Pildot savu amalu, Viņa eminencei vajadzēja but tikpat labam ekonomistam un politiķim ka baznīcas kalpam; bet reizēm, kad viņu pārņēma rupja vaļsirdība, viņam šķita, ka viss lielais Baznīcas audums līdzīgi sniegbaltam palagam vai zeltītai segai klājas pāri kādam milzim. Tādā laika posma ka šis milzis grozījās un ruca, mētājoties nemierīgā miegā. Drīz viņš modīsies.
Eminence izlēmis pabīdīja šo domu sānis, atgriezās pie rakstāmgalda, izņēma no atvilktnes oficiālo dokumentu: gandrīz viss vakardienas rīts bija pagājis, diktējot to rakstvedim.
Tā ka atkritējs, adhelmiešu muks, kurš pazīstams ar vārdu brālis Džons, kura miesu mēs esam pasludinājuši par izslēgtu no Baznīcas un kura dvēsele nolemta mūžīgi mūžam elles ugunim, joprojām pulgo mūsu zemē Dieva gribu un zdka Viņa patieso Baznīcu, mūsu pienākums ir darīt z.inamu un brīdināt, ka:
Ikviens, kas dos patvērumu atkritējam vaikadam no viņa bandas, apgadajot šis personas ar pārtiku, dzeramo, ieročiem, lodēm un pulveri vai jebkuram citam līdzīgam lietām;
Ikviens, pie kura atradis vēstulēs, proklamācijas vai citus sacerējumus, ko rakstījusi Džona vai kada cita viņa bandas locekļa spalva; kā arī ikviens, kas pamanīsies izplatīt tādus pamfletus, kas veicinās Sātana ciņu pret Dieva godību;
Ikviens, kurš slēps z.iņas par minēta atkritēja vai kada viņa bandas locekļa atrašanās vietu; ikviens, kurš apmeklēs kadu sapulci, orģiju vai līdzīgus pasākumus, ko tie rīkos, un kurš nedarīs zināmus tos visos sīkumos, ko varbūt zina par iepriekš teikto, kādam priesterim, garnizona komandierim vai likuma sargam vienas dienas laikā pēc ši pārkāpuma;
Taps izslēgts no Baznīcas un taps pretīgs Dieva acīs; ka arī lai tads necer, ka to attaisnos miertiesneši vai kāda Baznīcas tiesa; viņš taps vajāts un pakārts, un viņa miteklis taps apkaisīts ar sali un apliets ar darvu, un atstats tādā izskata, kāds taps uzlūkots par nepieciešamu, lai brīdinātu un pamācītu citus ķecerus un Dieva un savas Baznīcas nodevējus.
Piedevām mūsu pienākums ir izsludināt šādu atlīdzību:
Par ziņojumiem, kas novedis pie jebkura braļa Džona bandas locekļa, dzīva vai miruša, noķeršanas, divdesmit piecas mārciņu zeltā;
Par jebkura braļa Džona bandas locekļa, dz,iva vai miruša, notveršanu, piecdesmit mārciņu z.eltā;
Par paša braļa Džona, dzīva vai miruša, noķeršanu, divsimt mārciņu zeltā, kas taps izmaksātas mūsu bīskapa pilī Lambetā, saņemot pretī vai nu ķecera miesas vai pietiekamus pierādījumus par viņa iznīcināšanu.
Parakstīts musu Kunga viena tūkstoša deviņi simti un astoņdesmit piektajā gada, jūnija divdesmit piektaja dienā.
Beidzis lasīt, kardinals par zīmi piekrišanai drūmi palocīja galvu. Baznīcai bija ārkārtīgi vajadzīgi daži labi pārmācīti svētie mocekļi: Džons ir vispiemērotākais pazudinašanai. Viņa eminence paraustīja plecus un pasauca sekretāru, lai tas atnes viņa personīgo zīmogu.
Kājnieki bija izvietojušies pusloka stāvās nogāzes augša. Citi karavīri, spilgti atšķirdamies no tiem ar saviem zilajiem formas tērpiem, bija ieņēmuši vietas aiz ieplakas klintīm, zem parkarem vīdēja vairākas alu ieejas. Šad lad no tām izvijās dumu mākonīši: tur maza saujiņa ielenkto aizstāvju bezmērķīgi atšaudījās. Divsimt jardu attāluma no šiem nocietinājumiem karaspēks pūlējās pagriezt pret mērķi desmit mārciņu šāviņu lielgabala stobru. Tas bija noslēpts aiz. steigā sakrauta akmeņu pusloka; aiz. brustvera sviedriem noplūduši viri mēģināja ar svirām pagriezt riteņus. Koka baļķi, ko viri pabaza zem riteņiem, pamazam pacēla lielgabalu, tomēr leņķim vajadzēja but ārkārtīgi lielam; komandieris bija pārliecināts, ka pirmaja atsitiena milzenis attrieksies atpakaļ zemē, uz. kuras atradās. I.idzas lielgabalam, ķiveri galva, izvilcis zobenu no maksts, dižīgā zirga sēdēja kāds majors un lādēdamies skubināja netūļāties. Frontālie uzbrukumi jau bija maksājuši dārgi, augslak nogāzē zilas skrandas liecinaja, ka ķeceri krietni paplucinājuši kājniekus. Majors, kam negribējās velti dzīt kauja vīrus, nikni lādējās un vēcināja zobenu pret nemiernieku nocietinājumiem. Par atbildi izšāvās dumu mutulis, lode, sašķaidījusi klinti divdesmit pēdas pa kreisi no majora, nosvilpa tale. Kājnieki, kas slepas ieplakā, izšāva nekārtīgu zalvi, un kores aizstāvji atkapas; majoram likās, ka cauri šāvienu atbalsīm viņš dzirdējis kliedzienu.
No pirmā lielgabala trieciena apmēram jardu no alas cauruma švīkstēdamas uz.virpuļoja gaisā klinšu kāpienā lauskas; otrais izraisīja nelielu nogruvumu augstāk pa labi. Trešais atšķēla gabalu no savas steiga šā tā izveidotas platformas, sašķaidīdams kada artilerista kajas. Kapteinis lādējās, vēlēdamies, kaut jel viņam būtu pie rokas kārtīgs īsstobra lielgabals, bet kur tu, cilvēks, to ņemsi? Stobru pacēla augstāk un nostiprināja drošāk, pavesta piekritēji bija apņemušies samalt pretinieku miltos.
Kamēr visi vēl ņemas ap lielgabalu, pa kazu taku pāri klinšu plaisām jardu divdesmit atstatumā steidzīgi attalinajas neliels cilvēks, Ģērbies tumšsarkana apmetni. No klintīm ap bēgli un virs viņa galvas paceļas putekļu grīstes. Majors kliegdams ņēmās jādelet gar savu vīru rindu, mudinādams šaut. Lode ķēra dumpinieku, kad bija atlicis divdesmit pēdu līdz klints virsotnei; virs nošļuca krietnu gabalu lejāk un tikai tad apstājās; taču viņam joprojām pietika dzīvības speķa, lai notēmētu pistoli pret majoram pa labi līdzās stāvoša kaujinieka ceļgalu, līdz kājnieki beidzot viņam trāpīja. Majors kaut ko norūca un noliecas, lai norautu adhelmietim kapuci. Atsedzās savēlies gaišu matu ērkulis; sāpēs saviebtu seju, asinīs iekrāsotos zobus ņirgdams, viņa raudzījās jauns zēns.
Majora adjutants pretīguma novilka: — Discipulus… Māceklis…
Drīzāk mīkstais, — atņurdēja majors. — Viņš saķēra zenu aiz. matiem un ņemas pratinat. — Nu, pretīgais, mazais mcrgli, — viņš reca, — kur ir tavs netiklais cūka saimnieks?
Atbildes nebija. Majors atkal ņemas zenu purināt. Brālis Džozet's mazliet paslcjas uz augšu un iespļāva asiņainas siekalas majoram ģīmī, jo virsnieks bija pārliecies viņam pari. Adjutants pakratīja galvu. — Viņš nerunas. Neviens no šiem mežoņiem.
— Tā jau es arī domāju, — majors nikni norūca. — Seržant, gadā šurp nestuves…
Tas skriešus metas lejup pa kalnu. Zēns elsoja, vēlreiz paslejas augšup, pastiepa asiņaino plaukstu un tad sabruka. Majors nometas ceļos, uzmanīgi vairīdamies nolraipities ar asinīm, un atlauza pirkstus atpakaļ. Tad iztaisnojas un apgrieza uz otru pusi plauksta saņemto mazo medaljonu ar vēža zīmi. — Tas tieši ir tas, kas mums vajadzīgs, — viņš čukstot noteica, iemezdams formas tērpa kabata Seno Garu zīmi, pirms adjutants paspēja tai uzmest acis.
Ala lika pārmeklētā un atrastas daudzas trofejas. Seši līķi, Iris no tiem neskarti, parejie arī tāda stāvoklī, ka varēs apmierināt visaizdomīgāko pavesta ieredni. Maksa patlaban bija sakapusi līdz simt piecdesmit mārciņām par vienu dumpinieku; tas nozīmēja, ka te jau sanak deviņi simti un galu gala kopa pāri tūkstotim. Bataljonam smuka maza summiņa. Un tad vēl pārtikās un ieroču krājumi, gramatas un ķeceru dokumenti, ka arī kaudzēm uzsaukumu, kas gaidīja, kad tos izplatīs. Alas dibena, lielgabalu šāviņu sadragātas, vāļājās senas Albiona iespiedmašīnas paliekas un izmētātās karbas ar burtiem. Majors aizsūtīja pēc smagiem veseriem un paspārdīja ar zabaka purnu nekārtīgo kaudzi, kura bija samesti uzsaukumi. — Kaut vai tas ir labi, — viņš filozofiski piebilda savam palīgam, — ka nakanubā nesvaidīsies apkārt tik daudz šo draņķibu…