Taču galveno mērķi uzbrukums nebija sasniedzis. Brālis Džons atkal bija izbēdzis.
Nedeļam ritot, baumas auga auguma. Džons esot šeit, viņš esot tur, karaspēks skraidī ja cauram naktīm, pārmekleja ciematus, nez. cik reižu pieprasīja atlīdzību, bet nekād to nedabūja. Paklīda runas, ka Džonu līdz ar Tīreļa Ļaudīm varētu aizvest ar maģiskiem, ātriem līdzekļiem projām no briesmām. Transveslismsalņirgusi zobus, šņaca Roma un dubultoja naudas atlīdzību par Džona galvu. Ziņotāju
* Pretēja dzimuma ģērbšanās un uzvedības manieres pieņemšana.
skaits auga ka scncs pcc lietus; lika nodedzināti veseli ciemati, veselas pilsētas apliktas ar sodiem. Krustceles karātavās savas ķēdēs, baismas iedvesdami, šūpojās līķi, kļūstot par ēsmu putnu bariem, kas tos apsēda, padarīdami par melniem torņiem. Milzis, nemierīgi svaidīdamies, vēl kraca visā speķa.
Tika apganita Velzas katedrale, kaut arī nekās pārmērīgs tai netika nodarīts. Nebi ja liecību, ka Augstajam Altārim kāds būtu tuvojies citādi nekā ar dziļu cieņu, tomēr uz. tā visu apskatei nelietīgi bija nolikts plakats, uz kura kaut kas rakstīts. Protams, šo pierādījumu tūlīt sagraba un sadedzinaja, tomēr izplatījās runas, ka vārdi uz tā bijuši no Svētajiem Rakstiem, ķecerīgi pārtulkoti vidusangļu un modernajā angļu valodā. Manam mājoklim jābūt Dieva mājoklim, bet jus to esat padarījuši par laupītāju midz.eni. Tas pats notika Aquae Sulis (Atdod visu, kas tev pieder, nabagiem!) un pat paša Dorsetas bīskapa rezidencē (Kamielim vieglāk izlīst caur adatas aci nekā bagātajam iekļūt debesu valstība). Taču šad i pārkāpt uzvedības likumus varēja Džona mācekļi, kas pieļāva tos gan atklāti, gan slepeni; Džons pats pastavīgi ceļoja, mācīdams un rīkodams aizlugumus. Reizēm viņu mocīja vīzijas, tā ka viņš valstījās ar putām uz lūpām, sizdams dūres pret zemi līdz asinīm, plēsdams drebes un skrāpēdams ādu, līdz sekotāji, šausmu pārņemti, atkāpās, spiezdamies pulka. Varbūt viņu joprojām pāri irbulenēm apaugušajiem rietumu tīreļiem vajaja regi, dārdi un vaimanas, nocirstas rokas un citi locekļi; varbūt pie viņa atnāca Senie Gari, lai mierinātu, parunatu par savu ticību un pasēdētu kopa pie aizgājušo laiku drupām, kas bija saglabājušas no tiem gadiem, kad vēl nebija atnakuši romieši, — pavērotu savus sapņus par skrejošajiem mākoņiem, mēnesi un sauli. Džons atdeva citiem savas kurpes un apmetni, un savu spieķi; dažs labs čukstēja, ka viņš iespraudis to zemē un tam izplaukušas lapas ka Glastonberijas svētā Džozeta zizlim.
Ja arī baumas aizsniedza Džona ausis, viņš to neizrādi ja. Viņš kustējās līdzīgi rēgam, lūpas kaut ko murmināja, acis neko neredzēja, kaut arī gaza lietus un svilpoja vējš; ļaudis nez. ka izmanijas viņu noslēpt un paēdināt, lai gan karavīri zilajos formas tērpos līdz pārgurumam dzina viņam pēdas pa Dorsetu no Serbornas līdz Korfgeitai, no Serumringsas līdz Milžu ielejai pie Scrnas. Arvien augstāk kapa cena par 1 )žona izdeldēšanu — no piecsimt mārciņām līdz tūkstotim, no tūkstoša līdz tūkstotim pieciem simtiem un no tiem līdz neticamajai divtūkstoš mārciņu summai, kas pieprasāma pēc pierādījuma atgadāšanas Londinijas arhibīskapa pili. Taču no paša ši cilvēka nebi ja ne ziņas, ne miņas. Uzbrazmoja jaunu valodu vilnis. Daži apgalvoja, ka viņš gatavojot sacelšanos pret Romu, ka slēpjoties, līdz būšot sapulcējis pietiekami lielu armiju; citi meloja, ka viņš esot saslimis vai ievainots, vai aizbēdzis uz citu zemi; beidzot izplātījās baumas, ka viņš esot miris. Viņa piekritēji — un to bija tūkstošiem — sērodami gaidīja. Taču Džons nebi ja miris, viņš bija aizgājis atpakaļ kalnos, kapdams nopakaļ spitālīgajiem, dzirdot to vientulību vēstījošo, pārmetošo zvaniņu skaņas.
Ciemata māju puduris pletās jeb drūzmējās vēju varai pakļauta tīreļa vidu. No pelēka laukakmens celtie namiņi izskatījās vēja apdrāzti un pamesti. Nedaudzie vārgie koki nebija izstiepušies garuma, vējš los lieca dīvainos lauzītos lokos, zari tiecas pretī jumtiem, it ka meklētu patvērumu. No ciemata pāri klajumam izvijas grambains ceļš un pagaisa tālē.
Parlireli, neparastajā gaismā tik tikko saskatāmi, puslokā stiepās paaugsti pakalni. Skaidraka dienā balts spīdums par tiem būtu vēstī jis par jūras tuvumu, taču patlaban nedzīvās, putekļaini pelēkas debesis bija seklas un tukšas. Gaudodami no tam brāzās lejup marta vēja miklie, netīkami skaļie auri. Vējš ieklupa apmetni kādai meitenei, kas pacietīgi sēdēja ceļmalā apmēram simt jardu aiz ciemata pēdējās mājiņas. Ar vienu roku viņa, cieši savilktu ap kaklu, turēja apmetni; seju ieskava gari, tumši mati, kas spraucās ārā no kapuces. Viņa nenogurdama vēroja ceļu, platam acīm skatīdamas pāri pclckbrūnajam tīrelim uz tālo kalnu robotajām smailēm.
Tā viņa gaidīja stundu, tad otru; vējš triecās papardēs; reiz ceļu ņemas šaustīt lietus gazma. Kalni sāka gaist mijkrēsli, kad viņa pieceļas, pielika plaukstu virs acīm un staveja, ar sasprindzināto skatienu urbdamās pelēkā, sīka, neskaidra punktiņā paša apvāršņa mala. Krietnu bridi viņa stave ja nekustīga, šķiet, pat neelpodama, kamēr neskaidrais plankums nāca tuvāk un tuvāk, kļuva par tumšu kniepadatas galviņu un beidzot pārvērtās par jātnieku kada dzīva radījuma mugurā. Meitene ievaidejas, skaņa bija savāda — itin ka dziļi no rīkles atskanētu smilksts. Tad viņa noslīga uz ceļiem, sabijusies pameta skatienu uz mājām un pēc tam atkal pievērsās ceļam. Jātnieks tuvojās, meitenes baiļpilnajām acīm likās, ka tas kustas, bet nevirzas uz priekšu, raustīdamies ka ķipars zem plašajam debesim. Viņas pirksti nolīdzināja ceļu sev priekšā, tad viņa parlaida plaukstu svārkiem, tos nogludinādama, un uzlika roku uz krūtīm, it ka lai nomierinātu satraukto sirdi.
Virs neveikli sēdēja ezeļa mugurā, ļaudams dzīvniekam pašam izvēlēties, kurp iet. Kajas nokarājās abpus dzīvnieka sāniem, ritmiski šūpodamās un skardamas zāles stiebru galotnes. Kajas bija basas, brūnganas sakaltušu asiņu svītras liecināja par seniem ievainojumiem, apmetnis bija saplēsts un notraipīts no ilgas valkašanas, sākotnējāsārtbrūnā krasa izbalojusi pelēksarkana. Seja noliesējusi, agrāk pilnīgajos vaigos iegulušas grumbas, barda pinkaina, bet acis virs tam spožas un skaidras ka putnam. Laiku pa laikam viņš kaut ko nomurmināja vai iedziedājās, atgāzdams alpakaļ galvu, lai pasmietos pretī drūmajam debesim un pavēcinātu roku itin ka svētījot bezcerīgo apkarini.
Ezelitis beidzot iegriezās ceļā un apstājās, kā nezinādams, kurp doties. Jātnieks dungodams un purpinādams gaidīja, un dzirkstošais, nemierīgais skatiens pamazām aptvēra, ka priekšā nometusies meitene. Viņa joprojām stāvēja uz ceļiem, pavērsusi seju pret zemi, bet tad izslēja galvu un ieraudzīja, ka svešais, joprojām pacēlis augšup roku, viņu vēro. Viņa pieskrēja tam klat un sagrāba sauja viņa apmetņa raupjo viii. Tad ieraudājās, asaras plūda nevaldāmi, straumītes atstaja celiņus putekļainajos vaigos.
Jātnieks platam acīm lūkojās viņa, mazliet samulsis, tad noliecas un mēģināja piecelt viņu stāvus. Meiča no viņa pieskārienā nodrebēja un piekļāvās vēl krampjaināk. —Tu… atnāci… — viņa nočukstēja it ka ēzelītim. — Atnāci…
— Lai izstumta cilvēka svētība nak par tevi! — svešinieks nomurmināja. Izklausījās, ka, ilgi nelietota, viņam neklausa mēle. Viņš sarauca pieri, it ka pūlētos atcerēties, tad bez kada sakara noteica: — Cik skaisti ir kājām nest kalnos labas vēstis… — Viņš paberzēja seju un izbrauca pirkstus caur matiem. — bija reiz cilvēks, — viņš sacī ja, — kas runāja, ka jādziedē… Masa, kam es esmu vajadzīgs? Kas aicināja brāli Džonu?