— Ls… to darīju… —Viņas balss skanēja apslapēti, viņa joprojām burzīja apmetņa vi li, to skūpstīdama un piekļaudama seju viņa kajai. Tas lika Džonam sakopot izkliedētos prātus, viņš neveikli pulējās meiteni atkal piecelt kājās.
— Ar kadu noluku? — viņš maigi pajautāja. — Es varu tikai lugl; lūgšana ir pieejama visiem…
— Lai dziedētu… — Viņa norija asaras un nošņaukaja degunu, negribēdama to sacīt. Tomēr vārdi izlauzās par lupām. — Lai dziedētu… uzliekot rokas…
— Celies augša!…
Meitene juta, ka muks uzrauj viņu kājās un tur ta, ka viņai jāskatās Džona bargi liesmojošajās acīs, kuru redzokļi saravušies līdz kniepadatas galviņas lielumam. — Nekādās dziedēšanas nav, — starp zobiem izgrūda Džons, — ir tikai
Dieva žēlastība. Ši z.elastība nekād nebeidzas. Viņa līdzjūtība apņem 111us visus, lis esmu tikai viņa nožēlojamais ierocis; nav citas varas ka tikai lūgšanas vara. Viss cits ir ķecerība, ļaunums, par ko cilvēki atdod dzīvību…
Viņš atgrūda meiteni no sevis projām, bet tad dusmas pargaja. Viņš noslaucīja pieri un neveikli noslīdēja no ezeliša muguras. — Masa, tu sēdēsi ezelīša mugurā, — viņš sacīja, —jo man neklājas atdarinat Viņu, kas reiz iejāja Svētajā pilsēta uz tāda lopiņa ka šis… — Vārdi pargaja murmināšana, kuru aiznesa vējš. — Es apskatīšu tavu viru, — brālis Džons nobeidza.
Majiņa bija šaura, ar zemiem griestiem, gaisa vēdīja skābenā smaka; kaut kur raudāja bērns, pie pavārda kasījās suns, blusas meklēdams. Džons saliecas, lai tiktu iekšā pa durvīm; meitene viņu ieveda tālāk, bikli satvērusi muka rokas locītavu; viņa aizvēra aiz braļa Džona durvis, aizbazdama ar aukla iesietu tapu. — Mums te vienmēr ir tumšs, — viņa čukstēja, — aiz to, ka viņš cereja — varbūt tas palīdzes.
Džons piesardzīgi virzījās uz priekšu. Pie pavārda nekustīgi sēdēja kāds vīrs, plaukstas uzlicis uz ceļgaliem. Viņš bija Ģērbies īsa raupja auduma jaka ar adas ielaidumiem un rūtainas bikses kā akmeņlauztuvju strādniekiem. Viņam līdzas uz vienkārša galda atradas šķīvis ar ēdiena paliekām un alus krūze; pavārda mala bija uzlikta neaizkupinata pīpe. Pārāk garie mati biezās šķipsnās bija noglausti aiz ausīm, uzacis taisnas un gluži melnas, taču acis nevarēja saskatīt, tas bija apsietas ar krasainu lakatiņu, kas pakausi savilkts mezglā.
— Viņš atnacis, — bikli sacīja meitene. — Brālis Džons, viņš tevi izdziedēs. — Viņa uzlika roku vīrieša plecam. Viņš neatbildeja, maigi pastiepas pret jauno sievieti, saņēma viņas roku un pabīdīja pašu projām. Meitene pagriežas atkal pret brāli Džonu, norīdama asaras. —Tas jau iesākās pirms mēnešiem sešiem vai agrāk, — viņa nevarīgi sacīja.
— Sākumā viņš domājās… ka ģīmim priekšā aizklāti zirnekļtīkli. Nevarēja vairs gandrīz neko redzēt, tikai sauli. Un tik reizi pa reizei nosacīja: «Tāds ka tumšs.»Visu laiku: «Tāds ka tumšs…»
— Masa, — Džons meiteni rāmi uzrunāja. — Vai jums ir kāds lukturis'.' Vai kada lapa?
Viņa mēmi pamāja ar galvu, nenovērsdama acis no vīrieša sejas.
—Nu tad atnesiet šurp!
Viņa atnesa gaismekli, aizdedzinājusi to ar skalu no pavārda uguns. Džons nolika lukturi ta, lai vaļējā puse apspīdētu aklā vīra seju. — Paskatīsimies…
Vaļa atsietās acis bija tumšas un dzedras — tadas iederējās lepnaja, bargaja seja. Brālis Džons pacēla lukturi uz augšu, pavērsis pret zīlītēm, un, saņēmis zemnieka ena palikušo zodu pirkstos, ņemas grozīt viņa galvu no vienas puses uz. otru. Viņš vērās redzokļos ilgu laiku, raudzīdamies, ka pienbaltie plankumi zem radzenes atstaro gaismu; tad viņš nolaida lukturi uz pavārda. Seko ja ilgs klusums. — Masa, man jusu žēl, — viņš nobālušām lūpām beidzot ierunājās.
— Es spēju vienīgi lūgties…
Meitene, neko nesaprazdama, stīvi lūkojas viņa, tad rokas spēji paceļas pie mutes, un viņa atkal saka raudat.
Džons tonakt gulēja piebūve, grozīdamies salmu kaudze no vieniem sāniem uz. otriem un kaul ko murminadams. Tikai pret ritu viņa smadzenēs noklusa lauru un bungu skaņas, un viņš iemiga.
Akmeņkalis piecēlās pirms ausmas un paklusām nesteidzīgi apģērbas. Sieva viņam blakus gulēja gluži klusu, vienmērīgi elpodama; vīrs aizskāra viņas roku, un meitene miega ievaidejas. Akmeņkalis atstāja viņu guļam un izgāja cauri istabai, ar tulznainajiem pirkstiem noglaudīdams istabliclas un pazīstamas krēslu atzveltnes. Viņš attaisīja durvis, jula, ka spirgls un vēss seja iesitas rīta gaiss. Ticis ārā, viņš manīja, ka nekāds vedējs viņam nav nepieciešams.
Apkārtējo cilvēku dzīvi noteica akmeņu kalšana. Nelielas lauztuves bija izbārstītas starp kalniem un paaudzi pcc paaudzes pārgāja no tēva rokas dēlam. Gadu gaita puiša un viņa senču kājas bija iestaigājušas taku no namiņa pāri tīrelim. Viņš devās pa to, pagriezis seju augšup, lai saskatītu pelēcīgo plankumu, kas rītausmā bija viss, ko viņš spēja samanīt. Aiz. ieraduma viņš bija paņēmis lukturi, tas, viņam ejot, dobji sitas pret ceļgalu. Viņš pienāca pie lauztuves, nocēla karti, kas simboliski aizšķērsoja ieeju. Ilgi viņš stave ja iekšpuse, atspiedies ar plaukstām pret vēsajiem akmeņiem, tad sameklēja darbarīkus, apmīļoja tos, lai sajustu glaudenumu, ko tie ieguvuši ilgajā darba. IJn tad saka strādāt…
Džons, ko pamodināja talā dunoņa, veserim sitoties pret akmeņiem, atkratījās vaļa no drudža murgam līdzīga sapņa un pagrieza galvu, lai noteiktu skaņas virzienu, tad viņš klusi pieceļas, ieāva kajas sandales, kas viņam bija noliktas gatavība, un izčāpoja ārā saltajā rīta. Ejot gaisa bija redzama elpa.
Meitene atradās jau pie lauztuvēm. Viņa čurneja ārā, apsēdusies zeme un mēmi lūkodamās uz vīru. No alas iekšienes atskanēja ritmiski klaudzieni: aklais virs tēsa akmeņus, mērija, glāstīja un pataustījis paršķela. Pie ieejas jau slejās talakai apstrādei gatava bluķu kaudze. Džonam vērojot, akmeņkalis iznira no alas, nesdams vēl vienu milzeni, un tad drošiem soļiem devas atpakaļ pie darba.
Meitene ka brīnīdamas ielūkojas Džonam seja. Viņš papurinaja galvu. — Es varu lūgt, — viņš klusi noteica. — Es varu tikai lugt.
Rīts pagāja, pienāca pēcpusdiena, bet vesera dunoņa neapklusa. Vienu reizi meitene atnesa edienu, tomēr Džons nelaida viņu vīram tuvuma — vesera vēzieni būtu sadragajuši viņai galvu. Kad debesis saka tumst, akmeņu krāvums slejas sešu pēdu augstumā un aizsedza aklo Džona skatienam. Viņš pārgāja no vietas, kur ceļgali bija atstājuši nospiedumus nelīdzenaja zemē, uz cilu, kur varēja akmeņkali atkal redzēt. īsa diena vidu starp ziemu un pavasari bija gala — taču vīrietim ala gaismas nevajadzēja. Veseris joprojām vienmērīgi klaudzēja, un Džons beidzot atjauta akmeņkaļa noluku. Nometies zemē, viņš atkal drudžaini lūdzas. Par spīti saltajam vējam, viņš pēc dažām stundām iemiga un uzmodās gandrīz sastindzis. Rītausmā atgriežas meitene, nesdama zem apmetņa Ildzi bērnu. kāds ciematnieks alnaea aredienu; viņa to atraidīja. Džona augums izliecās krampjos, viņa rokas un kajas bija zilas no sala. Dienai ritot, vējš pūta arvien stiprāk, aurojot drāzdamies pāri tīrelim.
Sie Dorsetas zemnieki bija dīvaini ļaudis, viņu dvēseles apņēma tumsa. Cits pēc cita ieradas ciemata vīrieši, aptupas un stīvi raudzījās uz biedru, taču neviens nemēģināja atraut to no darba. Tas būtu bijis veltīgi, viņš atgrieztos pie tā tikpat nenovēršami, ka tīreļos un neskaidri saskatāmajos kalnos atkal un atkal atgriežas vējš. Veseris dimdēja no ausmas līdz nakts tumsai, vējš atskrēja ar lietus gāzmam, šaustīdams Džona muguru, izmērcēdams viņu caur apmetni līdz kaulam. Viņš neņēma to vērā, ka neņēma vēra sala dūrienus vēderā un stilbos un brīžiem pieklustošo rukoņu galva. Viņš nodomāja, ka Senie Dievi būtu to sapratuši. Tie taču paši dienām ilgi rēkdami bija lējuši sviedrus nebeidzamos karos uz dzīvību un navi, cirzdami cits citu gabalos, lai kristu un mirtu, un ik vakaru krēslā atkal celtos no jauna dzīrot savā Valhallas pili. Turpretī kristiešu Dievs — ka ar viņu? Vai viņš pieņemtu asins upuri, ka pieņem raganu spīdzināšanās saplosītas dvēseles? Protams, čukstēja Džona nogurušas smadzenes, jo Viņš ir tads pats. Viņš dzer asinis. Viņš cd miesu. Viņa sakramenti ir darbs un posts, un nebeidzamas, nedziedējamas sāpes…