādu to radītāji uzbūvējuši, tāda tā arī paliks. Doma, ka varētu izpušķot to ar bezgaumīgiem niekiem, bija veco vīru darījusi gandrīz traku. Tie piešķirtu Margaritai tādu izskatu kā dzelzceļa lokomotīvēm, ko Elija tā nicinaja. Džesijs pievēra plakstus, lai varētu lūkoties pretī sīvi saltajam vējam. Viņš paskatījās leja uz tahometru. Braukšanas ātrums piecpadsmit jūdzes stundā, pusotras reizes vairāk nekā atļauts. Viena cimdotā roka parāva atpakaļ reversa sviru. Pilsētas ātruma robeža bija desmit, tas noteikts valsts likumos, un Džesijam nebija ne mazākā nodoma nokļūt policijas nagos par ātruma pārsniegšanu. Streindža firma vienmer bija labi satikusi ar miertiesnešiem un policijas seržantiem; ar to varēja daļēji izskaidrot tās veiksmi.
Iegriezdamies garajā Haistritā, viņš atkal samazināja apgriezienus. Margarita pēkšņi apstājās, satraukti nodārdināja, skaņa atbalsojās, atlēkdama no pelēko akmens celtņu fasādēm, Džesijs cauri zabaku zolēm manīja, ka vilces stienis atslābst, un ātri pagrieza bremzes ratu; uz pusēm pāršķeltā mašīna bija gandrīz pats neglītākais traips mašīnista raksturojumā. Aiz pēdējā luktura iegaismojas reflektori, kas vienā mirklī gaismas kvēli dubultoja. Bremzes ieāķējas; kompensatori pirmie pavilka kravu, iztaisnodami platformu rindu. Džesijs pārslēdza reversa sviru par vienu robu atkal atpakaļ; vārstu priekšā pievadītais tvaiks uzturēja Margaritas ātrumu. Priekšā augstu stabos spīdēja pilsētiņas centra gāzes lukturi, aizmugurē slējās mūri un Austrumu vārti.
Dežurējošais seržants sveicināja, viegli paceldams āvu, un pamāja, lai barels brauc uz priekšu. Džesijs pabīdīja sviru, pastūma bremzes nost no riteņiem. pārāk liels spriegums bremzes kurpē varēja iešķilt kaut kur platformu rindā uguni, tas būtu slikti — šoreiz pārvadājamās preces nebija drošas pret uguni.
Domās viņš pārskatīja sarakstu. Margarita vilka sarža baķu ķīpas, tas veidoja kravas lielāko daļu. Anglijas vilnas izstrādājumi Eiropas cietzemē bija iemantojuši slavu; sarža kārsēji veidoja krietnu daļu no varenajām rūpnieku sabiedrībām dienvidrietumos. Jūdzēm tālu viņu manufaktūras un noliktavas izraibināja ciematus; tirdzniecības monopols bija palīdzējis vecajam Elijam turēties tālu priekšā sacensoņiem. Krava bija arī Entonija Harkorta krāsotie zīdi no viņa Mella rūpnīcas; Harkorta sieviešu kreklu slava izplatījusies lidz Panzei. Un neskaitāmas kastes ar virpojumiem, ka arī vietējo Dernoverijas dažādpreču tirgotāju Erasma Koksa, Džeda Robertsa un Martinstaunas Džeremija Strindžera ražotas preces. Metala nauda saiņos ar grāfistes leitnanta zīmogu; pēdējās šis sezonas nodokļu maksas, kas jāsūta uz Romu. Un mašīnu daļas, ka arī vērtīgi sieri un visādi sīkumi. Māla pīpes, raga pogas, dažadas lentes; pat ķirškoka darinātu Madonnas tēlu sūtījums no Jaunās Pasaules finansētās firmas Bīminstera. Ka to sauca'. Liekas, Dvēseles miera nesēju akciju sabiedrība!… Vilnas izstrādājumi un ķemmdzija virs ūdens tendera un pirmajā platforma; virpojumi un parējais vedamais otrā. Krava īpašu pieskatīšanu neprasīja. Ar to viss kartībā.
Priekšā iznira Austrumu vārti un smagnējais, tumšais mūris. Džesijs samazināja ātrumu, lai būtu gatavs parbaudei.
Tas izrādījās nevajadzīgi; jocīgās, tauriņiem līdzīgas mašīnas, kam joprojām bija drosme stāties pretī saltas nakts dabasspēkiem, jau pēc āvinieku mājieniem bija apturētas un novietotas tālāk no briesmām. Margarita nosvilpās un, atstādama aiz sevis tvaika mākoni, kas glāsaini izcēlās pret vakara debesīm, izbrauca pa vaļņa vārtiem ārā tīreli un devas uz kalniem.
Džesijs noliecās lejup, lai pagrieztu inžeklora vārsta sviru. Ūdens, pārkarsēts plūstot pa dūmtvertnē ievietoto pagarinātāja cauruli, iešļācas katlā. Džesijs ļāva motoram palielināt ātrumu. Dernoveri jau palika aizmugurē un pagaisa tumsā; gaisma patlaban ātri dzisa. Pa labi un pa kreisi ainava bija tumša un vienmuļa; priekšā Džesijs pa pusei saredzēja griežamies kloķvārpstu. Bija dzirdama skaļa motora rūkšana. Mašīnists pasmīkņāja, viņu joprojām ielīksmoja pati braukšanas māka. Pa kurtuves durvju malām spraucas liesmu švīkas, un to gaismā varēja saskatīt Džesija plato, enerģisko zodu un dziļi iegrimušās acis zem taisnajam, biezajām melnajām uzacīm. Lai tik vecais Sardžentsons papūlas dabūt gatavu vēl vienu pēdējo braucienu! Margarita gan uzvilks viņa lauleru augšā, gan nodabūs lejā no kalniem; Elijs no prieka savā jaunizraktajā kapā apgriezīsies otrādi…
Lēdija Margarita. Džesija prātā nelūgta atausa kāda aina. Viņš atcerējās sevi zēna vecumā balss lūzuma laikā. Cik sen tas bija? Pirms astoņiem vai desmit gadiem? Gadi mēdza klāties cits citam pāri nemanīti un neskaitīti; tā jauni zēni kļuva par veciem vīriem. Džesijs atcerējās rītu, kad Margarita pirmo reizi bija iebraukusi depo. Sprauslodama un šūpodamās tā, tikko izbraukusi no Barela rūpnīcas tālajā Tett'ordā, svilpdama ducināja pa Dernovērijas ielām, vara detaļām spīguļojot saulē; šai kombinētajai lokomobilei ar desmit zirgspēku nominālo jaudu visas detaļas, sākot no spararata dekorējumiem līdz statiskas izlādes ķēdēm, bija sīki uzskaitītas un aprakstītas tehniskajā sarakstā. Izlādes vārsti, izdedžu tvertne, horizontālā spiediena regulētājs, ūdens padeve; Elija bija veiksmīgi dabūjis visu, ko vēlējies; tā bija viena no lieliskākajām tvaika mašīnām Rietumos. Viņš bija atvedis to pats, mērodams sarežģītu ceļu pāri daudzām grāfistēm uz Norfolku, nevienam citam viņš neuzticēja atvest mašīnu parka lepnumu. Un Margarita kopš tā laika bija palikusi viņa braucamais; ja vecā, granīteietā čaula, ko sauca par Eliju Streindžu, jebkad kadu lietu vispār bija mīlējusi, tad tā ir šis milzu barels.
Džesijs to bija sagaidījis kopā ar mazo brāli Timu un citiem: Džeimsu un Miku, tagad jau mirušiem — lai dus Dieva mierā! Toreiz Bristolē viņus bija nobendējis lielais Mēris. Džesijs alcerējās, ka tēvs bija nolēcis no kāpšļa un nolūkojies uz lokomobili, kas stāvēja uz vietas, drebēdama ka dzīvs radījums un spļaudama tvaiku. bija jau uzkrāsots firmas vārds, burti spilgti rindojas gar augšdaļas apmali, tomēr pagaidām vēl barelam trūka pašam sava vārda. — Ka ta' tu viņu taisies saukt? — māte bija pārkliegusi tukšgaitā strādājošo milzeni. Elija izbrauca pirkstus cauri matiem, saviebis sarkanu seju. — Nolādēts — ja es to zinātu…— Viņi bija jau runājuši par Pērkongrāvēju un Apokalipsi, Oberonu un Belerdczaunu, un Rietumu Speķu, skaļiem nosaukumiem, kas piederējās tamlīdzīgi nokrustītam milzu mašīnām. — Nolādēts, ja es to zinātu] — smīkņādams atkartoja vecais Eli ja, un Džesijs ierunājās bez atļaujas, izstostīdams sava zēniskajā gaiļa balstiņa: —Lēdija Margarita… Lēdija Margarita…